šļukt
šļukt, šļùku, šļuku, gleiten U., rutschen Gr. - Sessau; langsam fallen Spr., Dond.: šļukt nuo ruokām ārā Dunika. vilks iet par kārti, kuŗa pārlikta pa bedri; iet, iet, kāja šļūk - dibinā iekšā! LP. VI, 268. - Subst. šļukšana, das Gleiten; šļukums, das einmalige, vollendete Gieiten; das Herabgeglittene: kalna šļukums, der Bergsturz V. zemes šļukums, der Erdrutsch V. Zu šļaukt I; vgl. auch li. šliukštu "rutsche, gleite".
Avots: ME IV, 74
Avots: ME IV, 74