šņàkt, -cu, schnarchen, schnarren, zischen, brausen (von Wind und Wogen), schnauben U.: šņāc kâ čūska RKr. VI, 124. šņāc kâ zuosu tēviņš JK. II, 490. šņākt kâ suta katls Kaudz. M. 22. šņāc vien kâ Gauja RKr. VI, 223, kuo tu šņāc vienādi kâ sils! Kaudz. M. 170. meži šņāc BW. 6630, 1 var. kuoki mežuos šņāca Kra. Vīt. 109. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vē̦tra šņāc Aus. I, 6. dzirnus šņāce BW. 13646, 15. man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. nāca ve̦lns . . . šņākdams LP. VII, 212. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū III, 109. viesulis nuolaidās šņākdams ve̦lnu tre̦nkāt Kurbads. zirgu šņākšana dzirdē̦ta Jerem. 8, 16. Vgl. li. šniõkšti (prs. šniokščiù) "schnauben, rauschen ".

Avots: ME IV, 93

šņàkt: li. šniõkti "schnauben" bei Otre̦bski Wschodniolit. narz. Twereckie I, 36.

Avots: EH II, 652