ziema
zìema (li. žiemà, apr. semo, slav. zima "Winter"), der Winter: Sprw. ziema prasa, kuo vasarā darījis Br. s. v. p. 119. viens lūdz ziemas, viens vasaras, trešais saka: tāda man ziema, tāda vasara RKr. VII, 904 (Rätsel). se̦kla ziema BielU., ein schneearmer Winter. dziļa ziema Kaudz. M. 10, ein schneereicher Winter: gaŗš ceļš, dziļa ziema BW. 25629. ziema salta 19386. mīksta ziema, ein nicht sehr kalter Winter: ja Miķeļa dienā silts lietus līst, tad būs mīksta ziema Etn. IV, 102. ziema iet nuost Kav., es wird Frühling. kuo tas par ziemu ē̦d? (eine Redensart beim Kartenspiel) Etn. I, 83. ziemas ceļš, die Winterbahn L., St., U.; ziemas cieši, s. zìemcìete; ziemas mēnesis, der Januar U.; ziemas svē̦tki, s. zìemsvè̦tki; ziemas vējš, der Nordwind U.; ziemas cietējs, s. zìemcìetẽjs. Zu ai. himā, gr. χεῖμα alb. dimεn, arm. jmer̀n, av. zaēn- "der Winter", ai. hēman "im Winter", lat. hībernus "winterlich", dän. dial. gimmerlam "einjähriges Lamm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 546 ff., Specht KZ. LIII, 307 f., Meillet Bull. XXVII, 125 f.
Avots: ME IV, 742
Avots: ME IV, 742