ķēzīt
ķèzît, [ķẽsît (?) Bl.], -u od. -ĩju, -ĩju,
1) beschmutzen, besudeln, verhunzen:
suņi ķēza ce̦purītes BW. 12236. ķēzīt darbu, verbudeln [Wessen], U.;
2) schmähen, heruntermachen
[Alt - Ottenhof, Wolm.]: ciema kuņas sanākušas, ķēzī manu augumiņu BW. 21147, 2. viņš tuo ķēzīja par mauku, er schimpfte sie eine Hure;
3) vertun, vergeuden:
citādi ne˙viens neķēzītu šāvienus A. XX, 294. Refl. -tiês,
1) sich beschmutzen, seine Notdurft verrichten:
ķēve vienmē̦r ķēzījusies LP. VI, 392. [bē̦rns nevar ķēzīties U., das Kind ist verstopft];
2) schmähen, schimpfen
[Ronneb.]: māsa juo˙pruojām ķēzījās A. XVI, 361;
[3) eine Arbeit verhunzen
Borchow, Welonen, Dricē̦ni].
Avots: ME II, 377
1) beschmutzen, besudeln, verhunzen:
suņi ķēza ce̦purītes BW. 12236. ķēzīt darbu, verbudeln [Wessen], U.;
2) schmähen, heruntermachen
[Alt - Ottenhof, Wolm.]: ciema kuņas sanākušas, ķēzī manu augumiņu BW. 21147, 2. viņš tuo ķēzīja par mauku, er schimpfte sie eine Hure;
3) vertun, vergeuden:
citādi ne˙viens neķēzītu šāvienus A. XX, 294. Refl. -tiês,
1) sich beschmutzen, seine Notdurft verrichten:
ķēve vienmē̦r ķēzījusies LP. VI, 392. [bē̦rns nevar ķēzīties U., das Kind ist verstopft];
2) schmähen, schimpfen
[Ronneb.]: māsa juo˙pruojām ķēzījās A. XVI, 361;
[3) eine Arbeit verhunzen
Borchow, Welonen, Dricē̦ni].
Avots: ME II, 377