ķiņķelēt

ķìņķelēt ^2, -ẽju, [verwirren, nicht zum Striche kommen; zanken U.]; knibbern, fackeln, zögern, trödeln [nach Wid. und Kl. in dieser Bed. das Refl. -tiês]: dari ve̦zumiņu: kuo tik ilgi ķiņķelē? Ltd. 849, Lub. - Zu ķiņķele.

Avots: ME II, 382