ķēms

ķḕ̦ms [auch PS., Serbigal, Neuenb., Schujen, Jürg., Wolm., AP., ķè'ms 2 Nerft, Preili, Kl., ķê̦ms 2 Salis, Ruj.], ķê̦ms C.,

1) [der Kobold
U.], das Gespenst: ķē̦ms ķē̦muojas, spukuojas LP. VII, 444; 450. spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tiek lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. kur ķē̦mi rādās, tur vai aplam mīlas, vai zuog. [ķē̦mi U., phantastische Vorstellungen, Phantasiebilder];

2) ein Sonderling, [ein Blödsinniger
U.], ein Unvernünftigeŗ ein Vermummter: tu tīrais ķe̦ms! [viņš ķē̦mu vīrus klât ņe̦m, er nimmt liederliches Gesindel an Salisb. n. U. - Aus liv. kä'm (s) "Gespenst, Kobold" oder umgekehrt?]

Avots: ME II, 373, 374


ķēms

I ķḕ̦ms: nāciet... skatīties, kādi ķe̦mi (Var.: ē̦rmi, juoki) aizkrāsnē BW. 2727 var. nepane̦stu tādu ķē̦mu valuodiņu ("solche Neckereien" BielU.) 963, 1;

2): auch Dunika.

Avots: EH I, 699


ķēms

‡ *II ķē̦ms (ostle. čāms) Warkl. "ein Bild".

Avots: EH I, 699