ķe̦rstît [Trik., Wolm., Lis., Ruj., ķer̂stît C., N. - Peb., Arrasch], -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķe̦r̂t, haschen, zu ergreifen, zu fangen suchen: mana sieva mūsas ķe̦rsta BW. 6929. ķe̦rsta mani sveši ļaudis 13563. kamē̦r mednieki zaķi ķe̦rsta LP. V, 211. mežsargi staigājuši un ķerstījuši malas medniekus AU. kāds puisis tapis ķerstīts (als Rekrut) Etn. III, 93. ruoka ķerstīja drīz vienu striķi, drīz uotru A. XXI, 616. Refl. -tiês, herumgreifen: kas šim te kuo ķerstīties ap mūsu guovīm? Niedra. lai sadega puišiem nagi, gar manim ķe̦rstuoties BW. 7375.

Avots: ME II, 369

ķe̦r̂stît: auch Fest., (mit er̂ ² ) Strasden, (mit er) Wainsel. Refl. -tiês: ķ. ar meitām Strasden. nevajag ķ., kad iet pa ceļu, - lapu nevajag raut (mit er̂ ² ) Orellen. piedzēries ķe̦ŗstījās ap stulpu kei (= kâ) ap savu brūti Bērzgale.

Avots: EH I, 697