īs

īs (wohl für * īz, [s. Le. Gr. § 535]), veraltete PRäp. mit dem Dat od. Akk. - Intsr., bis: īs pat nāvei Manz. Post. 44. īs šim, bis jetzt Manz. Post I, 95; īs pļaujamam laikam, bis zur Erntezeit I, 194; īs pašu nakti II, 57; īs tuo, bis dahin Manz. Lettus; auch mit d. Gen.: īs nāves Post. I, 520. [Auch bei Glück dies īs: redzēju... iš manim nākam Apost. 11, 5. četras dienas īs šuo pašu stundu Apost. 10, 30. cēlās nuo turenes īs vienam kalnam I Mos. 12, 8.] Schon Adolphi kennt īs (bei Manz. izs geschr.) nur von Manz. Werken.

Avots: ME I, 837


īs

īs: weitere Belege gibt Zēvers IMM.1932, I, 144.

Avots: EH I, 501