I ņe̦rga C., Smilt., [Grünh., Alesoten, Burtn., Nikrazen, Karkel], ņê̦rga ² Matk., [Schlehk, Wandsen], comm.,

1) [ņê̦rga Nigr., ņḕ̦rga N.-Peb., ņe̦rga Dickeln, Bers., Pampeln], ein Krepierling, Schwächling, der wenig Isst
C., Stockm. u. Gold. n. Etn. I, 122, [Serben, Mitau, Nötk., Grünwald, Salgaln, Ekau, Kalnazeem], Peb., Nigr., Lub.: par cūkganu paņē̦muši tīruo ņē̦rgu Jauns. nuopirkuos tādu ņe̦rgas sivē̦nu: neē̦d un neē̦d Naud.; [ņe̦rgäpaklīdis, nuonīcis, bet spītīgs radījums, kas nepaduodas" Kokn.];

2) [ņē̦rga], ein Schwächling, der mit schwacher Stimme spticht
Lös. n. Etn. IV, 148; ņē̦rga N.-Peb., *ņe̦rga (> hochle. ņarga)"kas liekas būt nespēcis, vienmē̦r kunkst, vaid" Bers. n. Etn. IV, 4, [Gr.-Buschh.; ņe̦r̂ga, ein kapriziöses, weinerliches Kind Jakobstadt].

Avots: ME II, 900

I ņe̦r̃ga,

1): auch Allend., AP.; wer mit langen Zähnen isst
Salis: viņš ir tāds ņ., ka ne˙kas viņam nav labs Salis;

2): ņerkšķ kâ ņ. Birkerts Latv. sakāmv. 2909.

Avots: EH II, 113

II ņe̦rga "?": nuo viņu runām izceļas tāda ņe̦rga, kad pieci zvirbuļi cīnās ap vienu tārpu izē̦stu zirņu pāksti Duomas IV, 242.

Avots: ME II, 900

III ņe̦r̂ga (> hochle. ņar̂ga) "kas uzkrītuoši ar smiekliem un uzstāšanuos izturas" Druw. n. RKr. XVII, 69; [ņe̦rga "der Zähnefletscher, Spötter" Jürg., Druw.; ņe̦rga Ipiķi dass].

Avots: ME II, 900

[IV ņe̦r̃ga, ein Raufbold Serben, AP.]

Avots: ME II, 900