I šķetêt, -u, -êju,

1) sich zusammendrehen (beim Zwirnen):
dzija labi šķe̦t Bauske;

2) "atdalīties" Arrasch, Lubn.;

3) = šķetinât 1 Raiskum. Zu vergleichen etwa mit ksl. kotьсь (wenn mit o aus ide. o) "Nest", serb. kötarica "geflochtener Korb" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 588 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 338)??

Avots: ME IV, 30

II šķetêt, heulen (vom Winde) Hug. n. Mag. IV, 2, 142: sniega puteņi šķetēja R. Kam. 79; zankend schimpfen (prs. šķe̦tu) Stenden. Refl. -tiês, sich ärgern, zürnen; toben, rasen, wüten Nigr., zankend schimpfen Golg., Stenden: tas sāka šķetēties un dusmuoties uz sevi De̦glavs Rīga II, 1, 101. velti dusmuoties un šketēties Lauks. kal. 1893. tev ar tīk par katru nieciņu šketēties! neļauj bē̦rnam šķetēties Nigr. kuo tu te šķetējies kâ ve̦lna mātīte! kad nevari ar cilvē̦kiem sadzīvuot, skrej mežā! ebenda. bē̦rnam sasitās bļuodiņa, par kuo saimniece šķetējās visu dienu Stenden. Subst. šķe̦tê̦tājs, wer zu zanken und schimpfen liebt Stenden: viņš jau ir tāds nīgrs šķe̦tē̦tājs. Zu šķest.

Avots: ME IV, 30, 31

II šķetêt: "vom Winde" ME. IV, 30 zu verbessern in "von den Wellen"; laut sprechen (namentlich schimpfend) Pussen; puisis šķe̦t uz saimnieci, ka ne˙cik neduoduot ēst Stenden. lamājās un šķetēja gauži par Ādamu Pas. XI, 407. Refl. -tiês: kuo tu šķeties uz mani? Stenden. kuo nu mums vairs līdz visa šķetēšanās un pretuošanās, un visa kaislība un naidība ... Dünsb. Trīs romant. gadīj. 50.

Avots: EH II, 632