zūdīt
I zūdît (li. žúdyti "umbringen" ) L., Bergm. n. U., (mit ù 2 ) Vīt., zūduôt Ruj. n. U., (mit ù 2 ) Vīt., refl. zūdîtiês L., St., U., (mit ù ) C., Nötk., (mit ù 2 ) Vīt., (mit û 2 ) Naud., Ruj., -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuos, zùduôtiês 2 Vīt., sich (ängstlich) sorgen, sich (ab)härmen U.; "sich grämen (žē̦luoties), weil etwas fehlt oder verloren ist" Nötk.: nav kuo zūdīt! Vīt. maizes dēļ zūdīties un pūlēties LP. V, 84. nezūdītuos par rītdienu JR. IV, 74 (ähnlich: Deglavs Rīga II, 1, 162). nezūdies par niekiem! Naud. tev... par viņu jāzin un jāzūdās Apsk. v. J. 1903, S. 282. prāts, jūtas viņam zūdās, ste̦n ap grūtuo jautājumu Izglītība v. J. 1910, S. 716. sieva sāka zūdīties, kâ tikai viņa nuokļūšuot pie meitas Latv. duraks - apnicis - sāk zūdīties LP. VI, 344. viņš aiz˙vien zūdījās Stari II, 102. gauzdamies un zūdīdamies Kaudz. M. 59. - Subst. zūdîšana, zūdîšanâs, das Sorgen, das Sichabhärmen; die Sorge: asaras nāk nuo zūdīšanām Purap. Kkt. 84. nav ne˙kādas daļas gar cilvē̦ku zūdīšanuos Vēr. II, 20. nieka baiļuošanās, zūdīšanās Lautb. Ind. un Arija 44. Wohl zur Wurzel von zust, s. Būga KZ. LII, 277 und Leskien Abl. 314; anders FBR. VII, 55.
Avots: ME IV, 754, 755
Avots: ME IV, 754, 755