čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

čùlât,

1): auch (mit û ² ) Wainsel n. FBR. XIV, 86, Salis (čūlat). Siuxt;

2): auch AP. (mit â ), Frauenb. (mit û ² ); ‡

4) "barbuļuot" (beim Garen) Frauenb. (mit û ² ); ‡

5) "melken"
Bartau.

Avots: EH I, 298