zlāģēt
zlāģêt, -ẽju,
1) fest (unordentlich
Nötk.) packen, stapeln (mit ã ) AP., Bauske, Frauenb., Gotthardsberg, Nötk., Wandsen, (mit à 2) Lubn., Saikava, Vīt.: zlāģēt linus ve̦zumā Bauske. zlāģē ve̦zumā iekšā! Lubn. kuo nu zlāgē tik daudz! - nekaltīs lini Vīt. nezlāģē malkas krāsnī tik zlāģeniski! tad malka lāgā nede̦g ders. zlāģē kâ ziļķes mucā ders. labību zlāģēt ķirpā Saikava;
2) "mit Lärm zumachen"
Saikava (mit à 2 ): luogu. Vgl. slāģēt.
Avots: ME IV, 746
1) fest (unordentlich
Nötk.) packen, stapeln (mit ã ) AP., Bauske, Frauenb., Gotthardsberg, Nötk., Wandsen, (mit à 2) Lubn., Saikava, Vīt.: zlāģēt linus ve̦zumā Bauske. zlāģē ve̦zumā iekšā! Lubn. kuo nu zlāgē tik daudz! - nekaltīs lini Vīt. nezlāģē malkas krāsnī tik zlāģeniski! tad malka lāgā nede̦g ders. zlāģē kâ ziļķes mucā ders. labību zlāģēt ķirpā Saikava;
2) "mit Lärm zumachen"
Saikava (mit à 2 ): luogu. Vgl. slāģēt.
Avots: ME IV, 746