zoņķēt
zoņķêt, -ẽju,
1) stossen, stampfen, eintreiben:
mietus vēl vajaga zoņķēt, lai dziļāki ieietu zemē Dond.;
2) tüchtig essen:
kuo tie bē̦rni tik daudz zoņķe tuo putru, - ka nepārplēš vē̦de̦rus! Dond.
Avots: ME IV, 749
1) stossen, stampfen, eintreiben:
mietus vēl vajaga zoņķēt, lai dziļāki ieietu zemē Dond.;
2) tüchtig essen:
kuo tie bē̦rni tik daudz zoņķe tuo putru, - ka nepārplēš vē̦de̦rus! Dond.
Avots: ME IV, 749