žnaibīt

žnaibît, = žņaîbît Memelshof; "vaibstīties" Selb. Refl. -tiês, = žņaibîtiês: ne˙kādas koķetēšanas, ne˙kādas žnaibīšanās: viņš pat liedzās meiteni nuoskūpstīt Vizulis R. Sk. I, 41.

Avots: ME IV, 823