zvetēt

zvetêt, -ẽju,

1) (wiederholt stark) schlagen, prügeln
Wid., A. - Laitzen, AP., Bers., Borchow, Burtn., C., Celm., Ellei, Frauenb., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Grünw., Heidenfeld, Jürg., KatrE., Lennew., Linden, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., N. - Peb., Saikava, Schnehpeln, Schujen, Schwanb., Segewold, Semershof, Serbigal, Sessau, Smilt., Stenden, Ubbenorm, Vīt.: zvetē viņam! Grünw. zvetē virsā! Mar. n. RKr. XV, 145. duod par mizu, zvetē par tiesu! Vīt. palaidni zvetēja kâ pienākas ders. viņš par daudz zvetē savu zirgu Burtn. pacēla stubu un sāka zvetēt... Žubīša muguru Veselis Netic. Toma mīlest. 28. zvetēt laupītājam ar rīksti pa ģīmi B. Vēstn. vai tik Līze... nesāk viņu zvetēt? Seifert Chrest. III, 3, 38. zvetē vīram ar sluotas kātu pa muguru Frauenb. namdaŗi ar lieliem kuoka sitamiem zvetē pa baļķiem N. - Peb.;

2) Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen
(uzmest garu) N. - Peb.;

3) "mit Wachs einreiben"(?)
Bauske: zv. spilve̦ndrānu. Refl. -tiês, einander schlagen, prügeln A. - Ottenhof, AP., Mahlup, Stenden: viņi sāka ar citiem puišiem zvetēties Stenden.

Avots: ME IV, 771