ķīvēt

ķĩvêt, -ẽju, tr., keifen, schelten, rügen Smilt., [Wolm.]: pircējs ķīvē Brencīša kungu, ka tādu sliktu zirgu iedevis Etn. III, 28. Refl. -tiês, untereinander streiten, zanken, hadern: apenītis ar miezīti meža malā ķīvējās. [Nebst. li. kỹvoties "ссориться" aus mnd. kiven dass.]

Avots: ME II, 390