Paplašinātā meklēšana

‡ àizšļukt, hinter etwas, hin-, weggleiten: maks aizšļucis aiz uoderes. grāmata aizšļuka aiz kumuodes.

Avots: EH I, 56

‡ apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120

atšļukt, intr., zurücksinken, sinken, zurück-, hinfallen: viņš bezspēcīgi atšļūk uz kādu akmeni Asp. R. VII, 39. viņa atšļuka sē̦du Blaum. [lai atšļūk duŗamais BW. VI, 35525 var.]. mani spē̦ki pagurst... ruokas atšļūk. ruokas atšļuka vaļā, die Hände gingen los.

Avots: ME I, 202

ìešļukt, intr., hineingleiten: atbraucīja pierē iešļukušās spruogas Blaum.

Avots: ME II, 77

izšļukt: ar kãju i., einen Fehltritt tun Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fehl"). pielūkuo, ka man neizšļūk ruoka! sieh zu, dass ich (dir) nicht (mit der Hand) einen Hieb versetze! Janš. Līgava II, 374.

Avots: EH I, 486

izšļukt, intr., entgleiten, entfallen, entfahren: kāja izšļūk nuo šūpuojamās cilpas JR. VII, 101. zaķītis nuo paduses izšļūk LP. VII, 500. pauts izšļūk nuo ruokām un asiņu traukā iekšā LP. IV, 181. es pārgāju nuo tautām izšļūkušu vēderiņu (mit zusammengefallenem Leib) BW. 26415.

Avots: ME I, 813

nùošļukt,

1): čūska nuošļukuse (nuo zirga) Pas. VIII, 161;

2): nuošļucis

a): auch Dond., Segew.;

b): "verkommen; durchnässt"
Segew.; ‡

3) hinrutschen (?):
jis šai tai nuošļūk līdz sava drauga mājai Pas. XII, 158.

Avots: EH II, 97

nùošļukt, intr.,

1) herab-, hinabrutschen, hinab-, herabgleiten, herabhangen:
zeķes nuošļukušas nuo kājām; nasta nuošļukusi nuo ple̦ciem. viņa klēpī nuošļuka tukšas ruokas Vēr. II, 706. puišam bikses nuošļukušas BW. 15576. tamdēļ brunči nuošļukuši? 20404. gardibenes ar nuošļukušām malām Antrop. II, 68. nuošļukušas ūsas A. XX, 46;

2) herunterkommen:
mājas būšana nuošļuka uz leju Purap. Das Part. nùošļucis,

a) niedergeschlagen:
kādēļ jūs tādi nuošļukuši? LP. IV, 27. izvilcies itin nuošļucis pa durvīm V, 344. nuošļukusi dūša, gedrückte Stimmung, Niedergeschlagenheit;

b) schlumpig, unordentlich, liederlich (in Bezug auf die Kleider):
dažu dienu es staigāju nuošļukusi, nuobrukusi BW. 22387. nuošļukušas drēbes Etn. I, 32. kauns nuo... nabadzīgajiem nuošļukušajiem apģē̦rbiem Latv.

Avots: ME II, 868, 869

‡ pāršļukt Oknist, (wider den eigenen Willen) hinübergleiten: gradzins pāršļuka pāri pirsta luocītuvei.

Avots: EH XIII, 213

pašļukt: auch Dunika.

Avots: EH XIII, 179

pašļukt, intr., hinunter-, heruntergleiten, -rutschen, ein wenig gleiten, rutschen: dažas šķipsnas bija pašļukušas nepamanītas A. XXI, 526. meitene bailīgi pašļūc uz priekšu JR. VII, 99. maisa gais pašļuka vaļā Ahs.

Avots: ME III, 115

pìešļukt Spr., (in sich) zusammenfallen, hinfallen.

Avots: ME III, 301

sašļukt: prs. -šļûkstu ² Wainsel n. FBR. XIV, 65; māte gāja sasļukuse BW. 1968.

Avots: EH XVI, 454

sašļukt, intr., zusammenfallen, in der Dicke abnehmen, zusammenschrumpfen U.; (fig.) arm werden Ronneb.; den Mut verlieren U.: alum putas sašļuka Dunika. guba ar·vien vairāk sašļūk Purap. Kkt. 61. Horns grīļuojās un sašļuka Pasaules lāpītājs 91. ruokas nuogurs un... ceļi sašļuks Ezechiel 7, 17. tad nu ir sašļucis (sašļukuse), der (die) ist mal zusammengefallen, mager geworden Mag. XIII, 2, 69. žē̦l viņai... bija šā sašļukušā, liesā auguma A. XX, 615. biedru skaitlis sašļuka Kundziņš Kronw. 127, ieņē̦mumi bija sašļukuši Berl. Māte 32. visa vara spēji sašļūk Skuola III, 227. cerībai pa˙visam sašļūkuot A. XX, 36. Jēkaba veselība bija sašļukusi Plūd. Rakstn. II, 338. vai še nav dūšai pa˙visam jāsašļūk! Kaudz. M. 297. sašļucis prāts (entmutigter Sinn) Wolm.

Avots: ME III, 757, 758

šļukt: prs. šļùkstu ² , prt. šļùku ² (?) Warkl.; te sac bē̦rns jai š. un iekrīt ūdinī Pas. IX, 113.

Avots: EH II, 646

šļukt, šļùku, šļuku, gleiten U., rutschen Gr. - Sessau; langsam fallen Spr., Dond.: šļukt nuo ruokām ārā Dunika. vilks iet par kārti, kuŗa pārlikta pa bedri; iet, iet, kāja šļūk - dibinā iekšā! LP. VI, 268. - Subst. šļukšana, das Gleiten; šļukums, das einmalige, vollendete Gieiten; das Herabgeglittene: kalna šļukums, der Bergsturz V. zemes šļukums, der Erdrutsch V. Zu šļaukt I; vgl. auch li. šliukštu "rutsche, gleite".

Avots: ME IV, 74

šļukters, eine Spritze Wid.

Avots: ME IV, 74

šļukts "tempis": iet nuolaidies kâ šļukts. Zu šļukt?

Avots: ME IV, 74

uzšļukt, langsam, rutschend auf etw. fallen: galvas lakats uzšļuka uz ple̦ciem.

Avots: ME IV, 389

ne-izdevĩba, das Misslingen, Malheur: spēcīgais cilvē̦ks lai tad pēc pirmās neizdevības gļē̦vi sašļuktu A. vai arī kāda cita neizdevība ceļā?

Avots: ME II, 715

nùošļucinât, fakt. zu nùošļukt, die letzte Milch ausmelken: guovi slaucuot vajaga skaidri nuošļucināt Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 868

sašvurkt, = sašļukt, den Mut verlieren: dūša sašvurka.

Avots: ME III, 760

‡ sažļukt Grenzhof n. Fil. mat. 63 "sašļukt (von Beeren)": uogas gruozā sažļukušas.

Avots: EH XVI, 469

I šļaukt Wessen, gleiten machen, lassen Wid.; = šļukt Für. I; die Füsse schleppend gehn (mit àu ² ) Mar.: kuo tu šļauc! redzi, kāda grīda paliek! Mar. n. RKr. XV, 139; hinunter glitschen, rutschen Ramkau; glitschen (mit àu) C., A. - Schwanb. Refl. -tiês, gleiten (mit àu) C.: laîva šļaucās ar malu gar gļuotām D. Goŗkijs 44; fallen Warkh. Subst. šļaukšanâs Spr., = šļauka I 2. Nebst šļaukât III, šļukt und šļūkt etwa (s. Wood AJPh. XXIV, 48 und 54) zu li. slúkau "schleiche", mengl. slouh "abgestreifte Schiangenhaut" und (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 711) d. dial. schlauch "schlau"?

Avots: ME IV, 67

šļucin, zur Verstärkung von šļukt: gars kâ šļucin sašluka Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 79.

Avots: ME IV, 73

šļucinât U.,

1) = šļūcinât, fakt. zu šļukt, gleiten machen, lassen; (längs der Erde) schleppen: biksītes (acc. pl.) šļucināja (liessen hinuntergleiten) BW. 34778, 1. pa trešuo (taku) žagariņus šļucināja (Var.: šļūcināja) BW. 20233, 1 var. ar skujiņu šļucināju (Var.: vilcināju) brālītim līgaviņu; nedrīkstēju zirgā celt 22046;

2) nachmelken, zum zweiten Mal melken
(meist mit nùo-) Bershof: kad guovi beidz slaukt, tad tikmē̦r šļucina, kamē̦r vairs nenāk piens Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 73

šļukât, -ãju,

1) schleppend gehen:
šļukāt ar tupelēm pa plānu Dunika;

2) wiederholt hin und Zurück gleiten
Bers.: lieluos zābakuos kājas šļukā. riteņa rumba uz ass šļukā;

3) mit Schwierigkeiten auf schneearmer Schlittenbahn fahren
Grünh.;

4) mit stumpfem Hobel hobeln
Grawendahl. Refl. -tiês, schleppen (intr.): tev tie zābaki taču ir lieli: viņi jau šļukājas Waln. Zu šļukt.

Avots: ME IV, 74

šlukt Salis, šlukt L., Heniņ, = šļukt.

Avots: ME IV, 60

šļùkt C., PS., šļùkt ² Kl., Kr., Nerft, Preili, Prl., šļûkt ² Dond., Dunika, Kurs., Līn., AP., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, šļūcu,

1) intr., gleiten, rutschen
(mit ù ² ) Bers., Kalz., Lennew.: skuolē̦ni uz le̦dus šļūc Wessen. sīkiem suolīšiem viņš šļūca nuo viena istabas kakta uz uotru A. XXI, 702. šļūc, šļūc, nuoplēsīsi pastalas! Kurs. šļūkt nuo zirga uz leju Libek Pūķis 36. šļūkt nuo panta zemē Dunika. ļūļa sēd... kumeļā... šļūc zemē, šļūc... istabā! BW. 14447, 1. Daugava šļūca vize̦dama Latv.;

2) tr., fakt. zu šļukt, gleiten machen
U., Bielenstein Holzb. 375: sāka... staigāt greizās kamašas pa grīdu šļūkdams A. XX, 807;

3) spinnen
AP., Nigr., Bl. (mit û ² ), U., (im VL. gewöhnlich in Verbindung mit vḕrpt): šļūcu, vērpu ē̦rkulīti Biel. 1005. šļūcu,... vērpu... linu kuodeliņu BW. 7907 var, vērpiet..., šļūciet, meitas, piecas spuoles vakarā! VL. aus Memelshof. es tev šļūkšu, es tev vērpšu BW. 13015, 2. māsa auž, māte šļūc, ve̦cā māte šķeterē 7491. Refl. -tiês, = šļūkt 1: lē̦nām... šļūcās uz priekšu... kamaniņas Latv. rati šļūcās pa dubļiem Poruk. viņš šļūcās pa baļķiem Līguotnis Stāsti II, 17. - Subst. šļūkšana,

1) das Gleiten;

2) das Gleitenmachen:
tuo viņa pazina nuo kāju šļūkšanas Upītis St. 29;

3) das Spinnen;
šļūcẽjs,

1) wer gleitet;

2) wer gleiten macht;

3) wer spinnt:
šļūcējiņa, vērpējiņa mana brāļa līgaviņa BW. 21974, 3. Urspr. wohl prs. *šļucu, prt. šļùcu. Zu šļaukt I.

Avots: ME IV, 79