zãģêt, -ẽju,

1) sägen:
kuokus, dēļus, baļķus. guotiņu zāģē̦tiem radziņiem BW. 16424;

2) stark schnarchen; schnurren; geräuschvoll atmen:
naktīs viņš šad, tad zāģēja Saul. III, 37. saimnieks... reizēm zāģē kâ zāģu sudmalas MWM. X, 81. kaķis zāģē U. ar krūtīm zāģēt, den Dampf haben, schwer und geräuschvoll atmen U. viņam bija slimīgas krūtis, un viņš zāģēja Apsk. v. J. 1903, S. 671;

3) heftig weinen
Grenzhof;

4) "?": kur tad tu zāģēsi tik vē̦lu? A.XX, 654.Subst. zāģē̦tāji, eine Schwimmvogelart (mergus)
Konv. ² 3132. Nebst zãgât

I li. zogúoti und estn. sāgima dass. aus mnd. sagen.

Avots: ME IV, 695

zāģêt, ‡ Refl. -tiês Saikava, um die Wette sägen. ‡ Subst. zãģējums Frauenb.,

1) Gesägtes:
tas ir mūsu šīs dienas z.;

2) tam ir gan vare̦ns z. "der hat wohl lange Beine".

Avots: EH II, 802