ļauka

ļàuka 2,

1) etwas Durchnässtes, Weiches
Drosth. n. Etn. IV, 129: ce̦pure slapja, izžulgusi kâ ļauka Vīt. pastalas izmirkušas kâ ļaukas Nerft. (tu jau esi ļaûkās2 sasvīdis; ķēve sabraukta vienās ļaûkās 2 Pampeln];

2) eine Krankheit, Anschwellung der Mandeln bei Schweinen:
cūkām ļaukas durt Nerft. pat cūkām ļaukas atslāba nuo viņas vārdiem Jauns. Zu laukas, li. liaũkos "Halsdrüsen des Schweimes; [Wellen", liaũkti "fliessen", vgl. Būga PФB. LXVI, 241 und (?) an. laug "Bad(wasser)"].

Avots: ME II, 531, 532


ļauka

ļàuka 2 , 1): auch Erlaa; 2): auch (ļàukas 2 ) Kaltenbr.;

3) ein Nimmersatt (hierher?)
NB. (mit 2 ). Wenigstens in der Bed. 2 zu gr. λεύ#κη "weisser Aussatz", s. Pedersen Stud. balt. IV, 152.

Avots: EH I, 769