ņir̂gât, -ãju, nirguôt L., ņirguôt U.,

1) tr., zerren, reissen:
suns ņirgāja drēbes Mar. n. RKr. XV, 128;

2) intr., grinsen, hohnlachen:
ve̦lns tas jau tev nirgât ņirgā LP. IV, 156. Gew. refl. -tiês [ņir̂gâtiês Kl., ņirgâtiês ² Līn.):

1) grieflachen:
viss pagasts ņirgājas par viņu JR. VII, 52. viņi ņirgājas par dzejnieka darbu Vēr. I, 1164;

[2) die Zähne fletschen:
suņi ņir̂gājas Tirsen, Trik.).

Avots: ME II, 903

ņir̂gât,

2): auch Frauenb. (mit ir̂ ² ); kad tu ņir̂gā ² , tad es tev nerādu Siuxt. Refl. -tiês,

1): auch Sonnaxt, (mit ir̂ ² ) Frauenb., Siuxt.

Avots: EH II, 114