Paplašinātā meklēšana

àizacîs, hinter dem Rücken, in der Abwesenheit: nerunā nekad aizacīs; pasaki acīs Mar. RKr. XIV, 104. Cf. aiz acīm.

Avots: ME I, 17

àizblîst - stu, -du od. -zu (n. U. - žu, -du): gaismiņa aizblīst, es beginnt zu tagen (Etn. III, 145); eilig davon ziehen (U.).

Avots: ME I, 19

‡ àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14

‡ àizglīst, verschleimen (intr.) Wid.

Avots: EH I, 24

àizklîst, sich verlaufen, verirren: guovis aizklīdušas nuo luopu bara Etn. II, 99. viņš aizklīst sīkumuos MWM. VIII, 124.

Avots: ME I, 32

àizlìst, intr.,

1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;

2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.

Avots: ME I, 37

‡ àizplîst, ‡

2) hin- wegeilen (geringschätzig)
Planhof: kur ta šis nu tik žigli aizplīsa?

Avots: EH I, 43

àizplîst, intr., etwas bersten, platzen, einen Riss bekommen: bļuoda, zvans, lakata stūris, zars aizplīsis AP., Tirs.

Avots: ME I, 44

[aizrīstīties L., "durch hastiges Schlucken etwas in die Luftröhre bekommen"].

Avots: ME I, 47

àizšķîst, ‡

2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.

Avots: EH I, 55

àizšķîst, intr., zerschellend wegfliegen: vāzes gabali aizšķīda cits nuo cita MWM.

Avots: ME I, 55

àizsvîst, intr.,

1) sich mit (Fenster-) Schweiss bedecken:
caur aizsvīdušu luogu Skalbe;

2) anfangen zu tagen,
mit dem Subj.: gaisma jau aizsvīda LP. VII, 245, od. subjektlos: jau aizsvīda, es fing schon zu tagen an.

Avots: ME I, 54

‡ àiztîstît, ‡ àiztīņât: a. bē̦rnam seju.

Avots: EH I, 58

‡ àizvīst, zu welken anfangen Wandsen: puķes aizvītušas.

Avots: EH I, 64

‡ àizvîstît, zuwickeln: a. bẽ̦rnam acis. Refl. -tiês, sich zu-, einwickeln Kal. u. a.: meita sēd aizvīstījusies.

Avots: EH I, 64

àizzîst, tr., ansaugen, besaugen: krupis aizzīžuot guovīm tesmeņus MWM. X, 11.

Avots: ME I, 61

‡ apgrīst (u. apgrįsti), bedielen: viņš visas istabas jau apgrīdis Bauske.

Avots: EH I, 84

aplìst,

1) intr., sich unter etw. verkriechen:
apakš gultas;

2) um etw. herumkriechen, umgehen:
jūs aplienat ap katru pavēli Vēr. II, 995.

Avots: ME I, 102

‡ apmīstît,

1) perfektive Form zu mîstit I: lini jau apmīstīti;

2) aufessen
(pejorativ) Lemburg: viens pats visu apmĩstījis.

Avots: EH I, 102

appìst ^2, intr., sich ein wenig fasern, trennen: pātagai gals appīsis Bers., [Saussen, Kalzenau].

Avots: ME I, 111

applîst [li. apiplýšti], intr., ringsum abgerissen werden, abbröckeln: applīsušas papīra lādītes A. XI, 401, ē̦kas Saul.; applīsis vīrs, zerlumpt Zb. XVIII, 375.

Avots: ME I, 111

apšķîst, ‡

2) ringsum auseinanderfallen (zergehen):
vārīt kartupeļus, kamē̦r apšķīst.

Avots: EH I, 119

apšķîst, intr., ringsum fliessen, umher fliegen, sprühen: umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129

apsvîst, intr., ringsum beschlagen (von Fenstern): kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis Etn. IV, 1; apsvīdis stikls Skalbe.

Avots: ME I, 128

aptîstît, ‡ Refl. -tiês, sich wieder holt umwickeln: a. ar lupatu Trik.

Avots: EH I, 122

aptīstît, mehrfach oder wiederholt umwinden.

Avots: ME I, 131

apvĩst: dubļi tikai tâ drusku apvītuši Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 127

apvĩst [li. apvýsti], intr., ringsum von oben welk werden, etw. betrocknen: viņš sakŗāva jau apvītušuo pļāvumu A. XV, 2, 123.

Avots: ME I, 136

apvîstît (li. apvýstyti), tr., umwindeln: bē̦rnu; umwickeln: virvi ap ruoku; freqn. von apvît (li. apvýti), be-, umflechten, be-, umwickeln: puķēm apvīti stabi Alm.

Avots: ME I, 136

apzîst (unter apzîdît): mūsu kaķei laikam bē̦rni: apzīsti pupi Siuxt.

Avots: EH I, 128

atklîst (li. atklýsti) intr.,

1) irrend ankommen, herirren:
nelaime zin, nuo kādas elles viņš ir šurp atklīdis Kaudz. M.; nuo līča atklīst lakstīgalas skaņas MWM. X, 440;

2) ver-, wegirren, sich trennen:
guovs atklīdusi nuo bara, die Kuh ist von der Herde verirrt. gudrie atklīst nuo muļķīša LP. IV, 213. migliņā es atklīdu nuo labiem cilvē̦kiem BW. 29301.

Avots: ME I, 167

atlìst [li. atlį̃sti], intr., heran-, zurückkriechen, heran-, zurückschleichen: uz reizi atlīdis liels luops LP. III, 30.

Avots: ME I, 174

[atpìst ^2, ausfasern Saussen,Warkland.]

Avots: ME I, 182

atplîst (li. atplýšti), intr., inch., abspalten, losplatzen, abreissen: skaida atplīst nuo malkas; maisa gals atplīst vaļā; liels gabals atplīsis nuo svārkiem.

Avots: ME I, 182

‡ atrĩstît beim Wiederkäuen (aus dem Magen) zurückwürgen (tr.; von Kühen gesagt): a. gre̦muokli nuo kuņģa mutē C., Sessw. Refl. -tiês Trik., (sich würgend) die Kehle freibekommen, nachdem man sich verschluckt hat: nevar a.

Avots: EH I, 162

atšķîst, intr., inch., aufweichen: ceļš pagalam atšķīdis A. XIV, 1, 7.

Avots: ME I, 202

atslīst (unter atslîdêt), ‡

3) "= ‡ atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.; ‡

4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist); ‡

5) sich herbegeben
Salis.

Avots: EH I, 168

atspîst: auch (mit î ² ) Grenzhof n. FBR. XII, 23.

Avots: EH I, 169

atspîst (li. atspį̀sti), intr., inch., wiedererglänzen: saule atspīst, atspīda N. - Schwanb. - atspīst... istabiņa RKr. XVI, 74.

Avots: ME I, 195

atsvîst, tagen: laimi zaudēt līdz ar gaismas atsvīšanu Blaum.

Avots: ME I, 200

‡ attĩst Dunika, Kal., Rutzau, sich lösen: adīkļa valgs attīsis vaļā.

Avots: EH I, 176

attìst ² zuobus, die Zähne fletschen Mar. RKr. XV, 106.

Avots: ME I, 205

attîstĩba, die Entwickelung, Bildung, Kultur: jāpazīst tautas attīstības gājiens Pav. valuodas attīstības spēja Pav. *

Avots: ME I, 205

attîstît, tr., freqn.,

1) loswickeln:
aizsaini;

2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.

Avots: ME I, 205

attrĩsas, nachwirkenden Schauer: uzbudinājumu attrīsas Stari II, 709.

Avots: ME I, 205

‡ atvīst, welkend sich absonderu Saikava: kuokam lapas pa daļai atvītušas.

Avots: EH I, 181

atvîstît: atvīstījušas sev lakatus vairāk nuo mutes nuost Janš. Dzimtene V, 237.

Avots: EH I, 181

atvîstît (li. atvýstyti), dial. atvîkstît, tr., loswindeln: bē̦rnu; loswickeln: lupatiņu vaļā LP. VI, 98.

Avots: ME I, 211

‡ atzîst (li. atžįsti),

1) ab-, wegsaugen (die Portion eines andern)
Iw.: viens jē̦rs atzīdis uotram;

2) lutschend aus der normalen Lage verrücken
(tr.) Kalz.: teļš atzīdis uotram teļam ausi.

Avots: EH I, 182

‡ barĩss Orellen, ein hölzerner Hammer, mit dem beim Bauen die Balken aneinandergeschlagen werden.

Avots: EH I, 205

bīskaps, [bĩskãps Wolm., PS., C.], der Bischof. [Nebst estn. pīskop aus mnd. bischop.]

Avots: ME I, 304

bīskuocis U., Ofenkrücke. Wohl aus * bīstkuocis; vgl. bīstarags.]

Avots: ME I, 304

‡ bīskrēslīši, = biškrēsliņi (s. unter bite 4): bīskrēslīši (Var.: biškrēsliņi) . . ., tās meitiņu Jāņu zâles BW. 32367, 6 var.

Avots: EH I, 223

bĩstaklis,

1): ar pirtes bīstaklīti BW. 16263 var.

Avots: EH I, 223

bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis ² [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs ² Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,

1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;

2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;

3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]

Avots: ME I, 304

bīstāklis (unter bĩstaklis),

1): auch Assiten, Durben, (bĩstāklis ² ) tw., Kal., OB., Wirginalen, (bistâklis ² ) Erlaa, bīstākls - auch (mit ì ² ) Erlaa;

2): auch (bĩstâklis ² ) Dunika; ‡

4) ein Mensch von hohem Wuchs
(bīstāklis ² ) Dunika.

Avots: EH I, 223

bîstamĩba, die Furchtbarkeit, Gefahr, Gefärlichkeit, furchterregende Schädlichkeit: tādās runās liela bīstamība MWM. III, 406. tas liecina par viņu lieluo bīstamību Vēr. I, 801.

Avots: ME I, 304

bîstams, Part. von bîties, furchtbar, schrecklich: Sprw. dzīva lapsene bīstamāka nekā nuosprādzis lācis.

Avots: ME I, 304

bīstarags MWM. IX, 451, ein Stock zum Hauen, die Keule: še tev mans bīstarags, - raugi viņu pārvarēt LP. V, 346. Druvienā par bīstaragu saucuot zarainu sitamuo LP. V, 95. [Scheint auf einem * bīsts "bīstaklis"+ rags zu berufen; vgl. Biel. Holzb.

Avots: ME I, 304

[bīstē̦gs Lub., Fest., Stelp.,

1) eine Stange zum Stossen;

2) ein steifer, träger Mensch.]

Avots: ME I, 304

bĩstē̦kls (unter bĩstaklis),

1): auch (bìstê̦kls ² ) Erlaa;

2): auch AP.;

3): ein fauler Mensch od. ein solches Tier
AP.: tāds kâ b., nevar vien ne˙kur pakustēties!

Avots: EH I, 223

‡ bīstē̦ks Nötk., = bīsrē̦gs 2.

Avots: EH I, 223

‡ bīstiês, bīžuôs, bīduôs Laud. n. BIeIU., = bîtiês.

Avots: EH I, 223

‡ bīstīkls Dunika "bīstaklis".

Avots: EH I, 223

bîstîtiês: auch Linden.

Avots: EH I, 223

bîstîtiês, dial. bīkstīties BW. 13718, -stuos, -stījuos, freqn. von bīties, sich fürchten: zaldāts nedreb, nebīstās, un kuo tur bīstīties LP. VI, 360. dē̦lu māte gribējās, lai es viņu bīstījuos; bīstās saule rīta rasu, tâ es viņu bīstījuos BW. 23212. [Daneben auch bīstēties U. und bei Glück II Mos. 9, 30; hier auch transitiv: kas viņu bīsta Apost. 10, 35].

Avots: ME I, 304

blîst: atlaidina... izstīvē̦tu, blī dušu ādu Lange Latv. ārste, S. 90; s. auch Mag. VI, 48.

Avots: EH I, 230

blîst, -stu, (-žu n. U.), -du, auch [PS., Lis.] blîzt, -stu, -zu, schnell zunehmen, quellen, aufdunsen, dicker werden: zē̦ns vēl nav blīzis Etn. I, 32. viņš krietni audzis un blīzis MWM. VII, 803. - Subst. blîdums, die Zunahme, körperliche Entwickelung: bē̦rns auga augumā un blīdumā. [Zu bliest "dick werden", bluožs "dicht" ]; vgl. Leskien Abl. 321 f. und blinst 1.

Avots: ME I, 316

‡ blìstiķis ² Saikava, wer sich ohne Arbeit herumtreibt, ein Faulpelz.

Avots: EH I, 230

brīsniņš (unter brîsnis ² ): brīsniņu pastāvējis uz vietas Janš. Līgava II, 67. šī saulīte brīsniņam, viņa saule mūžiņam BW. 27759, 1 var.

Avots: EH I, 242

brîsnis ² Ahs., Demin. brīsniņš ^{2, =} brìdis.

Avots: ME I, 335

[brîst (li. (brį́sti "quellen durch Nässe") Nerft, = briêst.]

Avots: ME I, 335

brīstiņš: auch (mit î ² ) Ahs.

Avots: EH I, 242

brīstiņš, Demin. von brīdis.

Avots: ME I, 335

cĩsas: auch der Sing. gebräuchlich;

1): auch Iw., Pussen; šuogad labi rudzi: uz lauka cīsa pie cīsas Dond. cīsas jasane̦s kūlīšuos ebenda.

Avots: EH I, 276

cĩsas,

1) kleine Kornhaufen, na mentlich kleine Haufen Gerste und Hafer
Schlehk, Dond.;

2) Garben
Dond. [Zu cisas?]

Avots: ME I, 392

cīsât: auch (mit ĩ) Iw., (> cĩst) Pussen, Dond.: c. miežus, rudzus.

Avots: EH I, 276

I cīsla "?": mīlu kapenēs cīslas nuo sarmas ap miroņiem tīt. [Vgl. čīsla.]

Avots: ME I, 392

[II cîsla, = dzîsla, die Sehne Arrasch, Daiben, Schujen, AP., Bers., Schibbenhof.]

Avots: ME I, 392

čĩsla: kuoks saaudzis vienās čìslās ² ("?") Warkl.

Avots: EH I, 292

[čīsla Wessen "malku šķeļuot plīšanas šķērslis; tauku lē̦na"; vgl. cīsla und čīpsla, čīpslains.]

Avots: ME I, 416

‡ čìslains ² Warkl., faserig (?): č. kuoks.

Avots: EH I, 292

[cīstēt Lng.; ringen; vgl. cīkstêt 2, cīties und cīsties.]

Avots: ME I, 392

‡ cìstība ² Bērzgale, Warkl., die Unschuld, Jungfräulichkeit.

Avots: EH I, 276

cìstiês: lai cīšas vie[nj uz māju Orellen; c. rad(īb)ās "in Kindesnöten sein" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 276

cìstiês, cīstuos [doch kann cīstuos auch das Präsen zu cīties od. *cīstēties sein] od. cìšuos, Praet. cìtuos, ringen, streben, trachten, oft mit abhäng. Inf. od. pēc: ka viss, kas apkārtnē re̦dzams un dzīvs, pēc tevis cīstas JK. VII, 46. 8 stundu darba diena, pēc kuŗas tagad cīšas ārzemju fabriku strādnieki Etn. III, 125. cīties skuolā čakli mācīties Kaudz. M. viņš cītās tâ˙pat darīt SDP. V, 56. viņi cītušies savus zemes gabalus paplašināt LP. VII, 48. kas var ar viņiem (saviem tuvākiem) bē̦dāties, priecāties, cīsties, cerēt, ticēt, ja nuo viņiem ne˙kuo nezina? PA. pakaļ cīsties U. b. 93, 26. [Vgl. cīties.]

Avots: ME I, 392

‡ cīstinât Warkl., = ‡ cìstît ² .

Avots: EH I, 276

‡ cĩstiņš NB. "ein Pfannkuchen".

Avots: EH I, 276

‡ cìstît ² Warkl., (von Sünden) unschuldig machen, täutern.

Avots: EH I, 276

‡ cìsts ² ,

1) rein, sauber
Bērzgale, Cibla, Liepna: c. trauks Pilda n. FBR. XIII, 57. cīsta ustaba ebenda. kas ir . . . vis˙cīstākais Pas. X, 238 (aus Lixna);

2) unschuldig, jungfräulich
Warkl.: cīsta meita. Ungewiss, ob verwandt mit slav. čistъ "rein", oder daraus entlelmt.

Avots: EH I, 276

[daklîst Drsth., umherirrend sich hinzugesellen.]

Avots: ME I, 433

[dalìst Drsth.,

1) hinzukriechen;

2) (bis zu einer gewissen Stelle) hinkriechen.]

Avots: ME I, 435

dīsele dīslis, dĩstele, dĩksele, dĩkstele, die Deichsel. [Nebst li. dyselỹs, estn. tīksel, tīstel od. tīzel aus mnd. dis(s)el od. distel.]

Avots: ME I, 478

‡ dĩselêtiês Seyershof, = dĩšļât (von Pferden gesagt).

Avots: EH I, 326

dīstele (unter dĩsele): auch BW. 34341.

Avots: EH I, 326

drìstêt: auch bei Elger (in Günthers Ausgabe I, 102 und 197), Alswig, Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Mahlup, Oknist; Saikava, Wessen.

Avots: EH I, 335

‡ drìskât ² Warkl., = savalkât, nùonē̦sât.

Avots: EH I, 335

drīsme, eine Schramme, Ritzung, ein Riss Mag. IV, 2, 113, U.; [vgl. drìksna].

Avots: ME I, 501

drìstêt [li. dri,stė´ti], = drīkstêt bei Manz.; noch jetzt im Hochle., z. B. BW. 13703, 1: jau bij dažs nuoduo mājis, nedrīkstēja bildināt 15017 var. So auch Rainis MWM. III, 563.

Avots: ME I, 501

dzìs, in der Aussprache aus dzijs und dzìvs entstanden.

Avots: ME I, 557

dzîsla,

2): dzīslas staipītas BW. 27796, 1.

Avots: EH I, 361

dzîsla (li. gýsla [od. gį́sla. apr. gislo]). dzîsle [BW. 35034. Glück], U.,

1) die Ader;
asins dz., die Blutader; dzīvības dzīsla Tr. IV, 360 od. le̦camā dz. U., die Pulsader; zilā dz., die blaue Ader über die Stirn, welche bei Kindern auf Würmer deuten soll U.;

2) in vielen Gegenden - Sehne:
luokāmā dzīsla, die Sehne (dafür jedoch zu empfehlen cîpsla Etn. II, 133);

3) smalkās dzīslas, Nerven
Grünh., Biel. [Zu r. жи́ла serb. ži"la "Ader", la. fīlum "Faden", arm. ǰil "Sahne des Körpers, Schnur" und weiterhin vielleicht zu le. dzija; vgl. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Walde Wrtb. ² 291, Fick Wrtb. I ^4. 414, Mikkola BB. XXII, 245 f., Pedersen KZ. XXXIX, 413, Trautmann Wrtb. 90.]

Avots: ME I, 557, 558

dzîslaîns, dzîslājs, dzîšļuojs, dzîsluots [li. gyslúotas], adericht, sehnicht: dzīslainas kājas. ruokas. dzīslaina (Var.: dzīslāja, dzīšļuoja, dzīsluota) vakara vista BW. 20142. dzīsluots dzintars Asp.

Avots: ME I, 558

dzîslājs (unter dzîslaîns): auch Zvirgzdine.

Avots: EH I, 361

dzîslene, ‡

2) der Wegerick
Barbern, Neugut, Stelp.

Avots: EH I, 362

dzîslene ,* Aderhaut.

Avots: ME I, 558

‡ dzîsliene Eversmuiža n. FBR. VI, 38, = dzîslene ‡ 2.

Avots: EH I, 362

‡ dzîsllape Barbern, Neugut, Stelp., = dzîslene ‡ 2. Vgl. li. gýslapis dass.

Avots: EH I, 362

‡ dzìstele ² Mahlup "= dīstele, die Deichsel".

Avots: EH I, 362

dzîstiņa ² : auch Salisb.

Avots: EH I, 362

dzîstiņa ² [Ruj., Bers.], = dzìtiņa: cik dzīstiņu aude̦klā Karls.

Avots: ME I, 558

[I glīsis (?) Planhof "= glùda".]

Avots: ME I, 627

II glīsis Wend. n. Mag. XX, 3, 120, glīste L. Bernstein. { Wenn zuverlässig, wohl aus dem Altpreussischen durch kurische Vermittelung entlehnt, wo ī aus ē (vgl. lat. - germ. glēsum "Bernstein", mnd. glār "Harz" ) entweder im Samlädischen entstanden, oder aber schon aus dem Spätgotischen übernommen war; vgl. Bezzenberger KZ. XLIV, 291 und Būga KSn. I, 255 ff.]

Avots: ME I, 627

glīsma, glīzma, der Eiszapfen M.

Avots: ME I, 627

glîsnẽjs [C.], recht hübsch, paglîts: glīsnējs ģīmis Dz. V. [gl. puisis, luõpiņš C., Schujen.]

Avots: ME I, 627

glîst ² [Bl.], - īstu, - īdu (li. glysti Miež. "наслюзываться"), glatt, schleimig, tummig werden od. sein, moosen (wie Erbsen) L., St., U. [: zirņu putra glīst Aussprache 39. Zu glids, glīdēt].

Avots: ME I, 627

‡ *glīstêt, zu erschilessen aus saglīstêt.

Avots: EH I, 393

gļuõtîs, schleimig: gļuotīgas siļķes Ahs.

Avots: ME I, 633

grîsla ² [Salis], Riedgras : grīslas zâle Konv. ² 2321. grīslu [oder von einem o-Stamm?] pļāva BW. 28661 u. 28662. [kas vēlēja grīsliņai ābuoliņa meitu ņemt? 15143, 3 var.]

Avots: ME I, 657

I grîsla ² : auch (mit ī ) Kokn. n. BielU, (mit î ) Wolmarshof.

Avots: EH I, 407

‡ II grîsla ² Grob. "= grìzte": salmu g.; vij divas grīztes, un tad vij īpašu grīslu virsum.

Avots: EH I, 407

grīslaine, der Ort, wo Riedgras wäcnst : vedīsim grīslainē, krustīsim grīslainīti (die mit Riedgras in Beziehung Stehende) BW. piel. 1379. niedraine pārvēršas par grīslaini Konv. ² 2320.

Kļūdu labojums:
die mit = die oder der mit

Avots: ME I, 657

grīslaîns, mit Riedgras bewachsen.

Avots: ME I, 657

grìslãjs,

1): grīslājā (od. zu einem nom. s. *grīslāja?) ieskrējušas BW. 1379; ‡

2) Adj., = grīslaîns: grīslāja pļava FBR. XIV, 74.

Avots: EH I, 407

grìslãjs [Jürg., grîslājs PS., Trik., Lis. = grīslaine] : atstāj Vidzemes grīslājus Niedra. (grīšļi) aug biezuos grīslājuos Konv. ² 1120. ruoc grāvjus grīslājā Niedra A. XX, 118.

Avots: ME I, 657

‡ grîslans ² Popen, Pussen, Riedgras.

Avots: EH I, 407

grīsle (unter grislis I): grīsles zâli BW. 16515, 4 var.

Avots: EH I, 407

I grìslis,

1): auch (mit î ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Heidenfeld, Kaltenbr., Oknist, Saikava, Sermus, Sonnaxt, Warkl., Wessen, (mit î ² ) Grob., Iw., Salis, grîšlis Pilda n. FBR. XIII, 47, Skaista n. FBR. XV, 36, Zvirgzdine; jūŗas g, Sandriedgras (carex arenaria
L.) Sassm.; zilais g, carex rostrata Oknist.

Avots: EH I, 407

*II  grīslis od. * grīsle "?": redzēju jūriņā ze̦lta grīsli (etwas, was sich dreht?) grīļuojam BW. 30742.

Avots: ME I, 657

[III grîslis ² od. grĩslis Ruj. "ein Strohwisch"; vgl. grìzte.]

Avots: ME I, 657

grīsls (unter grìslis I),

1): auch (mit î ) Linden in Kurl, Mahlup, (mit î ² ) Popen.

Avots: EH I, 407

I grīst, -žu, -du (li. grį̃sti),

1) den Fussboden legen, dielen, eine Brücke bauen
Sessw. n. Etn. IV, 33, auch die Oberlage, die Decke machen Lasd. n. A. XIII, 330 ; grīd dēļiem istabiņu! BW. 16979, 1. kauliem tiltu grīž Apsk. I, 53. Mārtiņš labs vīrs, tiltiņu grīda BW. 30224 (hier ist die Rede von der Eisbrücke, die der Beginn des Winters (zu Martini) über die Flüsse schlägt). grīdiet tiltu kumeļam BW. 18768. tiltiem grīsta tā upīte BW. 22853 ;

2) aufstellen, herstellen (einen Tisch) :
grīd, tautieti, me̦ldu galdu pār visu istabiņu! BW. 19162. māmiņa galdu grīda pirmajai meitiņai 1415. es tev galdu grīžu 27517, 1. Refl. -tiês, für sich dielen, bauen : grīdies dēļu istabiņu! BW. 21610, 3. [Nebst grìda, griest, gruodi (s. diese) zu li. grindìs "dielenbrett", apr. grandico "Bohle", sloven. grê̦d "Hühnerstange", an. grind "Gestell", ahd. grintil "Balken" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 348 f., Trautmann Wrtb. 98, Zupitza Germ. Gutt. 176 f., Persson Beitr. 97 u. 293, Siebs KZ. XXXVII, 321 f., Walde Wrtb. ² 354 f. unter grunda.]

Avots: ME I, 657, 658

II grīst (III Pers. prs.) "?": spidaliņa (dzied) uz miglainu vai lietainu laiku : grīst (es wird ekelhaft?), līst Etn. III, 8 (aus Linden in Kurl. - Wohl = li. grį̄sta "wird überdrüssig").

Avots: ME I, 658

‡ grìstaga ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, ein Schimpfname.

Avots: EH I, 407

‡ grîste ² Iw., Riedgras.

Avots: EH I, 407

‡ ìedrìstêtiês ² Oknist n. FBR. XV, 188, = ìedrìkstêtiês: kuo tu iedrīsties!

Avots: EH I, 510

ìeklîst: (fig.) ieklīdusi slinkuma, me̦lu un ... citu netikumu varā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 129.

Avots: EH I, 520

ìeklîst, umherirrend hereinkommen resp. hineingehen.

Avots: ME II, 28

ìelîst, den Anfang einer Rodung machen: ielīstais jānuolīž.

Avots: ME II, 40

ìelìst, intr., hineinkriechen: zivs pielien malā, bet vēzis ielien alā. vai tu esi manā makā ielīdis, vai es tavā? ne˙vienam cilvē̦kam nevar iekšā ielīst. viņš aiz kauna gribēja vai zemē ielīst. vai tad viņš tev tiešām tik dziļi sirdī ielīdis Blaum. izpraulējis uozuoliņš gaida bišu ielienuot BW. 13041.

Avots: ME II, 40

ìenîst, auch ìenîdêt, tr., Hass fassen, hassen: nīda mani tē̦vs, māmiņa, pēc ienīda bāleliņi BW. 13585. kuo pats ienīsti, nedari citam! [kas savu brāli ienīd Glück I Joh. 3, 15 u. a.]

Avots: ME II, 48

ìepazĩstinât, tr., bekannt machen: tevi iepazīstināt ar manām nāves cisām Vēr. II, 309.

Avots: ME II, 50

ìeplîst, intr., eingerissen werden, anfangen zu bersten: trauki, svārki ieplīsuši. Subst. ìeplîsums, das Eingerissene, der Riss, die Scharte.

Avots: ME II, 52

[ìerĩstît, sich würgend verschlingen: asaku Bauske.]

Avots: ME II, 58

[ìešķîst,

1) hineinspritzen
(intr.): viņam dubļi iešķīda acīs;

2) herein -, hineinstieben:
kāznieku burzma iešķīda istabā Nigr.;

3) zu schleissen
(intr.) od. sich aufzutrennen beginnen: iešķīdis drēbes gabals Bers.]

Avots: ME II, 77

ìesvîst, intr., inch., in Schweiss kommen, anfangen zu schwitzen: tādēļ zirgs pret kapsē̦tu iesvīst LP. VII, 53.

Avots: ME II, 75

ìetîstît (freqn.), ìetīt, einwickeln, einhüllen: bē̦rnu autiņuos. viņa ietina galvu villainē. nakts ietinusi upi savā tumsā A. XX, 242. Refl. - tiês, sich einwickeln, sich einhüllen, sich verwickeln: apse̦gs šaurs, ka nevar ietīties Jes. 28, 20. gruoža ietinusies ritenī.

Avots: ME II, 82

ietrīsa ,* das Erbeben, Erzittern: smalku dvēseles ietrīsu Asp. Ziedu klēpis 157.

Avots: ME II, 83

ìetrìsêtiês, erbeben, erzittern: viņai sirds sāpigi ietrīsas A. Up.

Avots: ME II, 83

ìevĩst, zu welken anfangen: Rebeka ievīta kâ zieds vāzē Zalkt.

Avots: ME II, 89

ìevîstît, einwickeln, einhüllen: galvu svārkuos MWM. VIII, 323. sniegā ievīstīta māja Stari III, 34. Refl. - tiês, sich einwickeln: apse̦gā.

Avots: ME II, 89, 90

ìezîst, tr., einsaugen: pienu, asinis. aizspriedumus cilvē̦ks iezīž kuopā ar mātes pienu Stari II, 629. Refl. - tiês, sich einsaugen: iezīdies kâ ērce mīkstumā. kâ uodze tā man aptinas, kâ lēle sirdī iezīžas Asp. iezīdies kâ glise mīkstumā Ahs. spaļi ir šķiedrā iezīdušies Fest.

Avots: ME II, 92

ìezĩtiês, = ìepazĩtiês, kennen lernen: mēs labāki iezīsimies viens uotru B. Vēstn. [Bei Für. I unter zīt auch iezīt, = pazīt, kennen.]

Avots: ME II, 92

īs: weitere Belege gibt Zēvers IMM.1932, I, 144.

Avots: EH I, 501

īs (wohl für * īz, [s. Le. Gr. § 535]), veraltete PRäp. mit dem Dat od. Akk. - Intsr., bis: īs pat nāvei Manz. Post. 44. īs šim, bis jetzt Manz. Post I, 95; īs pļaujamam laikam, bis zur Erntezeit I, 194; īs pašu nakti II, 57; īs tuo, bis dahin Manz. Lettus; auch mit d. Gen.: īs nāves Post. I, 520. [Auch bei Glück dies īs: redzēju... iš manim nākam Apost. 11, 5. četras dienas īs šuo pašu stundu Apost. 10, 30. cēlās nuo turenes īs vienam kalnam I Mos. 12, 8.] Schon Adolphi kennt īs (bei Manz. izs geschr.) nur von Manz. Werken.

Avots: ME I, 837

‡ īsa (?) Kurl. n. Celm., eine Spalte im Eise. Vgl. ‡ īza.

Avots: EH I, 501

îsastaîns, kurzschwänzig Konv. ² 1890.

Avots: ME I, 837

‡ îsbārdis Tdz. 43647, ein Kurzbärtiger.

Avots: EH I, 501

‡ îsde̦gunis, ein Kurznasiger: īsde̦guņa cuka Popen.

Avots: EH I, 501

îsi (unter îss),

1): ilgi vai ī., bald, über kurz oder lang:
kad ir pa trīs jē̦ri, tad ilgi vai ī. aitas iznīkst Seyershof; ‡

2) schnell:
vasara paiet ī., daudz īsāk kâ ziema Kand. īsāki jau nu paiet laiks Siuxt; ‡

3) kurzweilig:
man tīk, ka cil[v]ē̦ki: taču īsāki būs Frauenb.;

4) nah
Frauenb.: pieliec krē̦slu īsāki klāt!

Avots: EH I, 501

‡ îsin, zur Verstärkung von iss: ī. īsuos matus Janš. Dzimtene V, 124.

Avots: EH I, 501

îsinât, Refl. -tiês,

2): tâ pat vien, lai nu vai īsinādamies, bē̦rni lasīja skuostas Erlaa.

Avots: EH I, 501

îsinât, dial. îksinât, tr., kürzen: vecene īsināja kâ nekâ nakti Niedra. Refl. - tiês, für sich kürzen, verkürzen: laiku Etn. IV, 34; die Zeit vertreiben: paņemiet grāmatu, kuo īsināties A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 837

îsiniẽks, ein naher Verwandter Remten.

Avots: ME I, 837

îsiņš, beliebtes Demin. von îss, recht kurz: cilvē̦ka mūžs īsiņš.

Avots: ME I, 837

îskâte, [īskāts Bielenstein Hozb. 496], die kurzstielige Sense Mitau. Auch vienruoce.

Avots: ME I, 837

îslaicîgs ,* zeitlich, kurzfristig Hebr. 11, 25.

Avots: ME I, 837

îslaika * nuoguldījumi, Anlagen auf kurze Frist.

Avots: ME I, 837

îsļipaînis, der Kurzschwänzige, der Krebs.

Avots: ME I, 837

îsmataînis, der Kurzhaarige.

Avots: ME I, 837

îsmataîns, kurzhaarig Konv. ¹ 81.

Avots: ME I, 837

īsmenis, eine Pfütze: pie pašām durvīm liels īsmenis (nachdem es geregnet hat) Ramkau.

Avots: ME I, 837

īsnaujas Rutzau, = iešņavas. [Aus ì,snauja, wozu Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME I, 837

îsredzĩba ,* die Kurzsichtigkeit, eig. u. fig.: tuo savā isredzībā prasīja viņa laikme̦ts Vēr. I, 243.

Avots: ME I, 837

îsredzîgs ,* kurzsichtig, eigentl. u. fig.: tu peli Cēzaru par īsredzīgu ne̦lgu Rainis.

Avots: ME I, 837

îss,

1): manai guovij ī: piens Kand., meine Kuh hört schnell auf, Milch zu geben.

Avots: EH I, 501

îss (ì,sas, apr. acc. s. īnsan], dial. îkss,

1) kurz,

a) räumlich:
puisīšam īsi mati, trīsdeviņi paduomiņi BW. 12248. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot, von einem, der leicht verspricht, sein Versprechen aber nicht erfüllt. mārša man juostu deva, īkstu, īkstu, platu, platu BW. 25386. īsā zupā gaļu vārīt. gaŗi mati, īss paduoms, langes Haar, aber kurzer Verstand. Sprw.: juo īss ir, juo īsāks paliek. te nu bij: tik īss, tik gar,š;

b) zeitlich:
īsa būs šī dieniņa, ši vasara; īss laiks, die Kurzweil: kādu ņēmu, tādu dziedu, īsu laiku kavē̦dama od. īsa laika gribē̦dama. dē̦ls izmauc stabuli, lai īsāks laiks LP. IV, 42. Adv. īsi, kurz: īsi pēc bērēm atraitnim bijis jāiet gar kapiem LP. IV, 235. ķēniņš nuosaka īsi un strupi, kurz und bündig LP. IV, 64;

2) nahe:
viņi īsi rādi Remten. uz īsākā meža braukt Samiten, gew. dafür tuvs.

Avots: ME I, 837

îsšķiêdrains, kurzfaserig: īsšķiedrainas vilnas dzija Konv. ² 926. kuokvilnas un citu īsšķiedrainu vielu plucināšana 1533.

Avots: ME I, 837

‡ îsstuobrene, die Pistole, der Revolver Diet.

Avots: EH I, 501

‡ ĩstdêliņš, der leibliche Sohn: mana paša ī. BW., piel. ² 27692, 1.

Avots: EH I, 501

ĩste̦n (unter ĩste̦ns): ìsten ² Sonnaxt.

Avots: EH I, 501

ĩstenĩba, ‡

3) die Verwandtschaft, die nahen Verwandten
RKr. XX, 62: mīļa mūsu ī., neba mūsu daudzi bija VL. aus NB.

Avots: EH I, 501

ĩstenĩba,

1) die Echtkeit:
ze̦lta īstenība;

2) die Wirklichkeit:
dzīves īstenība Rol. īstenībā tie nebija akmeņi, bet apburti cilvē̦ki LP. VI, 418.

Avots: ME I, 837

īstenīca, das Rechte, die rechte Stelle: par tuo pašu īstenicu (gemeint ist damit die weibliche Scham) [devu] trīs... dālderīši BW. 35664.

Avots: ME I, 837

ĩsteniẽks (unter ĩstniẽks),

1): prieks ve̦cākiem, ir citiem īsteniekiem, Janš. Dzimtene II ² , 250. īstenieki, leibliche Geschwister
Ozolnieki (Kr. Mitau); īstenieku bē̦rni, Gesehwisterkinder ebenda: tautas ī: ("wirklich und wahrhaft zu etwas gehörend") Diet.

Avots: EH I, 501

ĩste̦ns, ìstins ² Kl., eigentlich, echt, recht, wirklich: viņu īste̦nais galva Kaudz. M. īste̦ns tē̦vs, īsténs brālis, īste̦na māsa, leiblich. es dzīvuoju īsten[i] (dial. für īste̦n[i]) druoša BW. 7744. jāpaskatās, kas tur puoduos īste̦ni vārās LP. V, 132. tu atnāci īste̦nā laikā, zur rechten Zeit. [es vadīšu tuos uz īste̦nu ceļu Glück Jer. 31, 9. īste̦ni dievu bīdamies Tob. 14, 6.]

Avots: ME I, 837, 838

ĩste̦nums, die Echtheit, Wirklichkeit: viņu sapruot visā viņas īste̦numā Stari II, 875.

Avots: ME I, 838

‡ ìstin ² Kaltenbr., Adv., = ĩste̦n(i) eigentlich, recht, wirklich: treša (sc.: māsa) bija ī. sveša BWp. 552, 4. ī. labi rudzi Kaltenbr. nevar zināt ī. ebenda.

Avots: EH I, 501

‡ īstinība Pas. IV, 168 (aus Atašiene), Strods Par. vōrdn. 74, = ĩstenĩba.

Avots: EH I, 501

ìstins ² (unter ĩste̦ns): auch Strods Par. vōrdn. 74, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72: īstinu draugu Pas. X, 256 (aus Sakstagals). pa īstinam sakuot VIII, 491.

Avots: EH I, 501

ĩstniẽcĩba, die Verwandtschaft durch Heirat, Verschwägerung: tā radniecības saite, kas pastāv starp vienu laulātu draugu un viņa radniekiem ar uotra laulāta drauga radniekiem; tuos, kas atruodas tādā sakarā, sauc par īstniekiem Konv. ² 1290.

Avots: ME I, 838

ĩstniẽks,

1): īstnieki, Geschwister von einem Vater
Stender Deutsch-lett. Wrtb., leibliche Geschwister U.

Avots: EH I, 501

ĩstniẽks, ĩsteniẽks, ĩstiniẽks,

1) naher Blutsverwandter, ANgehöriger, ein treuer ANhänger:
mana paša īstenieki nuoliek mani nuovāratā BW. 8489. ne tie visi īstenieki, kas bāliņa vedībās 16267. īstenieku bāleliņi par svešiem palikuši 3865, 3. es pie brāļu draudzes luocekļiem gan nepiede̦ru, bet pazīstu kādus nuo viņas īsteniekiem K. Müller. mājas vadītājs neuzlūkuoja sevi par īstenieku, bet par piemājuotāju Aps. [īstenieki L., Geschwisterkinder];

2) der Echte:
ķēniņš apmanījis, ka šis tikai viltnieks, bet stabulnieks tas īstais, tādēļ atdevis īstniekam meitu LP. V, 286;

3) der Besitzer, der Eigertümer Gstrsh.

Avots: ME I, 838

îstri, Nieren (nom. s. îstrs] Kaul.; [nom. s. îstris Kr., die Niere. - Wohl zu apr. instran "Schmer", mnd. inster "essebare innere Teile von Tieren" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 435, Būga KSn, I, 71 ¹ ].

Avots: ME I, 838

ĩsts (aksl. (istъ),

1) echt, unverfälscht, wahr, wirklich:
īsts ze̦lts. īstuo patiesību pateikt LP. III, 82. vai tā mana īsta rauda? Ltd. 1626. tas bijis tur·pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda LP. III, 42. īstais brālis, īstā māsa, leiblicher Bruder, leibliche Schwester; īstā māte, leibliche Mutter, im Gegensatz zu sveša māte. mātei divas meitas: īsta meita un pameita LP. V, 295;

2) recht (von der Zeit):
tu atnāci īstā laikā, brīdī. Adv. īsti, recht, eigentlich: jāpaglūn pa šķirbīti, kas tur īsti varē̦tu būt LP. IV, 33. spuožs zuobins pie saniem, īsti kuo redzēt LP. V, 218. ceļa īsti nezināju BW. 26524. īsti nemāku teikt LP. III, 100. Zur Verstärkung eines Adjektivs od. Adverbs: īsti tâ, just so; īsti klāt, ganz nahe. trešā (pagale) ne īsti strupa, ne īsti īsa LP. VI, 363. labāk dzeŗu īsti pilnu BW. 19931. [Zu ysčias "deutlich, offenbar", ýskus od. ýškus, éiškus, áiškus "deutlich", arm. isk "in Wirklichkeit" (auf ein īsk- deutet auch die le. Nebenform ĩksts), s. Изв. XVII, 4, 120.]

Avots: ME I, 838

ĩstticîgs ,* orthodox Konv. ² 1715.

Avots: ME I, 838

‡ īstum, = ‡ ìstin ² : ī. sveša Tdz. 41582.

Avots: EH I, 502

ĩstums, die Echtzeit Zemk.

Avots: ME I, 838

‡ ĩstvedẽjs "?": īstvedēji, kas atbraukuši (sc.: baznīcā) ... līdz ar panāksniekiem RKr. XIX, 142 (aus NB.).

Avots: EH I, 502

îsums,

1): dienas iet uz īsumu, die Tage werden kürzer
Kand.;

2)

a): die kurze Wolle von den Beinen und der Leistengegend eines Schafes
Frauenb., Sonnaxt: piecirpu gruozu i[r] gruoza vāku; gruozā garumi, vākā īsumi BW. 20097. īsumiņu villainīti Tdz. 38348.

Avots: EH I, 502

îsums,

1) die Kürze, das Kurzsein:
ej, dieniņa, īsumā, werde kürzer BW. 4453. kruodzenieku īsumā pārklaušināja Dīcm. I, 43;

2) īsumi,

a) Überbleibsel von getockter Wolle Frauenb., kurze, schmutzige Wolle
A. XIV, 1, 409: meitieši... kārsa vilnas īsumus Latv. [īsumiņus paturēja dzīparam BW. 35627;]

b) Kurzstroh:
īsumi - smalkie jeb īsie salmi, kuo atšķiŗ ar režģa palīdzību, kad piedarba klājiens jau nuokults Druw., Bers. n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 838

‡ îsvā`rds Ar., die Kurzform (eines Wortes).

Avots: EH I, 502

îsvil˜nas àita, ein kurzwolliges Schaf Konv. ² 48.

Avots: ME I, 838

‡ îszeķe, die Socke, der Halbstrumpf Janš. Nīca 33, 43, Precību viesulis 52.

Avots: EH I, 502

izgrīst (lii. (išgrį̃sti), ausdielen: jaunuo istabu vajag izgrīst Sessw.

Avots: ME I, 740

‡ izķīst, erhandeln, umtauschen Gramsden, (mit ĩ ) Kal.

Avots: EH I, 461

izklîst: izklīdušajā laucinieku sadzīvē Janš. Dzimtene V, 194.

Avots: EH I, 456

izklîst (li. iškly*lt;sti), intr., auseinandergehen, sich zerstreuen, zerstieben: ļaudis izklīda ap kapu Vēr. I, 1502. saime izklīda A. XX, 39. luopi izklīduši LP. VII, 355. visi tavi tē̦va radi pa siliņu izklīduši BW. 30680. lai izklīda vējiņā visas ļaužu valuodiņas 17033, 1. jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz. M. duomas man izklīda Aps. Refl. - tiês, (ungew.) auseinander gehen, zerstieben: nu bars izklīstats D. 116, 61.

Avots: ME I, 753

izlîst: izlīdu visu tuo gabalu Siuxt.

Avots: EH I, 463

izlìst [li. išlĩ,sti], intr., heraus -, hinaus -, hervorkriechen: vēzis izlien nuo alas. nuo acs izlien asariņa.

Avots: ME I, 765

izlîst, tr., ausroden: mežu, līdumu.

Avots: ME I, 765

izmĩstît (li. išmìnstyti ), ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss Flachs brechen: izmīstījies linu Kaudz. Izjurieši 155.

Avots: EH I, 467

izmĩstît, tr., das Flachsbrecher beendigen: izmistīju linu riju BW. 28346.

Avots: ME I, 773

iznîst, s. iznīdêt.

Avots: ME I, 776

‡ *izplīst Wessen "izgaist; izklīst": mākuonis izplīta. luopi izplīta pa ganību.

Avots: EH I, 473

izplîst [li. išplýšti], aus -, abgegerissen, abgenutzt werden: zeķei izplīsis papēdis, gruozam dibe̦ns.

Avots: ME I, 783

‡ izrīstît;

1) ausfressen
Kegeln: viens pats visu izrĩstījis;

2) "?": izrīstījis un izkrācis Lange Latv. ārste 42. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich würgen
Jürg. u. a.: izrīstījās, bet nevarēja izvemties.

Avots: EH I, 477

izšķîst [li. išskýsti],

1) auseinandergehen, zerstieben, zerfallen, sich auflösen:
kvieši uz visām pusēm izšķīda LP. VII, 101. sniega piciņas izšķīst un izbirst Vēr. II, 527;

2) zu Wasser werden, vereitelt werden:
kāzu guods izšķīda vēl tai pašā vakarā Neik. cerības zuda kâ sapņu tē̦li, izšķīda kâ ziepju burbuļi JR. V, 110.

Avots: ME I, 812

‡ izslīst (li. išslýsti), heransgleiten, entgleiten: čūska tūlin izslīda nuo viņas ruokām Pas. IV, 474 (aus Ronneb.).

Avots: EH I, 481

I izsvîst,

1) tr., ausschwitzen:
daži stādi izsvīst saldu sulu SDP. VI, 22. sisenis izsvīda, tâ sakuot, slapjumu iz miesām MWM. VII, 162. strutas ruodas šķidrumam izsvītuot nuo asins dzīslām Konv. ² 4056;

2) intr., gehörig schwitzen:
tad ta labi izsvīdām od. refl. izsvīdāmies Bers., Kand.

Avots: ME I, 809

II izsvīst, dämmern, hervordämmern: izsvīst gaisma, uzle̦c saule BW. 32539.

Avots: ME I, 809

iztīsis (Part. prt., = li. ištį̃sę̄s), aufgeschossen, lang gewachsen: iztīsis cilvē̦ks, kuoks Wain., Lautb.

Avots: ME I, 819

‡ iztĩst,

1) sich lang ausstrecken
Dunika: pavediens iztīsa par daudz garš, mīkla iztīsa nuo pirkstiem; lang aufschiessen, auswachsen Dunika: puišelis pa beidzamiem gadiem iztīsa tik gars, ka bail. Eüerzu das Part. iztīsis (ME. I, 819),

a): auch (mit ĩ ) OB., Rutzau: iztīsušais, izbālējušais dūmu uodējs Janš. Dzimtene V, 372; ‡

b) kraftlos, schlaff
(mit ĩ ) NB.; "gauss, garlaicīgs" (mit ĩ ) Gramsden: i. cilvē̦ks; ‡

2) nicht gelingen, zu nichte werden
Dunika: atkal iztīsa! ‡

3) "?": acis iztĩsušas. gaiduot uz tevi Gramsden.

Avots: EH I, 490

iztîstît, freqn., iztît, aus -, los -, entwickeln: dziju. kalējs nu iztinis pulku baķu aude̦klu, kamē̦r varējis lieluo raganu satīt LP. IV, 167. Refl. - tiês, sich aus -, heraus -, loswickeln: kamuols pa˙visam iztinies. bē̦rns iztinies nuo autiņiem.

Avots: ME I, 819

[izvĩst, intr., welk, trocken werden (perfektiv): zâles jau izvītušas; siens izvītis; veļa jau izvītusi Bauske.]

Avots: ME I, 830

izvîstît (išvýstyti), tr., loswickeln: bē̦rnu nuo autiņiem. Refl. - tiês, sich loswickeln, sich heraus -, hinauswinden: čūska zagšus izvīstās iz savas tumšās alas Rainis.

Avots: ME I, 830

izzîst (išžį`sti), tr., ausaugen: asinis nuo kuoduola; me̦lus nuo pirkstiem izzīst. jūs apziņu mums skūpstiem izzīadāt Asp.

Avots: ME I, 832

‡ jîs ^2! Dunika, Interjektion zur Bezeichnung schnellen Laufens (auch als Aufmunterung gebraucht): j˙! ieskrēja mežā. j. pa vienam uz priekšu!

Avots: EH I, 565

karalīste * (karalỹstė), das Königreich.

Avots: ME II, 160

ķeĩzarīste ,* das Kaisertum.

Avots: ME II, 360

ķẽnīste: als Lesefehler ME. II, 374 ganz zu streichen!

Avots: EH I, 699

ķẽnīste, das Königtum, Königreich Swirdsen BD., Zb. XVIII, 299; 393.

Avots: ME II, 374

ķĩselis: Demin. gen. s. ķīseliņa BW. 2705, 1 var.; riku, riku ķīseli BW. 2954. auzu ķīselīti BW. piel. ² 2105, 2.

Avots: EH I, 706

ķĩselis [Drosth., Bauske], ķĩsẽlis PS., C., Wolm., ķĩsele [Līn., Nigr., Wormen], Kand., [ķĩsals Dond.], ķĩsene - ēdiens nuo nesijātiem auzu miltiem ar visām sē̦nalām Etn. I, 18. ķīselis - ēdiens, sagatavuots nuo zaļām auzām ar šķidru kaņeppienu I, 59. ķīseli mē̦dz aiz˙vienam iejaukt vakarā II, 62. [Nebst li. kisiẽlius aus r. кисéль "säuerlicher Mehlbrei".]

Avots: ME II, 389

ķĩsîgs, rechthaberisch, rauflustig RKr. II, 57: ķīsīgs vīrs Etn. III, 181, PS.

Avots: ME II, 389

ķĩsis: dat. s. ķīsam BW. 2707,

1): iesim jūŗas ķīšu ķert BW. 30837, 2; ‡

3) ķīšus ķert od. durt, ein Spiel.

Avots: EH I, 706

ķĩsis, Demin. verächtl. ķĩselis,

1) der Kaulbars (acerina cernua)
RKr. VIII, 105; fig., der Raufbold Buschh. RKr. II, 57; der Stint RKr. VIII, 103. Sprw.: pavasarā ķīsis dārgāks nekâ rudenī lasis. ķīsīt[i] s (Var.: ķīselis) brauca par Daugavu rakstītām kamanām; ņemiet, bē̦rni, kaŗuotītes, sagaidiet ķīselīti BWp. 2705;

2) zur Bezeichnung

a) der Fülle, Menge:
nāk tie bē̦rni katru gadu kâ ķīši MWM. X. 484;

b) der Nichtigkeit:
kāds vīrs iet zvejuot, bet ne ķīša nedabū, fängt nichts LP. I, 72. [ķīši Kronw. n. U., viele kleine Dinge zusammen, lebendige wie leblose. - Aus liv. ķīš "Kaulbars, Stint", s. Thomsen Beröringer 262.]

Avots: ME II, 389

ķĩst: auch Kal., Kruhten (prt. ķĩtu od. ķĩsu ).

Avots: EH I, 706

ķĩst, -šu, -su, tauchen, wechseln Grob. n. Etn. III, 66. [Wohl aus einem žem. kỹsti (< kiẽsti) "мѣнять".]

Avots: ME II, 389

‡ *klīsât (?), s. ‡ kleisât.

Avots: EH I, 620

klīsmete, ein Vielfrass Lub., Fest.; vgl. kliezmete.]

Avots: ME II, 231

klîst (li. klýsti), - stu, - du, Inf. auch klît ² [Windau], intr., irren, umherirren, auseinandergehen, sich verlaufen: kuo aiz˙vien tu tālāk klīsti? Rainis. gars sapņu tālumā klīst AU. suns pie gana dzīvuos un neklīdīs apkārt Etn. II, 99. luopi ganībās neklīst LP. VII, 318. [mākuoņu klīdums Duomas I, 1080. - Zu klajš (s. dies), klaidît, klaiņât, klīvât, kliest, klejuôt, kleist 1, li. kléisti "расточать"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und dazu Berneker Wrtb. I, 518.]

Avots: ME II, 231

klĩsterêt, - ẽju, kleistern. [Aus mnd. klisteren.]

Avots: ME II, 231

‡ II klīsterêt "saufen (zechen)" Oknist.

Avots: EH I, 620

klĩsteris, der Kleister. [Aus nd. klīster.]

Avots: ME II, 231

I klīsteris, ‡

2) wer sich aus Eigennutz anzuschmeicheln sucht
C., Sessw., Windau; ein Zudringlicher Mesoten; ‡

3) ein Unzuverlässiger
Kalnemois.

Avots: EH I, 620

‡ II klīsteris "jem., der trunken taumelt oder liederlich lebt" Oknist.

Avots: EH I, 620

I klīstîtiês, hackern, nicht oft wollen L. n. St.; vgl. auch Bielenstein LSpr. I, 433.

Avots: ME II, 231

[II klīstîtiês, umherirren, sich umhertreiben Wid.]

Avots: ME II, 231

knīslîgs "?": sīka, maza jūtiņa, knīvelīte (Var.: maza meitenīte) BW. 12060, 2 var. [Umbildung von knĩpele unter dem Einfluss von knēvelis?]

Avots: ME II, 248

‡ I knĩslis Rutzau, ein Draht, der durch die Schnauze eines Schweines gezogen wird, um das Schwein am Graben zu verhindern. Vgl. li. knyšīỹs "Rüssel".

Avots: EH I, 632

‡ *II knīslis (?), s. ‡ kneislis.

Avots: EH I, 632

‡ knīsls, geizig Ilzene: viņš tik k., ka ne˙kā nevar izspiest.

Avots: EH I, 632

kuõpattīstĩba ,* gemeinsame Entwickelung A. XX, 829.

Avots: ME II, 345

‡ līsma A. Leitāns "eine moorige Stelle".

Avots: EH I, 751

līsmenis (unter lĩsmens): auch (mit ì ² ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 136.

Avots: EH I, 751

līsmens: auch Pas. XV, 453; hier 454 dafür auch līsmins, und instr. s. līsmiņu:

Avots: EH I, 751

lĩsmens Smilt., [Kosenhof, līsme̦ns Nötk., lĩsmenis Wenden, Serben], lĩsmins [auch Trik.], eine moorige, schwankende Stelle, sumpfiger Seerand: e̦ze̦ri aizauguši lieliem līsminiem LP. VII, 1289. [Um Wenden und Serben līsmenis auch ein hingestreckt sich sonnendes Lebewesen; ähnlich wohl auch lĩsme̦ns: līdaka guļ kâ līsme̦ns Nötk. - Aus līksmenis?]

Avots: ME II, 490

lîst: prs. lienu - auch (mit iê ² ) Siuxt, lîdu ² - Ladenhof n. FBR, XI, 77. Zur Etymologie s. jetzt FBR. VII, 97.

Avots: EH I, 751

lìst: prs. lienu auch Lesten, Salis, Seyershof, Wolm., liedu = auch Heidenfeld, līnu - Lubn., Oknist, Sonnaxt,

2): vai šiem ar lied (schmeckt)?
Heidenfeld;

3): auch Heidenfeld; ‡

4) Platz finden,
ìetilpt: tur divi pūri līda Kaltenbr. Refl. -tiês: blakts lienas cilvē̦kam klāt Salis. pa sē̦tsapakšu lienas zirgs cauri Seyershof; sich aufdrängen Auleja, Bērzgale, Kaltenbr.: l. kam virsā Bērzgale. līnas pi bārinīša, ka tūleņ pre̦cē̦tuos Pas. III, 42. miegs lienas Auleja.

Avots: EH I, 751

lîst, lîžu (lienu Lautb.), lîdu, tr., roden; līdumu līst, eine Rodung machen; ciņus līst, die Hümpel ebnen St.; krūmus, kuokus līst, das Gestrüpp, Holz abhauen, abroden: gul vēl pa līstam kuokam Poruk. viņš lien (st. līž) krūmus nuost Lautb. [Nebst li. lydimas "Rodung" vielleicht zu gr. λίοτρον "Schurfeisen", s. Bezzenberger u. Fick BB. VI, 240, Prellwitz Wrtb. ² 272, Boisacq Dict. 584.]

Avots: ME II, 490

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu ² Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III ^4, 536 f.]

Avots: ME II, 490

līstava, die Rodung, der Zustand, die Zeit der Rodung: tur atstāju miežus, rudzus, tur birztiņu līstavā BW. 23991; 26569. Zu lîst.

Avots: ME II, 490

lĩste, die Leiste; das Fach: traukus tur uz līstes Ahs. [Nebst li. lystė und estn. līśt aus mnd. liste.]

Avots: ME II, 490, 491

līsts, ‡

2) die Leiste
(mit ĩ ) AP.

Avots: EH I, 751

līsts, der Schnitt Mar.: mazliet sajuka raksti un līsti JR. IV, 99. Vgl. lĩste.

Avots: ME II, 491

‡ meituskīs darbs Pilda n. FBR. XIII, 49, weibliche (?) Arbeit.

Avots: EH I, 797

mìslis: auch (mit î ² ) Siuxt (von Tieren).

Avots: EH I, 822

mìslis, mīzlis (?) U., das männliche Glied, namentlich der Pferde [Wessen], C., Spr., Smilt. Auch als Plur. t. mìšļi, die Schamteile: nesit zirgam pa mīšliem! Bers., Laud., C., [Kr.]. Zu. mizt.

Avots: ME II, 647

mĩstas, das Flachsbrechen: vai linu mīstas bij rudenī? Janš.; linu mīstas dzert das Fest des flachsbrechens feiern Janš.

Avots: ME II, 647

[mīstavnica "šķidra miltu putra" Latv. Vēstn. 1924. № 39 aus Livl.]

Avots: ME II, 647

‡ mĩstuvnīca Planhof, eine unruhige weibliche Person od. Kuh.

Avots: EH I, 822

mīstavuôt: auch (mit î) Warkl.

Avots: EH I, 822

mīstavuôt [Warkh.], Spr., = mīstīt II.

Avots: ME II, 647

mīste̦klas (unter mĩstîklas): auch linu m. (mit ĩ ) Iw., (mit î ) Pilda n. FBR. XIII, 39 ("?").

Avots: EH I, 822

[mīstekle Seew. n. U., eine Plaudertasche.]

Avots: ME II, 647

mīstekles (unter mĩstîklas): auch BW. 16251, 1, (mit ì ² ) Erlaa, Linden in Kurl.

Avots: EH I, 822

mĩkstekles [N. - Peb.], Wid., mĩsteklis [Wandsen], U., die Flachsbreche; s. auch mĩstîklas.

Avots: ME II, 647

[m̃steklis Nigr., ein Unruhiger.]

Avots: ME II, 647

‡ mīsteknis Strods Par. vōrdn. 110 "?"

Avots: EH I, 822

[mīstele Warkl., der Tritt am Webstuh] (anderswo pamina).]

Avots: ME II, 647

I mīstelêt, mischen Mag. IV, 2, 128, Bers. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 647

‡ mīstikļas BW. 19065 var., = mĩstîklas.

Avots: EH I, 822

mĩstîklas: auch Dunika, Grob., PS., Rutzau, (mîstiklas) Saikava, (mĩstiklas) Seyershof; nom. s. mîstikla Saikava, ein ungewandtes Lebewesen.

Avots: EH I, 822

mĩstîklas C., E., Grünh., Grob., mīstikles BW. 19075, 5 var., [Latvijas Saule 1926, S. 427 aus N. - Peb., mit Abbildung], mīste̦klas LP. VI, 411, mīstekles Krim., die Flachsbreche, ein Werkzeug zum Flachsbrechen: klab un čīkst kâ ve̦cas mīstīklas von schlechtem Gesange JU. plūc matiņus, sit galviņu, lauž kauliņus mīstīklās BW. 28354, 8. Singular: viņš tik tāds mīstīkla, mute vienmē̦r klab, von einem Schwätzer C., Smilt.

Avots: ME II, 647

‡ mĩstīkles AP., = mī˜stîklas.

Avots: EH I, 822

I mĩstît,

1): auch AP., Behnen, C., Dunika, Ermes, Grob., Hasenp., Iw., Jürg., Kegeln, Lemb., Lems., N.-Peb., Orellen, Pankelhof, Selg., Serbig., Seyershof, Smilt., Wandsen, Zögenhof, (mit î ) Saikava; ‡

2) prügeln
Ermes, Grawendahl, Salis, Smilt., Zögenhof; ‡

3) viel (fr)essen:
tas visu kuo mīsta (Lemb.) resp. mĩstī (Smilt.) iekšā.

Avots: EH I, 822

I mĩstît [auch Wolm., Alt - Salis, Līn., mîstît Kl., Kr., mîstît ² Neu - Salis (li. minstyti)], - u, - ĩju, tr., freqn. zu mĩt, Flachs brechen (eig.: wiederholt treten): pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. [mīstījums U., der zu brechende Flachs.] Vgl. li. linùs mìnti "Flachs brechen". [mîstît linus Domopol "apgruozīt uz maļamās mašīnas saliktus linus"; zu mît?

Avots: ME II, 647

II mîstît: mītnieks mîsta zirgus Warkl.

Avots: EH I, 822

II mîstît, - ĩju, tr., öfters tauschen: zirgus C., Bers., Lub., Spr. [vārdus mîstît Kl., versehentlich ein Wort statt eines andern Wortes aussprechen. Zut mît.

Avots: ME II, 647

III mīstît, mischen Bers. n. Etn. IV, 147: [mīklu mīstīt Bers., den Teig rühren].

Avots: ME II, 647

IV mīstît "?": še ir tava liepa auga mīstītiem zariņiem BW. 11628. uozuoliņš mīstītiem zariņiem 33625, 15. [Um Bauske seien mîstîti ² zari - Zweige, deren Zugehörigkeit (zu einem Ast oder zum Stamm) wegen dichter Verzweigung nicht gleich zu erkennen ist; mīstīti zari "cits caur citu izauguši zari" Vīt.; nekārtīgi saauguši zari" Dricē̦ni; krustām šķērsām saauguši zari" AP., Laud.]

Avots: ME II, 647

mĩstîtavas Bers. n. Etn. IV, 147, C., Smilt., = mĩkstîklas.

Avots: ME II, 647

mîstuļuôt, tauschen: bet tikām mīstuļuojis pa tirgiem, kamē̦r nuomijis gluži vienpēdām A. XXI, 354; C., Lub.

Avots: ME II, 647

[neattîstîts, unentwickelt.]

Avots: ME II, 708

ne-ĩstenĩba, die Nichtwirklichkeit, Unechtheit: pašapziņas neīstenība Stari II, 391; naudas neīstenība.

Avots: ME II, 716

ne-ĩsts, unecht, unrecht: neīsta nauda; neīsts briļjants; kumuoss ieskrēja neīstā rīklē MWM. VIII, 835.

Avots: ME II, 716

‡ *nenuovīst, = nenùovīdêt: viņi viens uotram nenuovīda ne maizes kamuosa Stērste A. Z. 42.

Avots: EH II, 17

nepazīstams [li. nepažì,stamas], unbekannt: nepazīstams cilvē̦ks.

Avots: ME II, 726

neškīstāns (unter nešķīstenis): auch Oknist n. PBR XV, 175, Lubn.

Avots: EH II, 20

nešķĩstenis: auch AP., Frauenb.

Avots: EH II, 20

nešķĩstenis [Ruhental], nešķĩste̦ns, [nešķĩstẽ̦ns Wolm., Lis., Bers., nešķīstāns Warkl.], neškĩstans Pump., der Unhold, das Scheusal: ādu pār acīm nuoraušu kâ vardēm tādiem nešķīsteņiem Wid. tuo nuosauca par nesķīste̦nu Niedra. [Dazu ein Fem. nešķīstāne FBR. IV, 70 aus Saikava.]

Avots: ME II, 735

nešķĩstĩba, die Unkeuschheit, Unsittlichkeit: palīdzi miesiņas šķīstīt nuo visām nešķīstībām! RKr. XII, 37.

Avots: ME II, 735

[nešķĩstîgs, unsittlich, unkeusch Wid.]

Avots: ME II, 735

nešķĩstniẽks, nešķĩstĩbnieks LP. VII, 1196, der Unkeusche Unsittliche, Wollüstling.

Avots: ME II, 735

‡ nešķîksts ² Behnen n. FBR. XVI, 143, = neš,ķĩsts.

Avots: EH II, 20

nešķĩsts, ‡

3) als Subst. ("?") Golg.; nešķīsta gars Wessen n. FBR. XIII, 87, ein Schimpfname
Oknist.

Avots: EH II, 20

nešķĩsts,

1) unkeusch, unsittlich:
nešķīsta dzīve. nešķīsts gars, ein böser Geist: kruodzinieks stāvējis sakarā ar nešķīstiem gariem LP. VII, 762;

2) ausgelassen, streitsüchtig
Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 735

nešķĩstums, das Unreine, Unkeusche: man nāca kādi nekādi nešķīstumi ārā LP. VII, 508.

Avots: ME II, 735

neuznîst, -stu, -du, tr., nicht leiden: vīra māte neuznīst ve̦de̦klas Druw. n. RKr. XVII, 69.

Avots: ME II, 738

nevĩstamĩba ,* [nevīstĩba], die Unverwelklichkeit, Unvergänglichkeit: [sievas nevīstība Leijerk. I, 7].

Avots: ME II, 740

nevĩstams, unverwelklich, unvergänglich.

Avots: ME II, 740

nīst (unter nîdêt ): praes. nîdu ² (neben nîstu ² ) Salis.

Avots: EH II, 26

nîst, s. nîdêt.

Avots: ME II, 747

‡ nùobīstiês (vgl, unter nùobītiês

1): auch (> ostle. nūsabeist) Pas. XI, 120.

Avots: EH II, 32

nùodrīskât, abtragen Warkl.: n. zābakus.

Avots: EH II, 41

nùodrīskât, tr., abschaben, [nùodrīsnât Bers.], abschrammen: nuodrīksnātie rīta svārki A. XII, 94.

Avots: ME II, 777

nùogrīst, tr., belegen: bijis nuogrīsts vispār nuogludinātiem akmeņiem Kaudz.

Avots: ME II, 787

[nuogrīsts "eine (mit Steinen) belegte Stelle": n. ap uozuolu nuo izlasītiem akmeņiem AP.]

Avots: ME II, 787

‡ nùoîsinât, abkürzen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 49

nùoklîst

1): umherirrend hingelangen:
šaušalas pārņe̦m ... ļaudis, ja sikspārnis viņu tuvumā nuoklīst Pēt. Av. I, 227; ‡

4): herunterkommen
BielU. u. a.; part. nuoklîdis, verkommen Segew. u. a.

Avots: EH II, 54

nùoklîst [li. nuklýsti], intr.,

1) sich verirren, vom Wege abkommen:
nuoklīst nuo ceļa, uz neceļiem Psalm 44, 19. suņi dze̦nāja kādas nuoklīdušas guovtiņas Aps.;

2) den Faden einer Erzählung verlieren:
tâ mēs nuoklīstam nuo lietas Aps.;

3) staru nuoklīšana, die Aberration
Konv. ²

Avots: ME II, 798

‡ nuoklĩsterêt mit Kleister bestreichen; bekleben; beschmutzen Frauenb.: guovis katru rītu nuoklīsterē ceļu.

Avots: EH II, 54

nùolîst: mežu nuolîž Ramkau. līdums jānuolien Siuxt. krūmi jānuolien par pļavu Autz, Siuxt.

Avots: EH II, 63

nùolìst: kūma ... nuolīdusî aizkrāsnē Tdz. 36798. kad sniegs nuolīn (wegschmilzt) nuostu, tad dze̦n ganuos Zvirgzdine. ‡ Refl. -tiês, sich verkriechen Seyershof: lapsa nuolienas lē̦nām un nuoguļas zemē.

Avots: EH II, 63

nùolîst, tr., abroden: līdumu, mežu. lai stāv birze nenuolīsta, kad nav laba līdējiņa BW. 11994.

Avots: ME II, 812

nùolìst [li. nulį̃sti], intr., herab -, hinab -, weg -, hinkriechen: viņš nuolīda pie luoga A. XX, 45. [līdz ar ve̦cuo bē̦rnuo tādu ceļa gabalu nuolīdīs, būs vakars klāt Janš. Bārenīte 50.]

Avots: ME II, 812

nuõmĩstas, die Flachsabfälle beim Flachsbrechen Siuxt, Katzd.: [izbrāzām (linus) līdz pēdējai saujai; tagad palika tik vēl nuomīstas čakstinuot Janš. Dzimtene ² I, 65].

Avots: ME II, 821

[nùomīstît,

1) (den ganzen Flachsvorrat) brechen
(perfektiv): n. linus;

2) wiederholt tretend abquälen:
lielais suns mazuo suni nuomīstīja N. - Peb. - Refl. - tiês,

1) "nuokulties, nuomaisīties 2" Nigr.;

2) eine Zeitlang zur Genüge od. bis zur Erschöpfung
mīstît: nuomīstījuos linu(s) visu dienu Bauske. es pa˙visam nuomīstījies Ruj.]

Avots: ME II, 821

nùopìst ² , intr., abfasern: zirgam aste, mati nuopīst Lös. n. Etn. IV, 161; MWM. VIII, 595, (Fest.]; pātaga nuopīsusi. [irbei spārni nuopìsuši2 sīkus krūmus luodājuot Kl.]

Avots: ME II, 829

‡ nùoplîsinis ² Gr.-Buschh., jem. mit zerfetzter Kieldung; ein ärmlicher Mensch.

Avots: EH II, 76

nùoplîst [li. nuplyšti], intr., abgerissen, abgetragen, abgenutzt, zerfetzt werden: nuoplīsis kâ nabags. mātei nuoplīst azupts, bē̦rniem krājuot. nuoplīsusi ce̦purīte BW. 19878, 1. puišiem biksas nuopltsušas 14838. jumti nuoplīsuši LP. VII, 774.

Avots: ME II, 831

nùorĩstîtiês, eine Weile sich würgen: nuorīstījās, it kâ kas kaklā būtu aizspriedies R. Sk. II, 166. čūska nuorīstās vien LP. I, 125.

Avots: ME II, 840

nùošķîst,

2): zēvele un uguns vien nuošķīdušas uz visām pusēm Pas. XV, 32.

Avots: EH II, 95

nùošķîst, intr.,

1) davonstieben:
dubļi vien tik nuošķīst Janš. ceļš augstākās vietās jau nuošķīdis, der Weg ist an höher gelegenen Stellen schon trockener geworden R. Sk. II, 140;

2) hinsprühen:
zibenis, dzirksteles, ugunis vien tik gar acīm nuošķīda;

3) bespritzt werden:
man nuošķīda brūni svārki ar tām ve̦lna asinīm BW. 34043, 7. [pa˙visam me̦lli nuošķīduši ar dubļiem Pas. 1, 394 (aus Ronneb.).]

Avots: ME II, 866

nùošķīstît: nuo dzimtiem grē̦kiem nuošķīstīts Dünsb. Dziesmiņas, lūgšanas 14.

Avots: EH II, 95

nùošķīstît, tr., absäubern, reinigen: tu nuošķīstīji sevi Stari III, 122. [Refl. -tiês, sich absäubern, sich reinigen.]

Avots: ME II, 866

[nùoslīst (li. nuslýsti) Manz. Post. I, 458, = nùoslîdêt.].

Avots: ME II, 853

nùosvîst, intr.,

1) beschwitzen:
jau tie mūsu kumeliņi piekusuši, nuosvīduši BW. 13646, 21. viņš nuoslaucīja savu nuosvīdušuo ģīmi Blaum. zellis tad arī strādājis nuo˙svīdis LP. V, 228;

2) beschlagen:
caur nuosvīdušām rūtīm spīdēja uguns Duomas III, 343.

Avots: ME II, 864

‡ nuotĩst Dunika "pagurt, izstieptiês": ruoka nuotīsa smaguo suomu ne̦suot. Wohl aus li. nutį̃sti "sich herunterdehnen".

Avots: EH II, 101

[nùotīstît, ordentlich einhüllen, umwinden: n. kājas ar autiem Arrasch. Refl. -tiês, sich ordentlich einhüllen, vermummen: n. vienās lupatās.)

Avots: ME II, 875

nuotrīsa, die Erzitterung, das Hinzittern: tik švīkstuoņu kâ klusu nuotrīsu dzird augstu ziluos gaisa laukuos Akur. ze̦lta stabā spīd viļņu nuotrīsas MWM. IX, 882.

Avots: ME II, 877

nùotrìsêt, intr., erzittern, erbeben: dievs duod apsei nuotrīsēt BW. 8864. viņa nuotrīsē Rainis.

Avots: ME II, 877

‡ nùotrĩsinât,

1) = nùotrĩcinât (wo?);

2) = nùostirinât 2: putniņš nuotrīsināja spārnus Heidenfeld, Trik. jē̦rs mirdams kājas vien nuotrīsināja Bērzgale, Grawendahl, Korwenhof, Serbig., Sessw., Sissegal. Refl. -tiês, = ‡ nùotrĩcinâtiês C., Grawendahl, Heidenfeld: Ede nuotrīsinājās Sārts Jaun: Ziņas 1938, № 60.

Avots: EH II, 101

nùovîsluôt, intr., fein abregrren: tagad tikai tâ nuovīsluoja, das war nur ein kleiner Staubregen Dond.

Avots: ME II, 889

I nuovĩst, nuovĩt [Salis], Smilt., intr., abweiken: miežiem asni nuovītuši BW. 33711. mūžu manu nuovīstamu ar neveikli tē̦va dē̦lu 21895. Ķencis bij pa˙visam nuovītis un sāka brīžam vai aizsnausties Kaudz.

Avots: ME II, 889

[II nùovīst B. Vēstn. n. Celm., = nùovīdêt, gönnen.]

Avots: ME II, 889

[nùovīstît,

1) dicht einhüllen, umbinden:
n. kaklu ar šalli. n. bērnu ar lakatu;

2) windend od. flechtend verbrauchen:
n. visas pakulas valguos Bers.;

3) verlegen, hinstecken:
kur tu nu atkal savus cimdus esi nuovīstījis (= nuobāzis)? Widdrisch;

4) wegstibitzen:
čigāns nuovīstījis vistu Behnen. Refl. -tiês,

1) sich dicht einhüllen;

2) eine Zeitlang faulenzend od. andere störend trödeln:
n. bez darba C., Warkl.; n. citiem pa kājām Kl.)

Avots: ME II, 889

nùozîst: Jānīšam ... re̦tas uosas palikušas: Apalīte nuozīduse ... ilgi mīlē̦dama Tdz. 57580.

Avots: EH II, 109

nùozîst [li. nužísti], tr., ablutschen, absaugen, aussaugen, mager saugen: tur apakšā mīt liels krupis, tas kuoku saknēm nuozīž visu labumu LP. V, 45. bē̦rns viņu nuozīda tik˙pat kâ sakārni MWM. X, 485.

Avots: ME II, 891

[pacìstiês, sich ein wenig anstrengen od. Mühe geben: pacīšaties, lai darbu drīz var nuobeigt!]

Avots: ME III, 12

‡ padrīskât Meselau, hier und da schneidend ritzen: kuoku p.

Avots: EH II, 128

pagrīst [li. pagrį̃sti], tr., dielen (perfektiv): tiltiņu pagrīda BW: 30224; 9407.

Avots: ME III, 31

pa-îsinât, tr., ver-, abkürzen: darba laiku Etn. III, 125. dievs paīsinājis ceļu LP. V, 384.

Avots: ME III, 35

pa-îss, ziemlich kurz: paīsi svārki A. XX, 46.

Avots: ME III, 35

paklîst,

3) sich zerstreuen, auseinanderlaufen:
tuo (= cāļu) paklīda pilns mauriņš Jaun. Ziņas 1938, № 189; ‡

4) verkommen.

Avots: EH II, 142

paklîst [li. paklýsti], intr.,

1) sich verirren, sich verlieren, sich verlaufen, verloren gehen:
paklīdušas avis A. XX, 83. me̦klē̦dāms pats bij paklīdis LP. VI, 26. lai drēbes nepaklīst Kaudz.;

[2) sich finden, sich einstellen:
baltu patriōts... maksāja 5 kap. par rindiņu. tad tūliņ paklīda nauda De̦glavs Rīga II, 1, 485].

Avots: ME III, 46

palîst, tr., ein wenig roden, das Roden beendigen: es palīdu līdumiņu BW. 28218.

Avots: ME III, 61

palìst [li. palį̃sti], intr.,

1) ein wenig kriechen:
kādus simts suoļus palīduši LP. IV, 64;

2) untertauchen, unter etwas kriechen:
apakš tilta palīduse BW. 32995.

Avots: ME III, 61

pamīstît, Refl. -tiês: eine Weile den Geschlechtsakt ausüben Anekd. IV, 153.

Avots: EH II, 157

[pamīstît, eine Weile mīstît I: p. linus; ähnlich refl. -tiês (auch ohne Objekt).]

Avots: ME III, 72

[panîst, zu hassen anfangen: viens brālis panīdis uotru Bauske, Gr.-Buschhof, Warkl.]

Avots: ME III, 77

paplîst, intr., ein wenig bersten, reissen: blusu kulepaplīsuse BW. 20880.

Avots: ME III, 83

[parĩstîtiês, eine Weile sich würgen.]

Avots: ME III, 91

pā`rlìst [li. parlį̃sti], nach Hause kriechen, sich mühsam nach Hause schleppen: tikāi vē̦lu vakarā vecītis pārlīda mājās.

Avots: ME III, 164

pãrlìst, intr., hinüberkriechen: bē̦rns pārlīdis pār slieksni.

Avots: ME III, 164

pãrmĩstas, Flachsabfälle: pārmīstu pakulas jeb pārmīstas jeb gālenes ir tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē un kuo salasa un pārmīsta Siuxt.

Avots: ME III, 167

[pãrmĩstît, zum zweiten Mal (nachträglich) mĩstît I: lini būs jāpārmīsta.]

Avots: ME III, 167

[pãrmîstît "pãrmainît" Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof.]

Avots: ME III, 167, 168

pãrpazĩstams, überaus bekannt: pārpazīstama teika par mūžīguo žīdu Duomas II, 1104.

Avots: ME III, 169

‡ pārplīst "izklīst" Wessen: guovis pārplīta par visu pļavu.

Avots: EH XIII, 208

pãrplîst, intr., entzweireissen, entzweiplatzen, entzweibersten: utu kule pārplīsuse BWp. ² 20880. tur jau nuo dusmām tīri jāpārplīst!

Avots: ME III, 170

[pãršķîst,

1) entzweiplatzen:
uola pāršķīda; zerreissen (intr.): priekškars pāršķīda vidū pušu;

2) spritzend überstürzen:
dubļi pāršķīda pār ratu (vāģu) malu Jürg.]

Avots: ME III, 181

‡ pãrsvîst, ganz mit Schweiss bedeckt werden; tüchtig durchschwitzen: pārsvīdis ar lielām, rupjām pilēm Kaudz. Izjurieši 133. dikti pārsvīdīsi Lange Latv. ārste 63. aizsaldējies kad dabū p., tad paliek ve̦se̦ls Wessen.

Avots: EH XIII, 213

[pãrtīstît, (ein Kind nicht sehr sorgfältig) in reine Windeln hüllen.]

Avots: ME III, 183

‡ pãrvĩst, einigermassen welk werden: pārvītušas lē̦cas de̦r sazārduojamas, līdz pa˙visam izžūst Janš. Nīca 53.

Avots: EH XIII, 216

[pãrvīstît, pãrvīkstît, von neuem einwickeln: p. bē̦rnu.]

Avots: ME III, 188

pašķîst [li. paskýsti], intr., momentan auseinanderstieben, sprühen: [uguns pašķīda Bauske, von einem heftigen Blitz gesagt.] smiltis vien pašķīst LP. VII, 150. šuoruden atkal pašķīdīs nauda Blaum. vecim dzirksteles vien nuo pīpes pašķīda Dok. A. [kâ meta sulaiņam ar sprigulu, tâ slapjums vien pašķīda Pas. II, 47.]

Avots: ME III, 114

[pašķīstīties, rein werden: ceļš pašķīstās nuo dubļiem, nuo sniega Für. I, unter šķīsts.]

Avots: ME III, 114

pašķîsts: "mitrs, muklājs" Linden in Kurl.

Avots: EH XIII, 179

[pašķîsts, ziemlich šķîsts: pašķīsta putra Salis.]

Avots: ME III, 114

paslīst (unter paslîdêt; li. paslýsti): nuo krūmiem ... paslīda laukā slaids purns Upītis Pirmā nakts 109.

Avots: EH XIII, 174

paspīst: saulīte ... paspī[dē]s tavā kaktiņā Tdz. 38244. kâ tik paspîst saule Kaltenbr. n. FBR. XVII, 64.

Avots: EH XIII, 175

[paspīst, = paspîdêt: saule bāli paspīda caur miglu Veselis Tīr. ļaudis.]

Avots: ME III, 105

[I pasvîst, eine Weile schwitzen: iedzer tēju, lai dabū pasvīst!]

Avots: ME III, 111

[II pasvīst, zu tagen anfangen: bij jāceļas, tikkuo gaismiņa pasvīda Lis.]

Avots: ME III, 111

‡ patĩst Dunika, = pastiepties: viens pavediens patīsis gaŗāks. puisis patīsis tik gaŗš, ka nevar ne pazīt.

Avots: EH XIII, 182

[patīstît,

1) ein wenig loswickeln:
patīsti nu aizsaini vaļā! Bauske;

2) eine Weile winden od. wickeln:
p. dziju Warkl.]

Avots: ME III, 122

[patrīsêt, eine Weile zittern: dabūja aukstumā krietni patrīsēt.]

Avots: ME III, 124

[patrīsinât, eine Weile zittern machen: es tevi tur patrīsināšu Lis.]

Avots: ME III, 124

‡ pavīslinât, ein wenig nieseln Dond.: tikai drusku pavīslināja.

Avots: EH XIII, 191

‡ pavîst, prs. -vîd, prt. -vîda Oknist, = pavīdêt III: saulīte pavīd Rite. sejā atkal pavīda ... smaids Upītis Pirmā nakts 59.

Avots: EH XIII, 191

‡ pavîstît, ein wenig wickeln; (ein wenig) aufkrempeln Dunika: brien bikses pavīstījis.

Avots: EH XIII, 191

‡ II pazīst, = pazĩt: nevar p. viena nuo uotras Pas. V, 151 (aus Welonen).

Avots: EH XIII, 192

‡ pazīstamība, das Bekanntsein: biedrību vīri ... kam p. plašākās aprindās Janš. Dzimtene I, 464.

Avots: EH XIII, 192

‡ pazīstinât, bekannt machen: vīra māte pazīstinādama teica Brīvā Zeme 1939, № 118, S. 2.

Avots: EH XIII, 193

pelīses, pelīsi Nerft, pelīss Zaļmuiža, Warkl., die untere Lindenrinde, die zu Matten gebraucht wird Nerft n. U. Zu r. полóть, aksl. плѣти "jäten", ai. phálati "birst", phálakam "Latte"?

Avots: ME III, 197

pelīss (unter pelīses): auch Auleja, Oknist.

Avots: EH XIII, 221

pìeblîst, pieblîzt, anschwellen, quellen, zunehmen: dievs duod tev tā pieblīst kâ re̦sniem dzīpariem! BW. 25387. labi pieblīzis, wohl ausgestopft Mag. III, 1, 117. pieblīzts kâ runcis Etn. I, 32 (aus Neugut).

Avots: ME III, 239

pìeglīst "verschleimen" V.

Avots: ME III, 251

pìegrīst, (dichtnebeneinanderlegend) vollständig bedecken: pilnu galdu piegriduši tēraudiņa zuobentiņu BW. 26395 var.

Avots: ME III, 252

pìeklîst, irrend sich hinzugesellen: tumsā pieklīst uoguotājiem liels lācis LP. IV, 199. braukšu uz kaimiņiem4 lūkuot, vai tur (guovs) nav pieklīduse LP. V11, 982. pieklīst bailīgi pie e̦ze̦ra SDP. I, 10.

Avots: ME III, 257, 258

pìelìst,

1) heran-, hinzuschleichen, -kriechen:
Sprw. pielīst pa akluo pusi. zivs pielien malā, bet vēzis ielien alā. miegs pielien gulē̦tājiem Aps. V, 25. labi tuvu pielīst Kaudz. M. 39;

2) sich anschleichen, anschmeicheln:
pielīst un pielabināties MWM. VI, 828;

3) sich mit Kriechendem anfüllen:
arājam grūtas kājas, pilnas smilšu pielīdušas (Var.: piebirušas) BW. 27903. pilns kūsis pielīda sīkuo dadžu 34472. Refl. -tiês,

1) heran-, hinzuschleichen:
viņš ar savu ruoku pielīdās ienaidniekam;

2) suchen unterzukommen
Ruj. n. U.

Avots: ME III, 268

pìešķîst,

1) auseinanderfallend, zergehend sich hinzutun;

2) sich mit Zergehendem anfüllen;

3) sich (plötzlich und unordentlich) anfüllen:
visa istaba piešķīda pilna (čigānu) Janš.

Avots: ME III, 300

pìesvîst, intr., durchschwitzen.

Avots: ME III, 299

pìevîstît,

1) wickelnd füllen:
p. tīni ar veļu Arrasch;

2) hinzuwickeln;

3) vollessen:
p. pilnu vē̦de̦ru Dunika.

Avots: ME III, 311

pìezîstiês,

1) sich ansaugen:
pie mana pakauša viņa piezīdās kâ ērce R. Sk. I, 123;

2) sich vollsaugen:
se̦sks nuokuostu trusīti un, piezīdies viņa asinis, apgultuos alā JR. III, 30. tukšā tā (spīgana) skrējuse ļuoti ātri, bet kad bijuse piezīdusēs piena, ... tad skrējiens gājis lē̦nām Etn. II, 88. (izkapts) asmens me̦lni-brūns, piezīdies lipīgas zāļu sulas J. Kļaviņš. - Von einem Betrunkenen sagt man "piezīdies kâ dēle" Etn. II, 62; auch: p. kâ uods.

Avots: ME III, 312, 313