zvērs
I zvê̦rs,
1) zvḕ̦rs Serbigal, hochle. zvêris (z. B. in Bers., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kaunata, Kl., Lös., Lubn., Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Zvirgzdine; nur zvê̦rs hingegen in A. - Laitzen, Memelshof, Schwanb.), zvèris 2 Mar. (n. RKr. XVII, 108 daneben zvê̦rs), Mahlup (nur im Vergleich viņš ir kâ zvèris 2; sonst zvê̦rs), zvêris 2 (li. žvėrỹs LitMnd. I, 267 und Altpr. Monatsschr. XV, 470) PlKur., das wilde Tier, die Bestie
U.: plēsīgs zvē̦rs, ein Raubtier U. meža zvē̦ri apē̦duši BW. 27116 var. tā nebēdza vilka zvē̦ra 13167, 17. suņi zvē̦rus tre̦nkā Kra. Vīt. 47. miesīgi brāļi kavās kâ zvē̦ri 60. ve̦lns apmetēs par vilku, par tārpu un par visaidu zvēri Pas. III, 43 (aus Kapiņi). es tev ierādīšu zvēri, kam gaļa lielāka I, 188 (aus Kolup). zvērīši viņu apsargā III, 316 (aus Lixna). e̦ze̦rā... ar že̦be̦rklu izcēlu zvēri Jauns. Pakans ar Duksi kâ zvē̦ri tam uzkrita Lapsa-Kūm. 13. Pēternieki zvē̦ra ļaudis (tierische, bestialische Menschen) BW. 12825, 1. kaut tevi zvē̦rs! Kaudz. M. 157, hol's der Teufel!
2) ein starker Mensch oder ein solches Pferd
Frauenb.;
3) zvēris Stockm., ein wilder, tierischer Mensch.
Zu li. žvèris (acc. s. žvė˜ri, in Dusetos, sonst žvė`rį, gen. pl. žvèrũ, An. 11), apr. acc. pl. swīrins, aksl. zvěrь (plur. zvěrije), gr. ϑήρ "wildes Tier", lat. ferus "wild", s. Trautmann Wrtb. 374 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 642 f. Der o- Stamm in le. zvê̦rs beruht auf dem ererbten gen. pl. zvê̦ru (= li. žvèrũ,, gr. ϑηρῶν
Avots: ME IV, 773
1) zvḕ̦rs Serbigal, hochle. zvêris (z. B. in Bers., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kaunata, Kl., Lös., Lubn., Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Zvirgzdine; nur zvê̦rs hingegen in A. - Laitzen, Memelshof, Schwanb.), zvèris 2 Mar. (n. RKr. XVII, 108 daneben zvê̦rs), Mahlup (nur im Vergleich viņš ir kâ zvèris 2; sonst zvê̦rs), zvêris 2 (li. žvėrỹs LitMnd. I, 267 und Altpr. Monatsschr. XV, 470) PlKur., das wilde Tier, die Bestie
U.: plēsīgs zvē̦rs, ein Raubtier U. meža zvē̦ri apē̦duši BW. 27116 var. tā nebēdza vilka zvē̦ra 13167, 17. suņi zvē̦rus tre̦nkā Kra. Vīt. 47. miesīgi brāļi kavās kâ zvē̦ri 60. ve̦lns apmetēs par vilku, par tārpu un par visaidu zvēri Pas. III, 43 (aus Kapiņi). es tev ierādīšu zvēri, kam gaļa lielāka I, 188 (aus Kolup). zvērīši viņu apsargā III, 316 (aus Lixna). e̦ze̦rā... ar že̦be̦rklu izcēlu zvēri Jauns. Pakans ar Duksi kâ zvē̦ri tam uzkrita Lapsa-Kūm. 13. Pēternieki zvē̦ra ļaudis (tierische, bestialische Menschen) BW. 12825, 1. kaut tevi zvē̦rs! Kaudz. M. 157, hol's der Teufel!
2) ein starker Mensch oder ein solches Pferd
Frauenb.;
3) zvēris Stockm., ein wilder, tierischer Mensch.
Zu li. žvèris (acc. s. žvė˜ri, in Dusetos, sonst žvė`rį, gen. pl. žvèrũ, An. 11), apr. acc. pl. swīrins, aksl. zvěrь (plur. zvěrije), gr. ϑήρ "wildes Tier", lat. ferus "wild", s. Trautmann Wrtb. 374 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 642 f. Der o- Stamm in le. zvê̦rs beruht auf dem ererbten gen. pl. zvê̦ru (= li. žvèrũ,, gr. ϑηρῶν
Avots: ME IV, 773