Paplašinātā meklēšana

‡ abruķis Ramkau, eine Stütze der zentralen Holzstange des Heuschobers.

Avots: EH I, 1

abrumaĩšķis, eine kleine Holzschaufel zum Umrühren des Teiges (Nurmhusen).

Avots: ME I, 6

‡ âdbraũķis, der Gerber Janš. Bandavā I, 10.

Avots: EH I, 192

àitašķi, àitu-a., Schafgarbe (Achillea millefolium) RkR. II, 64, auch pelašķi.

Avots: ME I, 14

‡ àizbāšķis,

1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;

2) = àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.

Avots: EH I, 8

‡ àizblàkšķinât ² Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

‡ àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizbūkšķinât, zu schnarren veranlassen (perfektiv): a. būkšķi Wandsen.

Avots: EH I, 13

àizķibelêt, verwickeln, Hindernisse in den Weg legen: viņa raudzīja visādi tuo aizķibelēt.

Avots: ME I, 35

àizķibinât,

1) auch Dond., Dunika, Schnehpein, Stenden; ‡

2) anrühren
Memelshof: a. lapseņu pūli.

Avots: EH I, 35

àizķibinât, tr., lose anhaken: virvi aiz zara.

Avots: ME I, 35

‡ àizķiņķît Jauns., anspannen, àizjûgt.

Avots: EH I, 35

‡ àizķipt O. - Bartau, = àizlipt: acis aizķipušas.

Avots: EH I, 35

‡ àizķirinât, lose anhängen oder vorhängen Stenden.

Avots: EH I, 35

àizķitêt, tr., verkitten: luogu.

Avots: ME I, 35

‡ àizlaûšķinât "brechend (z. B. Aste) fortlaufen" Warkl.

Avots: EH I, 36

‡ àizrẽķinât, rechnend hingelangen: a. līdz 10. uzde̦vumam. Refl. -tiês, sich vom Rechnen hinreissen lassen.

Avots: EH I, 45

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

‡ àizšķibêt "hin-, wegtragen" Warkl.

Avots: EH I, 55

àizšķìebt, tr., in schiefe Stellung bringen, verziehen; refl., in schiefe Stellung kommen, sich verziehen: mute aizšķiebusēs sāņus Aps.

Avots: ME I, 55

‡ àizšķiẽlêt gaŗām, schielend (lauernd) vorbeigehen: viņa aizšķielēja mājai garām Jürg.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķìlmît ² Saikava, weggehen: a. uz māju.

Avots: EH I, 55

àizšķilt, ‡ Refl. -tiês: dzirkstele aizšķīlās aiz piedurknes; gar acīm, der beim Feueranschlagen erzeugte Funke fuhr (schoss) hinter den Ärmel, an den Augen vorbei.

Avots: EH I, 55

àizšķil˜t, Feuer anschlagend etwas anzünden: pīpmanis ar aizšķiltuo puosi pīpi aizdedzina Laps.

Avots: ME I, 55

‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķiņ̃ķuôt, wegschenken.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķir̃stît,

1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;

2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.

Avots: EH I, 55

àizšķir̃t, ‡ Refl. -tiês: man grāmata aizšķīrās cieti, unversehens habe ich das Buch zugeschlagen (zugemacht).

Avots: EH I, 55

àizšķir̃t, tr., ein Blatt im Buche verschlagen: neaizšķiri man šuo vietu. Nach U. die Seite eines Buches einzeichnen. lai Dievs tuo aizšķiŗ, Gott wende es ab, Lind. n. Mag. XIII, 3, 68.

Avots: ME I, 55

‡ àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57

‡ àiztapšķinât, mit den Füssen anschlagend hin-. weggehen: vecītis... aiztapšķināja tālāk Skuju Frīdis Daugavas Vanadzēni 38.

Avots: EH I, 57

àizver̂kšķis acis, nachdem er die Augen zugemacht (aber nicht ganz) K., JK., C., AP., Sessw.

Avots: ME I, 59

ãķis,

1): iztrūka brunčiem ā. BW. 382, 9. trīs āķiem kaldinu... kumeliņu 1333.

Avots: EH I, 193

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237

‡ *akšķi od. *akšķes, Schachtelhalme (?): izmazgāja četri puodi ziepju, izberza divi ve̦zumi akšķu Pas. IV, 141. Vgl. ašķis.

Avots: EH I, 66

āliķis: Fuselöl Pet. Av. III, 413.

Avots: EH I, 193

āliķis, schlechter Branntwein: brūzī par tuo laiku āliķi vien dabūjuši LP. VI, 12; vgl. nãliķis.

Avots: ME I, 238

‡ ā`mriķis ² Saikava, = ãmrija.

Avots: EH I, 193

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

‡ apkârtteķis ² Dunika, ein Geschwür um einen Nagel, das zuletzt den Nagel ganz vernichtet. Vgl. apkārttecis 2.

Avots: EH I, 91

apķibinât, tr., lose umbinden, umwinden. Refl. -tiês, sich umwinden.

Avots: ME I, 98

apķibt, ‡

2) = aplipt OB., Rutzau: zābaki apķibuši. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

apķibt [entl. aus li. apkìbti], intr., fallen um etw., umarmen: apķibis man ap kaklu, raudāja kā mazs bē̦rns Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 98

apķilas (cf. paķiles), Fusstücher Dep., L.; Strümpfe, denen der Füssling fehlt Mag. II, 3, 113.

Avots: ME I, 98

‡ apķin̂kt ² Kal., = apsalˆt: apķincis bē̦rns.

Avots: EH I, 96

‡ apķipt, Praes. -ķîpstu ² , Prt. -ķipu. = aplipt Dunika OB.: pastalas apķipušas ar mālis. Vgl. apķibt.

Avots: EH I, 96

‡ apķirinât,

1) behängen
Kal., OB.: a. siênu ar me̦ncām;

2) leichthin befestigen:
viņš šķūnim dēļus tikai tâ apķirinājis - krīt jau atkal nuost Stenden. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

apķirmêt, mit einer schimmligen Schicht sich beziehen, ringsum schimmeln: apķirmējis kreims Grünh.

Avots: ME I, 98

apķirminât Kurs., tr., bepatschen, beschmieren Grünh., Bauske. apķirmināts kuoks, vom Holzbohrer (ķirmis) angefressenes Holz Grünh.

Avots: ME I, 98

‡ apķis, die Kröte NB.

Avots: EH I, 96

apmuļķinât, auch apmuļķuôt, denom. von muļķis, tr., betören, narrieren: kā nu gribi mani, ve̦cu vīru, apmuļķināt LP. V, 271.

Avots: ME I, 109

‡ applìkšķinât ² Saikava, Sessw., = ‡ applikšķinât 2.

Avots: EH I, 105

applaũkšķinât, tr., beklatschen Spr.

Avots: ME I, 111

‡ applikšķinât,

1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;

2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.

Avots: EH I, 105

‡ apreĩķinât Dunika, Kai., Rurzau, = aprēķinât, ‡ aplêst, berechnen.

Avots: EH I, 108

‡ aprẽķinât, berechnen.

Avots: EH I, 108

‡ aprẽķins, die Berechnung, die Abrechnung; nav aprēķina kuo darīt, es har keinen Sinn, etwas zu tun.

Avots: EH I, 108

apriņ̃ķis,

2): Kuldīgas apriņķī BW. 5429 var.

Avots: EH I, 109

apriņ̃ķis,

1) der Kreis:
nu lika tiem abiem tikai apriņķī iet Dünsb. L. 273;

2) der Kreis, Bezirk, Distrikt:
Talsu apriņķī; apriņķa ārsts, priekšnieks, der Kreisarzt, -chef.

Avots: ME I, 115

apsaĩšķis, der Verband (von Wunden) B. Vēstn.

Avots: ME I, 117

‡ apšķibêt Nötk., = apšķebêt.

Avots: EH I, 119

apšķibinât (unter apšķebinât): auch Altenwoga, Warkl., Windau.

Avots: EH I, 119

apšķibît: ringsum abbrechen, abreissen Bers.: a. zarus, lapas; (eine ganze Anzahlvon Objekten) abpflücken Ewers, Frauenb.: a. augļus, pākstis.

Avots: EH I, 119

apšķibît, dial. auch apšķubît, tr., bekappen, die Äste rund herum abhauen: kuokam zarus. apšķubīju sila priedi BW. 15507, 4.

Avots: ME I, 129

‡ apšķibuôt Wolmarshof, = apšķibît, bekappen: a. zarus.

Avots: EH I, 119

‡ apšķiebt, betrugen. Kaltenbr.

Avots: EH I, 119

apšķiêst, tr., bespritzen: dubļiem apšķiests zirgs A. XIV, 425. ar ūdeni, ar asinīm apšķiest. Cf. apšķîst.

Avots: ME I, 129

‡ apškilt, mit den durch eine šķiltava erzeugten Feuerfunken besprühen C., Kl., Sessw.: (ēde) jāapšķiļ bez saules vakarā Etn. IV, 52.

Avots: EH I, 119

‡ apšķiņ̃ķât Dunika, Kal., Rutzau, apšķiņķuôt ² Oknist, = apdāvinât, beschenken.

Avots: EH I, 119

‡ apšķipelêt,

1) beschaufeln:
a. mē̦slus ar zemi Salis;

2) schaufelnd glätten:
a. celiņus;

3) a. sniegu Lemburg, den Schnee abschaufeln.

Avots: EH I, 119

apšķir̃t [li. apskìrti], umwenden: apšķiŗuot čaukst lapas Duomas I, 1061.

Avots: ME I, 129

‡ apvẽkšķinât Dunika, plärren (laut weinen) machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 126

‡ I ar̂ķis Golg., ein verstimmter, zorniger Mensch.

Avots: EH I, 130

‡ II arķis Amt-Goldingen, Kurmahlen, = re̦gulis.

Avots: EH I, 130

‡ III ar̃ķis Siuxt "mazs, dze̦nams zirdziņš".

Avots: EH I, 130

ãrķis, ‡

6) Plur. ārķi "zubērkļï Walk.

Avots: EH I, 195

ãrķis, arķis,

1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;

2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv ^1. 671;

3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;

4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;

5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]

Avots: ME I, 243

[ar̂šķi ² in Selgerben, eine Pflanze (Schachtelhalm?), mit der man das Geschirr scheuert und Pferde vom Husten kuriert; vgl. ašķi.]

Avots: ME I, 141

ãršķi, ein Gestell, Stangen zum Trocknen von Erbsen. Kand., Selg. [Zu ēr(k)šķi?]

Avots: ME I, 244

ašķis,

2): plur. aški auch Salis, (="duoņi") Salisb.;

3): auch Golg.

Avots: EH I, 132

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

atãķis: āķus ar atāķiem Pet. Av. IV, 165.

Avots: EH I, 133

atãķis, Widerhaken.

Avots: ME I, 149

‡ atblàkšķinâtiês ² Saikava "längere Zeit lärmen": kuo gan tu esi atblākšķinājies visu rītu!

Avots: EH I, 135

‡ atķibinât ab-, weg-, loslösen: pavasarī naģes nevar a. vienu nuo uotras Dunika, OB., Rutzau. a. dadžus nuo drānām ebenda. a. papīri (ein angeklebtes Papier) Rutzau. Refl. -tiês, sich ab-, loslösen (von etwas Angeklebtem): pieķibinātais papīris atķibinājies nuost Rutzau.

Avots: EH I, 152

‡ atķibt Kal., Rutzau, = ‡ atķibinâtiês: papīris atķibis.

Avots: EH I, 152

‡ atķidinâtiês "?": nevar nuo dadžiem a., so viele Kletten sind an den Kleidern haften geblleben, dass man mit dem Abldsengar nicht fertig werden kann Dunika.

Avots: EH I, 152

atmir̂kšķinât, mit den Augen entgegen blinzeln: meitene atmirkšķināja pretim Up.

Avots: ME I, 177

atrẽķiņât, tr., abrechnen, in Abzug bringen: parādu nuo algas.

Avots: ME I, 185

atrẽķiņât - zu verbessern in atrēķinât.

Avots: EH I, 162

‡ atreĩķinât Dunika, Kal., Rutzau, Salis, Schrunden, = atrēķinât.

Avots: EH I, 161

atsišķis, atsišņa, wer seinem Aussehen und seinem Charakter nach einem andern ähnlich ist (atsit), das Ebenbild. māte un meita atsišņas; dē̦ls un tē̦vs atsišķi Naud.

Avots: ME I, 190

atšķibît, tr., ab-, weghauen: zarus.

Avots: ME I, 201

‡ atšķibuôt Trik., = atšķibît.

Avots: EH I, 173

atšķidrinât: putra jāatšķidrina Kokn.

Avots: EH I, 173

atšķidrinât, atšķidruôt, tr., verdünnen, lösen: jūŗas ūdeni.

Avots: ME I, 201

atšķìebt lūpu, dass., was atšiebt Kand.

Avots: ME I, 202

‡ II atšķìebt ² Oknist, wegschenken (vulgär).

Avots: EH I, 174

atšķiêst,

2): auch Kur. Nehrung n. BielU.

Avots: EH I, 174

atšķiêst (li. atskísti),

1) dass., was atšķērst U.; [

2) verdünnen
Mag. XVII, 1, 80].

Avots: ME I, 202

atšķilas, das Ab-, Weggespaliene, das Bruchstück: dažas nuo šīm četrrindu dziesmiņām ir tikai atšķilas nuo gaŗākām daiņām Plūd.

Avots: ME I, 201

‡ atšķilinât Stenden, (von harzigen Kiefern kleine Späne zum Anheizen) abspalten: a. iekuru.

Avots: EH I, 173

‡ atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174

atšķiñdêt, erklingen, erschallen: atšķindēs ilkss pulkstentiņš R. Sk. II, 32.

Avots: ME I, 201

‡ atšķiņ̃ķuôt, wegschenken.

Avots: EH I, 174

atšķipelêt,

1) tr., her-, wegschaufeln:
sniegs bij tīri atšķipe̦lē̦ts Vēr. I, 1300;

1) intr., herschlendern:
viņš atšķipelējis šurp Kand.

Avots: ME I, 201

atšķira, der Unterschied Bers., Druw.; Plur. atšķiras [nach U.: atšķiŗas],*

1) das Abgesonderte, Abgängsel, nametlich das vom guten Getreide Ausgesiebte
(izsijas) Zb. XVIII, 479; das Achterkorn (= astgali) Mag. V, 1, 187: vistas var ēdināt ar maziem miežiem, astgaliem jeb atšķirām nuo zirņiem G. I.; [

2) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Feier
Saussen, Warkland].

Avots: ME I, 201

atšķiras (s. atšķira),

1): auch Warkl.

Avots: EH I, 174

‡ *atšķirgals, in der Verbind. atšķirgala līgaviņa BW. 22018, 4 var., 7, von einer mindenvertigen Frau gesagt.

Avots: EH I, 174

atšķirĩba,

5): auch Warkl.

Avots: EH I, 174

atšķirĩba,

1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;

2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;

3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;

4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;

5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.

Avots: ME I, 201, 202

atšķirîgs,

1) abgesondert, eigentümlich, eigenartig:
te daudz kas atšķirīgs, daudz kas tautisks B. Vēstn.;

2) einer, dem die Arbeit von statten geht, gewandt, geschickt:
kad tu esi atšķirīgs un pateci un padari visu, kā vajaga, tad ikkatrs būs ar tevi ar mieru Lautb.

Avots: ME I, 202

atšķir̃knis, atšķir̃tnis C.,

1) ein entwöhntes Kind;
atšķirtņa bē̦rns, sivē̦ns, kumeļš Bers., Smilt.;

2) ein geschiedener Mann
Druw., Smilt.

Avots: ME I, 202

‡ atšķir̃stît (li. aiskìrstyti),

1) (vieles oder wiederholt) lostrennen, auseinandernehmen:
a. matus, zarus;

2) blätternd auffinden:
šķirstīja, šķirstīja grāmatu, kamē̦r atšķirsttja tuo vietu.

Avots: EH I, 174

atšķir̃t

2): jis nepruot a. baltu nuo me̦lna Zaļm. - Subst. atšķirumi ² Pilda, mit Spreu vermischte Getreidenachbleibsel.

Avots: EH I, 174

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

atšķirtĩba, Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit: atšķirtība ir viņa muoku cē̦luonis Niedra A. XIV, 2, 248; atšķirtības gars, Kastengeist B. Vēstn. *

Avots: ME I, 202

atšķir̃tne, der Scheitel AP., Aps.

Avots: ME I, 202

atšķiru, atšķirus, Adv., abgesondert: dzīvuot atšķiru nuo citiem. sirds stāv kā atšķiru nuo miesām Jauns.

Avots: ME I, 202

atšķirule, eine geschiedene Frau (mit einem verächtlichen Beigeschmack).

Avots: ME I, 202

‡ atsveĩķinât radus Dunika, Kal., Rutzau, sich vor dem Tode von den Verwandten verabschieden. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = atsveicinâtiês: a. nuo kāziniekiem. Aus li. atsvéikinti.

Avots: EH I, 173

‡ augšķis, ein hoher, vornehmer Gast: mežsargu apmeklējuši atkal kādi augšķi Janš. Dzimtene ² III, 252; IV, 104.

Avots: EH I, 185

‡ aũniķis Suhrs n. FBR. VIII, 122, Demin. zu àuns, ein kleiner Schafbock.

Avots: EH I, 187

aušķi, ‡

2) = aûgšā (s. aûgša

4) Gr.- Buschh., Saikava u. a. ,

Avots: EH I, 189

aušķi, hochle. f. aûgsti, z. B. N. - Schwnb., Selb. n. BW. 4398, 7; Sauken, Kaltenbrunn n. BW. 5869.

Avots: ME I, 230

‡ aûšķiene Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, = aûgšene.

Avots: EH I, 189

aušķinieks Mar., aušķenieks Schwaneb., ein kleines Fensterlein (eine Luke) an der Oberlage der Korndarre.

Avots: ME I, 230

‡ aušķis Ar., Diet., = aũša 2.

Avots: EH I, 189

‡ badstaņķis, ein Nimmersatt OB. n. Mag. XVIII, 20.

Avots: EH I, 198

baķis, der Packen, Ballen: aude̦kla, vadmalas. dvieļu baķis BW. 1129, 4503. linus baķuos sasiet, baķī tīt, Flachs in Packen binden U.; lai stāv baķīši lādes dibinā A. XXI, 416; fig. von einer Menge, von der Leibes fülle: dūmu baķis plūda man pretim LA. zirgs, zē̦ns kā baķis; nu tas ir baķis, er ist jetzt korpulent geworden Mag. XII, 3, 58; nuobaruojies kā baķis. [Nebst li. bãkis "пачка" und liv. bak aus dem

Avots: ME I, 253

bāķis, soll um Grobin mit rudzu statiņi, Roggenhäufchen gleichbedeutend sein.

Avots: ME I, 271

bakšķi, auch àizbakšķi, Material (z. B. Hede od. Moos) zum Verstopfen od. auch die Werkzeuge zum Verstopfen P. [Zu bakstît.]

Avots: ME I, 252, 253

bâkšķis Bers.,

1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [

2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,

1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;

2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]

Avots: ME I, 271

baļ˜ķis: krustiem laidu priedes baļķi BW. 10557, 2. par lieluo zāģu baļķi 10557, 6. rijas baļķus 34366 var.

Avots: EH I, 203

baļ˜ķis, dial. auch baļķe Jauns., balks Schrund., der Balken: ar pieci baļķi istabu cē̦rt (Rätsel). baļķus dzīt, Balken ausführen, anführen; b. laist, B. fällen, flössen. - Dazu als Demin. baļ˜ķē̦ns, ein kleiner Balken: nuo baļķē̦nu galiem sace̦ltas klētis Duomas II, 37. [Nebst li. bálkis und estn. pal'k aus mnd. balke "Balken".]

Avots: ME I, 261

[balstãķis, ein Spannhaken der Böttcher Bielenstein Holzb.

Avots: ME I, 255

bam̃balstruņ̃ķis, ein Stück dicker Wurst Grünh.

Avots: ME I, 261

bañkšķināt, einen Gegenstand schlagend (z. B. einen trockenen Balken behauend) ein dumpfes, dröhnendes, weithin hörbares Geräusch machen C., Bers., Lub., Aps., Druw.

Avots: ME I, 263

ban̂kšķis, ‡

2) ein hohler Ton
(heuer als ‡ bunkšķis) Grünw.

Avots: EH I, 205

bañkšķis, ein bellender Hund; ein Schwätzer Burtn., Lubahn; bañkšķis, ein aufdringlicher Mensch Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 263

bārķi, der Hammerschlag, die Schlacken Mag. III, 1, 106. [Zu birt, bērt (vgl. bārņi 1)? mit kurischen ķ aus tj?]

Avots: ME I, 274

barkšķi od. burkšķi zusammengedrehtes Stroh zum Verstopfen eines Loches.

Avots: ME I, 264

‡ II barkšķi "gaušï Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 205

‡ bārkšķi,

1) Fransen (mit âr ² ) Salis: guovij mutē sānuos ir b.;

2) kleine Wurzeln:
bietēm apsnāj bārkšķus Uozuolnieki;

3) "?": rudzi zied ar tādiem maziem bârkšķīšiem ² Iw.

Avots: EH I, 209

I bar̃kšķis, ‡

2) heftiger streft ("ātra, asa saķilduošanās") Plm : viņai ar ve̦de̦klu bija liels b.; ‡

3) Lärm (z. B. vom Fall eines Biechgefasses)
N.-Peb.

Avots: EH I, 205

I bar̂kšķis, bar̂kšis der Schwätzer C., Smilt.

Avots: ME I, 264

II barkšķis Eckendorf, ein altes Netz.

Avots: ME I, 264

bāršķis,

1) die Franse
(mit âr ² ) AP.;

2) heracleum sibiricum L. (mit ā`r ² ) Oknist.

Avots: EH I, 209

bašķis,

4): etwas Verachtungswürdiges, "nieks" Sonnaxt: ar tādiem bašķiem es ni˙maz nekrāmējuos; ‡

7) verächtliche Bezeichnung für ein kleines Mädchen Frauenb.; ‡

8) "mūsu senču guovju dievs" Dond., Sassm.

Avots: EH I, 206

bašķis,

1) der Schwätzer, der Dummkopf, ein Abergläubiger
Etn. IV, 49; bašķu bībis, bašķinieks;

2) der Zauberer
Druw. A. X, 2, 439;

3) ein Vermummter
Friedrichstadt;

4) Unsinn:
kuo viņš tur bašķus stāsta Infl.;

5) ein Vielfrass
A. X, 2, 439;

6) bašķi, ein Weniges, Brocken (von Speisen):
kuo tu duod bašķus; duod tak cilvē, kam kuo paēst Etn. III, 129. [Vgl. bašķuoties.]

Avots: ME I, 266

bāšķis, ‡

3) bâškis Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, ein aufdringlicher Mensch: tāds kâ b., kuo nu bāzies vienmē̦r virsuo!

Avots: EH I, 210

bāšķis,

1) ein Strohwisch od. Lappen, womit man ein ausgeschlagenes Fenster verstopft
N. -Schwnb.; zu bāzt;

2) Pl. bāšķi, Zaubermittel; =
aizbāzi, Lös. n. Etn. III, 161. [Zu bâzt.]

Avots: ME I, 275

[bauķis ² Weinsch., ein kleines Gefäss, mit dem man in der Badstube, um heissen Dampf hervorzubringen, Wasser auf heisse Steine giesst.]

Avots: ME I, 267

baukšķinât, schlagend einen Schall verursachen: baukšķina ar cirvi ap pakšiem Druw.

Avots: ME I, 267

baũkšķis C., baũkšis, der Schall, der Knall, der schallende Schlag: neatskan veseŗa baukšis Vēr. I, 484. baukšķi duošu mugurā BW. 23384.

Avots: ME I, 267

‡ beiziķis PV. "= ‡ bèizeris ² ".

Avots: EH I, 211

beņ̃ķis,

1): tautu dē̦la galdi, beņķi BW. 17421. cieta beņģa gulēšana 31037, 3;

3): auch Siuxt.

Avots: EH I, 213

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

bešķis, ‡

2) ein böser Mensch
Frauenb., Sclalehk.

Avots: EH I, 213

bešķis, ein Pferd Etn. III, 31. [Hier findet sich nur der gen. s. bešķa, der zum nom. s. bestis (s. dies) gehören kann.]

Avots: ME I, 281

bezruoķis (unter bezruõči), ‡

2) jem., dem ein Arm oder eine Hand (resp, beide Hände) amputierl ist
(mit uô ² ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 215

‡ bezsaņ̃ķis Dunika, Kal., fem. -ķe, ein Nimmersatt, ein unersattliches Lebewesen: kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179.

Avots: EH I, 215

‡ biẽršķis PlKur., = asaris (Barsch).

Avots: EH I, 224

‡ biêzaņ̃ķis ² Katzd., ein dicker, ungelenker Mensch.

Avots: EH I, 224

‡ biķis,

1) ein hammerartiges Werkzeug zam Aushämmern der Mühlsteine:
ar biķi kapina dzirnas Iw. sudmaļiem ir biķi ar tādu platu galu, lai var rievas iekalt dzirnām Grob; ein Werkzeug zum Zerhacken gefrorener Erdklumpen Grob.;

2) eine Stampfe (eine hötzerne od. steinerne Scheibe am Stiel
Mahlupl, womit man den Kohl im Kübel slampft Schwanb. Aus d. Bicke.

Avots: EH I, 219

‡ bīķis Dond. n. FBR. V, 130 "?"

Avots: EH I, 223

bĩkšķis: auch ("Ofenkrückë) Frauenb., Stenden.

Avots: EH I, 223

[bīkšķis Ruj. "Krücke", vgl. bĩšķis; nach Wid. auch ein Faulenzer]

Avots: ME I, 304

‡ bir̂šķi ² Salis, = birkstis.

Avots: EH I, 220

‡ bìršķis ² Linden, die Bürste.

Avots: EH I, 220

I birkšķis, jem., der immer die Kohle von dem brennenden Pregel abstösst: tu tik esi tāds birkšķis, saka uz skala turē̦tāju, kas vienmēr nuobirkšķina uogli, ka skals nevar labi iedegties Dond.

Avots: ME I, 298

II birkšķis, ein bischen, ein klein wenig = drusciņa miltu vai citas kādas smalkas vielas (wohl zu birt). [Eher wohl zu bir̂zt.]

Avots: ME I, 298

bĩšķis: auch Lemb., Mitau: duodat kruķ[i], duodat bīšķ[i]! BW. 20816.

Avots: EH I, 223

bĩšķis [Dond., Wandsen, Heidenfeld], bĩšķarags, ein Stock zum Umrühren des Ofens: ja ar kruķi nevarēs, ar bīšķīti pabīšķēs BW. 19243, 1. de̦guns kâ bīšķis LP. I, 95.

Avots: ME I, 304

biziķis, Schwaneb., = bizins 1.

Avots: ME I, 302

‡ blaķine Dunika, Kal., OB., = blaķene.

Avots: EH I, 225

blaķis: = blāķis 1 Zvirgzdine: grāmatu b. liels b. drēbju uz galda salikts. blaķī nauda bij sasieta.

Avots: EH I, 225

[blaķis L., ein flacher Haufe; eine Strohmatte. Zu blaks "eben".]

Avots: ME I, 309

blãķis,

1): nuo tīruma save̦stuo labību liek šķūnī lielās stirpās, kuo sauc par blaķi AP. ar se̦kumiem ņemj labību nuo ve̦zuma un me̦t uz blāķa ebenda. b. - siens, kuo sagrābj un sane̦s vienā vietā, lai žūtu Siuxt. siena blāķītis, ein länglicher Heuhaufe
Seyershof. trīs stumburus iesit zemē, kuokus uz stumburu zariem. krāmē labību virsū, - tas ir b. ebenda;

2): auch Lems., Seyershof.

Avots: EH I, 227

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

‡ blàkšķinât ² Saikava, klappern, poltern (machen): vari gan tu b. pa riju!

Avots: EH I, 227

‡ blarkšķis,

1) "truoksnis" Fest.;

2) ein Schwatzer
Fest.

Avots: EH I, 226

‡ blàkšķis ² Saikava,

1) = ‡ blākšis 1: kas tur nuokrita, ka tik liels b. bij?

2) "kas neapduomīgi runā".

Avots: EH I, 227

blandiķis, ein Strolch Segew.

Avots: EH I, 226

blaņķis Segew., = ‡ bļaņģis.

Avots: EH I, 226

blan̂kšķis: (ein Schwatzer) auch Saikava.

Avots: EH I, 226

blan̂kšķis C., ein Schwätzer, ein stets bellender Hund.

Avots: ME I, 309

‡ I bleķis,

1) das Blech;

2) ein blechernes Gefäss:
meita ne̦s bleķī (in einem Blecheimer) ūdeni Sassm.

Avots: EH I, 228

‡ II bleķis AP., Ramkau, Seyershof, Sonnaxt, Warkl., der Fleck: visa cūka zila, bleķiem vien Sonnaxt. Aus mnd. vleck. ‡

III *bleķis od. *bleķe "?": nuosit bagātaieku vai gar zemi un pataisa nabagu kā bleķi Pas. IV, 145 (aus Lieven-Bersen).

Avots: EH I, 228

‡ blēniķis PV., = blēņdaris.

Avots: EH I, 229

‡ bleņ̂ķeris ² Lems., einer, der sich herumzutreiben pflegt.

Avots: EH I, 228

‡ blenkšķis PV. = ‡ blenkšis.

Avots: EH I, 228

‡ blesiķis, ein Faulpelz Nötk.

Avots: EH I, 228

II blieķis,

1): auch N.-Peb.; ‡

2) feste Lehmerde Neuermtihlen;
"= ‡ bliẽkä AP. (mit iẽ): man ir pliena un māla zeme; kad salīst, tad iznāk kâ b. AP.

Avots: EH I, 231

III blieķis Hasenp. "ein Lindenwald"[?].

Avots: ME I, 317

I bliẽķis,

1): meklē tādu blieķa dārzu, kur deviņas saules spīd BW. 34043. uz blieķu dārzu pie ve̦lē̦tājām 33561,1 (ähnlich: 33555); ‡

2) "kaudze drēbjü AP.: audēji izvilka ve̦se̦lus blieķus audekla bule̦nāt. kad ir pulka aude̦kla kuopā, tad tas ir aude̦kla b. kad liels ve̦lē̦kls, tad saka, ka liels drēbju b.

Avots: EH I, 231

I bliẽķis [nebst li. bliekis aus mnd. blēk(e)],

1) die Bleiche, der Ort, wo die Leinwandbleiche stattfindet:
es blieķu dārzā biju St. blieķa meitas velējas aiz upes Lautb. L. 33. aude̦kli tagad blieķī; stip liec aude̦klus uz blieķi, blieķī (= uz bala) Serb., AP., Sessw. A. XI, 81.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):1)

Avots: ME I, 317

II blieķis, von nicht aufgegangenem Teig gebackenes Brot Dorstenhof n. Etn. II, 137.

Avots: ME I, 317

IV bliẽķis,

1): b. ir kuoka gabals, kam viena puse līdze̦na; uotrā pusē iedze̦n šķībi kātu AP.

Avots: EH I, 231

IV bliẽķis,

1) der Lehm-, Kalkschlägel
(rīks, ar kuo blieķē, blietē, t. i. rīks, ar kuo sasist mālu kulu cietu un glumu [PS.], L., Serb. n. A. XI, 81; [zu bliẽķēt".];

2) der Waschbläuel
Adsel A. XI, 81.

Avots: ME I, 317

‡ blīkšķiens, = brĩkšis: bija... dzirdami... blīkšķieni un rībieni Janš. Bandavā III ² , 201.

Avots: EH I, 230

blĩkšķinât: auch (mit ì ² ) Saikava.

Avots: EH I, 230

blĩkšķinât, blīkšinât, knallen, schallen, wohl auch fact.: knallen, schallen machen: spārniem blīkšinādamas vārnas izceļas nuo eglēm A. UP. Nemiers 75.

Avots: ME I, 316

‡ blìkšķins ² Saikava "kas blīkšķinä: kuo tu tur blīkšķini vienā gabalā kâ b.?

Avots: EH I, 230

‡ blìšķinât ² Saikava, refl. blīšķināties ² ebenda, = blĩkšķinât: kuo tu tur blīšķini ar menti pa mucu? vari gan tu te blīšķināties! tīri vai ausis krīt cieti, kad tik smagi blīšķina.

Avots: EH I, 230

blìšķis ² Prl. n. FBR. VI, 93, Saikava, = blĩkšis: bij liels b.. kad lielais akmens iekrita atpakaļ upē Saikava.

Avots: EH I, 230

‡ blìstiķis ² Saikava, wer sich ohne Arbeit herumtreibt, ein Faulpelz.

Avots: EH I, 230

‡ blor̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88, (mit or̂ ² ) Salis, ein Fasler, Schwatzer: b. ir tāds, kas pasaulīgi pulk[a] aplam runā un plorkš, kur nevajaga Salis. Vgl. blur̂kstêt.

Avots: EH I, 231

bluķis,

1): lai satrūd bē̦rza b. (Var.: klucis) BW. 27333, 2. uozuola bluķītim 34152. drēbju (kuļamais) b. AP.;

2): auch Lieven-Bersen, Ramkau;

3): auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 231

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318

blūkšķināt, blūkšinât, fact., lärmen, mit der purga die Fische treibend Lärm hervorbringen Caunītis; gerauschvoll schlagen: (kre̦klus) ap pakšķiem blūkšķināju (Var. apdauzīju, paplītēju) BW. 23045, 3 var.

Avots: ME I, 319

‡ blun̂kškinât Saikava, = ‡ blìžģinât ² : kuo nu tu te blunkšķini, tik˙pat zuvu nav!

Avots: EH I, 231

‡ bļur̂šķinât Saikava, = šļurkstêt, žļurkstêt (vom Schall beim Gehen mit durchnasster Fussbekleidung).

Avots: EH I, 234

‡ bļur̂šķis Saikava "ein nicht recht bestimmbares Geräusch": spruka vaļā tāds b., ka visiem bij smiekli.

Avots: EH I, 234

‡ blur̂stiķis ² Allendorf "ķĩselis".

Avots: EH I, 231

‡ blùšķinât ² Oknist, einen (klatschenden) Lärm hervorbringen (lassen): kas tur blùšķina ² pa upi?. puikas paldājas Buschhof bei Kreuzb. n. FBR. IV, 77.

Avots: EH I, 232

blūšķis, der Lärm des plätschenden Wassers: viņš skrēja un cirta žebērklu ūdenī, ka vārījās vien, un blūšķis atbalsuojās tuvajā kalnmalā Jauns.

Avots: ME I, 319

‡ buõķiņš Sassm., das aus den zusammengeschabten Teigresten gebackene Brot (in der Kindersprache): bē̦rns grib buoķiņu.

Avots: EH I, 258

I buoķis, ein mürrischer, griesgrämiger, beissbäriger Mensch: staigā sabuozies kâ buoķis AP.; [vgl. buokāties].

Avots: ME I, 361

II buoķis, ein wohlbeliebtes Wesen (von Menschen und Tieren): sabaruojies kâ buoķis.

Avots: ME I, 361

III buõķis [Salis], die Welle am Webstuhl, darauf das Garn gewickelt wird.

Avots: ME I, 361, 362

IV buõķis, ein hölzernes Gefäss, in dem Salz gestossen und gehalten wird Kand.

Avots: ME I, 362

V buoķis, der Grannenbrecher Konv. ¹ 263. [vgl. buokât].

Kļūdu labojums:
Konv. ² = Konv. ¹ 263

Avots: ME I, 362

buokšķis (unter buôksts 1): "kas slapstās; valkājas pa krūmiem"; wer mit Umschweif redet, mit der Sprache nicht recht heraus will (mit uô ) Saikava. Zu buokstît(iês) III 1.

Avots: EH I, 258

‡ borviķis "ein Pilz" Pussen.

Avots: EH I, 235

‡ bor̂ķis ² Seyershof "ein dicker Mensch": puika re̦sns tā kā b.

Avots: EH I, 235

‡ buõsãķis Iw., eine Stange mit einem Haken am Ende, mit der man gefällte Bäume umstellt oder weiterbewegt.

Avots: EH I, 259

‡ buošķi PV. "māņi, burvekļi, bāšļi".

Avots: EH I, 259

‡ buostiķis Wainoden, ein Knüttel.

Avots: EH I, 259

braikšķis, der Krach, das Gepolter: nuogāzās ar lielu braikšķi Alm.

Avots: ME I, 322

braišķinât, einen Krach hervorbringen, krachen machen: nāc ārā, nāc ārā, kas mežā braikšķināja BW. 13470.

Avots: ME I, 322

‡ braķine "bezacu spēļu kārtë Rutzau: kâ ar tādām kartēm var vinnēt - braķines vien ruokā! Ein Lituanismus.

Avots: EH I, 237

braķis,

2): auch Lems., Oreilen, Stom.

Avots: EH I, 237

braķis,

1) = braģis, ein auf vier Pfosten hinauf - und hinabschiedbares Dach, zum Schutze von Heu
Etn. III, 139;

2) braķi, das Holzgestell einer Stroh - od. Heukuije
AP., Etn. IV, 49 (Lubahn), LP. VI, 425 od. eines Getreideschobers;

3) braķis ir miets ar zariem, kam labibas gubiņu virsū krauj Gold. n. Etn. I, 122;

4) die Seitenstangen einer Schaukel.

Avots: ME I, 323

I brāķis, das Wrack; schlechte Ware, Untaugliches: nieki, brāķi sveši ļaudis BW. 19049. [Nebst estn. wrāk "Wrack" aus mnd. wrak.]

Avots: ME I, 328

II brãķis, Eisscholle auf dem Meere: brāķi ir le̦dus salaužņi jūrā Salis. - Aus mnd. broke "Bruch, Spalt?"

Avots: ME I, 328

‡ bràkšķinât ² Saikava, = brakšķinât: kuo tu tur brākškini, staigādams pa le̦du?

Avots: EH I, 239

brakšķis, brakšis, brãkšķis, brãkšis, das Krachen, der Krach: viņš izdzirda kuoku brākšķi LP. VII, 952.

Avots: ME I, 323

brãkšķis (unter brakšķis),

1): auch (mit à ² ) Lub., Saikava; ‡

2) ein Schwätzer
(mit à ² ) Saikava.

Avots: EH I, 239

‡ brãliķis Rothof n. FBR. VIII, 122, Deminutivform zu brãlis, Bruder.

Avots: EH I, 239

braũķis,

1): auch Siuxt.

Avots: EH I, 238

braũķis [Nigr.],

1) ein Streichwerkzeug des Gerbers:
ādu ar brauķi izbrauka mīkstu Konv. ¹ 22, [Bers.];

2) der Violinbogen

Avots: ME I, 326

braũkšķis der Schall (braukš!), der mit diesem Schall verbundene Schlag: duošu braukšķi mugurā BW. 20857.

Avots: ME I, 326

‡ braušķinât Warkl. "?"

Avots: EH I, 238

brazdaĩķis Kal., ein unbandiger, ausgelassener, viel lärmender Mensch.

Avots: EH I, 238

brāzdaiķis, ein Tolpatsch, der alles zerschlägt und zerbricht Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 329

breikšķinât, knitten, knastern machen: kas mežā breikšķināja BW. p. ² 33867 (Var.: brikšķināja).

Avots: ME I, 330

breikšķis, wohl = schriftle. brīkšķis, der Tolpatsch, der überall anstösst und etw. umstösst Stockm. n. Etn. III, 130. [Nach Wid. breikšis, der Polterer.]

Avots: ME I, 330

brẽķis, 1): auch Dunika.

Avots: EH I, 241

brēķis,

1) der Schreihals, weinendes Kind:
pakustini šūpuoli, ja brēķis iebrē̦cas Dond;

2) der Marquard
Konv. ² 2319.

Avots: ME I, 331

brikšķinât,

1) knistern, knattern, krachen zu ersetzen durch: ein Knistern, Knattern, Krachen verursachen
J. Al.

Avots: EH I, 241

brikšķinât, brĩkšķinât, - šinât, - stinât,

1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;

2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.

Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268

Avots: ME I, 332

‡ brīkšķinêt Warkl., = brikšķinât.

Avots: EH I, 242

‡ brikšķis (in Kurl. gehört), = laûska 4.

Avots: EH I, 241

brĩkšķis: auch (mit ì ² ) Borchow n. FBR. XIII, 24.

Avots: EH I, 242

brĩkšķis, brĩkšis,

1) der Krach:
atskan brīkšķis tari I, 298. piepēži izdzirdu dārzā brīkši Jauns. Vēja ziedi 77;

2) fig., der Krach, das Unglück, der Bankrott:
bet tad nuotika arī tas brīkšķis Vēr. I, 1075;

3) Gesträuch, Reisig
Mag. III, 1, 120;

4) der Tolpatsch.

Avots: ME I, 334

‡ brim̂ķis ² Dunika "ein Stück Kautabak": matruozis izspļāva brimķi nuo mutes.

Avots: EH I, 241

‡ brīšķinât Warkl., (mit ì ² ) Saikava, brīšķinêt Warkl., -ẽju, = brikšķinât 2: kas tur brīšķina pa ķēķi ar malku? Saikava.

Avots: EH I, 242

brīšķis (unter brīšķêt): auch (mit ì ² ) Saikava.

Avots: EH I, 242

briukšķis, Der Krach RSk. II, 222.

Avots: ME I, 333

‡ bruõkašķi Siuxt, = bruõkastis.

Avots: EH I, 247

‡ brũķis, der Gebrauch: zirgs (arkls) netur brūķi Rutzau, das Pferd (der Pflug) hält nicht vor, ist zu schwach zum Gebrauch.

Avots: EH I, 246

brukšķinât, brukšinât, brūkškinât,

1) knistern, krachen, dröhnen amchen:
tur tev liks pupas malt, var̀a dzirnus brūkšķināt (Var.: rībināt) BW. 2626. ūdri, be̦bri Daugavā le̦du vien brukškināja 3445 (Var.: brikšķināja);

2) intr., knistern, krachen, drönen:
es klausuos, es klausuos, kas mežā brukšināja 9672. [Vgl. li. brukščióti "хрустѣть".]

Avots: ME I, 339

brūkšķinât (unter brukšķinât),

1): kas mežā brūkšķināja? Warkl.

Avots: EH I, 246

‡ brūkšķis, der Lärm, der entsteht, wenn etwas zusammenstürzt, einstürzt PV. brūknlaiņi (unter brakalaiņi): BW.28605 var.

Avots: EH I, 246

buciņkraķis, ein kleiner Schemel Selg.

Avots: ME I, 344

[buķi, Seitenstützen am Wederbaume U. n. L.]

Avots: ME I, 347

‡ bũķins Frauenb., für und aus ‡ bũrķins.

Avots: EH I, 257

buķis, ein Gefäss, worin Salz gestossen und gehalten wird Blied., Gold. n. Etn. II, 81, A. IX, 2, 182; [vgl. buģis 1.]

Avots: ME I, 347

I bũķis: aus mnd. buke, s. Zēvers IMM. 1928 II, 312.

Avots: EH I, 257

I bũķis,

1) die Bäuche
[auch: būķe Wid.], das Einweichen, das Waschen der Wäsche in Lauge;

[2) ein grosses Fass, das zum Wäschewaschen dient
Selgerb.];

3) so viel Wäsche. Leinwand, Garn, wieviel zusammen eingeweicht wird;
būķa baļļa, das Bäuch -, Wasch-fass; auch zur Bezeichnung von Personen: kas tā tāda būķa baļļa ve̦lkas brāļa klētiņā BW. 22732; būķa katls, der Waschkessel.

Avots: ME I, 358

II būķis, der Haufe, die Menge: būķis aitu, puodu Etn. III, 130.

Avots: ME I, 358

III būķis, jem., der viel und oft isst Grünwald, Ekau.

Avots: ME I, 358

‡ IV bũķis Frauenb., = ‡ būķins.

Avots: EH I, 257

bũkšķinât, bũkšinât, caus., Lärm machen, lärmen, einen dumpfen Schall verursachen, klopfen: zemīti būkšķināšu BW. 24022, Edei sirds būkšķināja Sudr. E. In Druw.: einen dumpfen Lärm verursachen in einem geschlossenen Raume: saimnieks būkšķina kūtī. Refl. - tiês, dumpf tönen, lärmen: Miķelis būkšķinājās pa uotru istabu MWM. VII, 846.

Avots: ME I, 358

I bùkšķis,

3): auch Wandsen.

Avots: EH I, 257

I bũkšķis,

1) der Lärmende, das Gestöse;

2) der Lärmende, Polterer
(Adsel); der von Zorn Murmelnde, undeutlich Redende (Krem.); der Müssiggänger Setzen n. Etn. II, 49; ein Naseweiser, Schnüffler, unnützes Subjekt Seew. n. U.; ein kleines Kind Purap.;

3) (= ūkšķis), ein aus Schweineknöcheln angefertigtes Schnarrwern
Sassm.

Avots: ME I, 358

II būkšķis: "savēlies, sapinkājies kušķis" Grünhof, (mit û ² ) Grünw.

Avots: EH I, 257

II būkšķis, eine gehörige Menge, ein Bündel: pakulu, papīru, salmu, siekalu (Purap.) būkšķis A. XI, 166, LP. III, 94.

Avots: ME I, 358

‡ bul˜driķis Dond., ein ziemlich hoher zwischen Gebäuden befindlicher guļžuogs mit grossen Pfählen. Aus mnd. bolle "Bohle" + rick "lange Stange" ?

Avots: EH I, 250

‡ buļ˜ķins Dunika, OB., = bul˜lē̦ns; aus einem d. *Bullchen.

Avots: EH I, 252

‡ bulveķis, bulverķis, das Boltwerk: izšaudīs pa Je̦lgavas bulveķiem (Var.: bulverķiem) BW. 13017, 8.

Avots: EH I, 251

buņķis,

2): auch Segew., (mit un,ˆ ² ) Seyerstrof.

Avots: EH I, 253

buņķis [Serben],

1) Büchse:
[sviesta buņķis Smilt.]; vikses buņķītis;

2) Bündel:
linu buņķis A. XI, 166;

3) sāls bunkāt]; Salzgefäss
A. IX, 2, 182;

4) Kleister im Brote
Mag. III, 1, 120, Wid.

Avots: ME I, 352

‡ bunkšķinât, dumpfe Laute von sich geben (erschallen machen) Autz: bunkšķis (ein gewisser Vogel) bunkšķina.

Avots: EH I, 253

bunkšķis Bundel, etwas Zusammengebundenes: papīru b. A. XII, 182,805; auch ein Strohwisch

Avots: ME I, 352

I bunkšķis: "savēlies, sapinkājies kušķis" Grünh.

Avots: EH I, 253

‡ II bunkšķis,

1) ein dumpfer, hohler Ton (Schall)
Grünw., Lennew.;

2) ein Rippenstoss
(?): dabūt bunkšķi pa muguru Nikrazen;

3) ein gewisser Vogel (die Rohrdommel?)
Autz.

Avots: EH I, 253

‡ bũrķins Dunika, Kal., OB., Siuxt, būrķis PlKur., ein Vogelbauer, ein Starkasten. Aus dem Mittelniederdeutschen.

Avots: EH I, 257

bur̃kšķi,

1): suņu burkšķi BW. 32367 var.; ‡

2) = burkāni Grenzhof.

Avots: EH I, 254

bur̃kšķi, bur̃kši [PS.], bur̂kšņi [C., Bers., Salisb.], burksti, bùršķi ² [Kreuzb.], burši BW. 32367, 1 var., gew. mit vorausgehendem suņa od. suņu, der Schierling (conium maculatum) RKr. VII, 34, A. XI, 13, Konv. ² 1897; suņu burkšķi Drosth., Hundspetersilie. [Von einer Wurzelform bursk -: burst -: zu борщ "Bärenklau" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 109.]

Avots: ME I, 353, 354

burkšķinât ‡

2) (auch reflexiv) hin und her laufend verschiedene Laute von sich geben
Dond.: auns burkšķina (burkšķinās) ap aitām.

Avots: EH I, 254

bur̃kšķinât, endeutlich reden, kollern, falzen (von Birkhähnen): šis tâ lē̦nām burkšķina pusbalsī Latv. tīreļuos burkšķina rubeņi Purap.

Avots: ME I, 354

burkšķins, das Gerassel, epolter: nuo pilsē̦tas atviļņuoja burkšķieni, svilpieni, klaudzieni JK. V, 81.

Avots: ME I, 354

bur̃kšķis (unter bur̃kšis): auch Grenzhof, N.-Peb.

Avots: EH I, 254

buršķi (unter bur̃kšķi): suņa buršķi BW. 32367 var. suņu buršķi 32367, 4 var.; heracleum sphondylium Ulanowska Łotysze 22.

Avots: EH I, 255

[bur̂šķi ² Kreuzb., eine essbare Pflanze aus der Familie der umbelliferae; vgl. bur̃kšķi.]

Avots: ME I, 354

bur̂šķis,

1) der Lärm:
bija gan buršķis uz ielas;

2) der Lärm, welcher entsteht, wenn etwas Zurückgehaltenes sich losreist:
bija gan buršķis, kad ūdens lauzās caur metumu Mar. n. RKr. XV,

Avots: ME I, 354

‡ bùšķinât ² Saikava, = būkšķinât.

Avots: EH I, 257

‡ bùšķis ² Saikava,

1) = bũkšķis I 1;

2) = bûkšķis I 2, ein larmendes Wesen.

Avots: EH I, 257

bûšķis ² [Salisb.], ein Bündelchen Kleider, Wolle u. a. zum Verstopfen von Löchern.

Avots: ME I, 359

buzdiķis, ein zum Werfen geeignetes Stück Holz Lubn. n. Etn. I, 32.

Avots: ME I, 356

cāziķis "dusmīgs, pretējs cilvē̦ks" Dond.: Pricis tāds c., - ne˙maz nav labs.

Avots: EH I, 262

‡ ce̦purbaļ˜ķis Orellen "baļķis, kas iet pāri sleņģiem un vispār kādam stabam".

Avots: EH I, 266

čē̦rmūkšķis Krape (bei Kokn.), = ‡ čē̦rmauksis.

Avots: EH I, 289

cēšķi: auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Pilda n. FBR. XIII, 53, (mit è ² ) Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Bērzgale, Mahlup.

Avots: EH I, 269

cēšķi, dial. auch cēršķi, oft, häufig Infl. n. U., Mar.; [abgelaitet von einem *cē̦sts (aus aruss. частъ)].

Avots: ME I, 378

‡ ciķis, in der Verbind. iegriezt (labu) ciķi, (mit Bösem) vergelten, mit gleicher Münze bezahlen Frauenb.

Avots: EH I, 269

‡ čir̃kšķis Ahs., der Buchfink (fringilla caelebs): kad č. bļauj "čirks, čirks", tad būs auksts laiks.

Avots: EH I, 291

‡ cìšķi ² (> ostle. ćèišĸ΄i) Baltinow n. FBR. XI, 135, Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Adv., rein, sauber: itī sluota c. slauka Pilda n. FBR. XIII, 53.

Avots: EH I, 276

‡ cõbiķis,

1) ein unverträglicher Mensch
Dond. n. FBR. V, 127;

2) eine Schindmähre
Ugalen n. FBR. VII, 16.

Avots: EH I, 279

cobiķis, ‡

2) ein böser, ärgerlicher Mensch
Dond.

Avots: EH I, 279

cobiķis, ein langsamer, unbeholfener Mensch Dond.

Avots: ME I, 397

‡ čur̃kšķi Iw.,

1) Uferschwalben;

2) unsaubere, kinderreiche Menschen.
Vgl. ‡ čurkstis.

Avots: EH I, 297

‡ dadrikšķinât "ar smalku bē̦rza zariņu iepērt" Kalz., Lubn.

Avots: EH I, 301

daiķis BW. 35024, der penis.

Avots: EH I, 302

daļ˜ķis PlKur., eine Aalangel.

Avots: EH I, 305

[dārķis, ein buntes Pferd Bers.]

Avots: ME I, 448

[dašķir̃t Drsth., zuteilen.]

Avots: ME I, 442

‡ daũziķis NB., = daũzeklis I: bē̦rns tāds d.

Avots: EH I, 310

deķis: zīda d. BW. 5224 var. zirgu d. 24872. dzīparu gultas d. 31095.

Avots: EH I, 314

deķis, Demin. deķītis, deķē̦ns, die Decke: gultas, zirgu d. Entlehnt [gleich li. dẽkis und estn. tekk dass.].

Avots: ME I, 453

‡ dēlišķis Anekd. IV, 16, Bērzgale. = vīrietis, dêlietis. Zum Suffix vgl. vīrišķis.

Avots: EH I, 318

‡ demiķis Mar., ein einschiessender Sumpf.

Avots: EH I, 315

deņķis, ein kräftiger Arbeiter Podsem.

Avots: ME I, 455

‡ depšķis, ein kleines, fettes Kind; ein dicker Mensch Stenden.

Avots: EH I, 316

‡ diedišķis "?": šis savādais, svešais d. Janš. Mežv. ļ. II, 194.

Avots: EH I, 326

dienišķis: auch Lubn, n. BielU.; da dienišķam Pas. VIII, 292.

Avots: EH I, 327

dienišķis, n. Ar. dieniškas (Pl.), die Vespermahlzeit, ein dem Abendbrot vorhergehendes Essen: pulksten 7 - 8 ē̦d vēl dienišķi, pavakariņas, citur tâ sauktuo launagu Konv. ² 192.

Kļūdu labojums:
7-8 = 5-6

Avots: ME I, 483

‡ diķiņa, = ‡ diķis: čakstēja d. (Var.: naudiņa), nuo maka ve̦lkuot BW. 1787 var.

Avots: EH I, 320

‡ diķis U., eine ehemalige preussische Scheidemünze (Dütchen): dižais d. līku malu, tā bij mana kūmu nauda BW. 1602. diķītis, vērdiņš nabaga nauda 1795, 2. trīs diķi makā 34175.

Avots: EH I, 320

dĩķis: d., ezeriņš BW. 25957, 1 var. vardītes glabājamas ... dīkītī 26115.

Avots: EH I, 326

dĩķis der Teich; grosse Pfütze auf dem Wege Salis; ein viel fressender und saufender Mensch U. [Nebst estn. tīk aus mnd. dīk "Teich".]

Avots: ME I, 478

dikšķinât Naud., = dikât.

Avots: ME I, 466

I diņķis AP., Frauenb., U. Mekons Zelta māj. grm. ³ 234, das männliche Zeugungsglied (besonders eines Ochsen): kuiļa d. BW. 34691. Aus mnd. dink "penis".

Avots: EH I, 321

II dìņķis ² Fest. "= dĩķis".

Avots: EH I, 321

dĩriķis [Nigr., Līn., dìriķis Drsth.], der Abdecker, Schinder Kand., Selb., [Salis].

Avots: ME I, 478

I dĩriķis, ‡

2) wer seine Kleider oder Schuhe schnell abnutzt
(mit ì ² ) Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 326

‡ II dīriķis, die Spitzmaus (sorex araneus) Wirgen n. BielU.

Avots: EH I, 326

‡ dižindriķis Dünsb. Trīs romant. gadīj. 66, = gaŗpẽteris.

Avots: EH I, 324

duoķis,

1) ein grosses Netz
Krem. ; ein starkes Netz zum Lachsfangen ; duoķi, Stücke zu den Lachsnetzen L. ; Stücke von Strömlingszugnetzen U. ;

2) ein altes Flussbett, die Tiefe Krem. ;

3) ein Salzgefäss, [Salzstampfe
Bielenstein Holzb. 267]: sāls duôķis ² od. buoķis Kand. ;

4) die weibliche Scham
Salisb.

Avots: ME I, 532

I duoķis,

2): "eine kleine, runde Flachsweiche"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ein Teich Segew.; "aizaugusi avuota vieta" (mit uõ) Seyershof: tur ne˙kāds mārks nav, tāds pats d. in kādreiz pļavā iemūk ar kājām duoķī; eine Grube, wo sich Wasser anzusammeln pflegt (mit uõ ) Seyershof: pīles ņe̦mas pa duoķi, ka pļurkst vien.

Avots: EH I, 350

‡ II duõķis Salis "dichtes Gras": briesmīgi aug biezs d.; Sprw.: biezs kâ d.

Avots: EH I, 350

dùokšķins ^2, ein kleines Holzgefäss Kl., Salzgefäss ; duokšķins - izgre̦mzts vai vienkuoča trauks RA., Bers.

Avots: ME I, 532

duorķis: der dreieckige Sitz am Steuerruder des Bootes (dõrķis) Sarraiken n. BieiU., (duôrķis ² ) NB.

Avots: EH I, 350

duorķis, der hintere Teil eines Fischerbootes, wo der Steuermann sitzt.

Avots: ME I, 535

duôšķins: auch (mit ùo ² ) Kalz.

Avots: EH I, 350

[duošķins Livl., = duokšķins.]

Avots: ME I, 535

‡ draišķi, Adv., ausgelassen, unbändig: d. bezbēdīgas (dziesmas) Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 329

dràišķis [C.], f. -šķe, [auch draiška und draiškaļa Fest.], der (die) Ausgelassene, Mutwillige: mana draudzene ir tāda draišķe. viņa jūtas labi starp mazajiem draišķiem Druva I, 1170.

Avots: ME I, 489

draņķiens, = draņķis: es būtu tādu pasmē̦luse savā cūku draņķienā BW. 21260, 5.

Kļūdu labojums:
= draņķis = ein Ort, wo sich Mistjauche ansammelt

Avots: ME I, 490

draņ̃ķis, dial. draņķes,

1) Spülicht, Branntweinspülicht:
šis alus tīrais draņķis. ar draņķi dzirdina guovis. brūžuos baŗuo ar draņķi vēršus;

2) schmutziges Wasser, schlechtes Getränk:
kas tādu draņķi var dzert?

3) das Grünfutter für das Vieh
Dond.;

4) ein (schmutziger) Schlemmer, Säufer:
skrej ellē, alus draņķi! als Schimpfwort - ein nichtsnutziger Mensch: labam vīram labas lietas; nauda katram draņķim;

5) schmutziges Wetter, besonders ein Gemisch von Regen und Schnee:
rītu būs draņķa laiks BW. 2471;

6) die Lochien der Wöchnerinnen.
[Nebst li. dránka "Schweinefutter" aus nd. drank "Spülicht".]

Avots: ME I, 490

I draņ̃ķis,

4): meitas mani draņķi sauca; ... alus mani draņķi taisa BW. 20017, 1 var.; ein schmutziger Mensch
Sermus; ein garstiges (nejauks) Lebewesen Salis u. a.;

5): kad suns ē̦d zâli, tad tas uz draņķi AP.

Avots: EH I, 329

II draņ̃ķis Siuxt, ein (tüngliehes) Sieb zum Absondern der Spreu vom Korn.:

Avots: EH I, 330

‡ drapšķis Frauenb. "Schimpfname für ein kleines Kind".

Avots: EH I, 330

drašķis,

1) [ein unbändiger, wilder Mensch, besond. ein unruhiges Kind; [ein Raufbold
U.];

2) ein Zerlumpter;

3) der Schornsteinfeger
Nigr., Autz.

Avots: ME I, 490

‡ dreîķis Planhof "=draņ̃ķis 5": slapjš d. nāk zemē.

Avots: EH I, 332

‡ dreņķis Sussei n. FBR. VII, 135, Kaltenbr. (mit èņ ² ), Wessen, = draņ̃ķis 4 und 5.

Avots: EH I, 332

driķi: auch Alswig, AP.; Auleja, Baltinow, Bērzgale, Gr.-Buschh., Goldbeck, Kaltenbr., Kalz., Laud., N: Rosen, Oknist, Pilda, Pilskalne, Prl., Saikava, Sonnaxt, Sussei, Weissensee, Wessen, Zvirgzdine. Der sing. driķis bezeichnet die einzelne Buchweizenpflanze.

Avots: EH I, 334

driķi, lokal für griķi, z. B. Sessw., Lubn., [Lixna, Eckengraf], der Buchweizen. [Dissimilatorisch aus griķi? Dagegen nach Zubatý O alliteraci 29 mit d- unter dem Einfluss des entlehnten driķelêt "schroten".]

Avots: ME I, 499

driķinât, den Hof machen: kuo tu, driķi, driķināji ap manām māsiņām BW. 11954. [Nebst drikuoties nach Zubatý O alliteraci 29 aus d. drücken.]

Avots: ME I, 499

[* drišķis L. (geschrieben: drisķis) "ein Lumpenmensch"; gleich li. drìskis "оборванец".]

Avots: ME I, 500

drošķis, ein stämmiger, kleiner Mensch Dond.; [vgl. drušķis].

Avots: ME I, 502

druķis, ein kurzer, gedrungener Klepper, ein kleiner, stämmiger Kerl Mag. II, 3, 117. Līniņ Wain.: meitas mani dullu sauca, druķi manu kumeliņu BW. 20017, 1; 11308. [Zu drukns.]

Avots: ME I, 503

drukšķinât. drukšinât Bers., tr., abstossen (die Kohlen von brennendem Pergel): uogles nuo skala drukšināt Bers. [Vgl. drukstît.]

Avots: ME I, 503

druņķis.

1) = drunka;

2) ein Grützspann:
druņķī vīram jāaizne̦s ēst uz pļavu Gross-Essern n. Etn. II, 17.

Avots: ME I, 504

‡ drusķis "?": meitas ... sauca drusķi (Var.: druķi, dumpi u. a.) manu kumeliņu. ... taisa auzas drusķi kumeliņu BW. 20017; 1 var.

Avots: EH I, 337

I drušķis. ein Weniges: mazs drušķis vien vairs palika kuo pļaut Nötkensh., AP., Bers.; [zu druska].

Avots: ME I, 505

II drušķis: das Zitat aus BW. ist zu streichen, vgl. ‡ drusķis.

Avots: EH I, 337

II drušķis. ein kleiner, stämmiger Mensch, auch ein solches Pferd Dond.: meitas mani dullu sauca, drušķi- manu kumeliņu BW. 20017, 1. [Aus * drukšķis? vgl. drukns.]

Avots: ME I, 505

dubliķis, ein stämmiger, kräftiger, gesunder Bursche Naud. [Zu li. dublỹs "брюхо; толстобрюхiй человѣк"

Avots: ME I, 509

duķis,

1) etwas Stumpfes und Kurzes
Bers.;

2) "?": sauca duķi manu kumeliņu BW. 29840 [aus Dubenalken].

Avots: ME I, 512

dūķis,

1) der Dummkopf
[dûķis ² Bl.];

2) einer, der den Pips hat. keucht und stöhnt
L. Zu dūks.

Avots: ME I, 526

dukšķis, ein von Lumpen oder Hede zusammengewickelter, grosser Pfropfen Bankin n. U.

Avots: ME I, 512

‡ dūkšķis "ein von Lumpen od. Hede zusammengewickelter Pfropfen (von grösseren Dimensionen, als ein gewöhnlicher)": duod man vienu dūkšķi pakulu! in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 347

‡ dũlēķis N.- Peb. "zivju ķeŗamais daikts nakti".

Avots: EH I, 347

‡ duļķijs, = duļ˜ķaîns: ūdens dūkstīs vienumē̦r d. FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 341

I duļ˜ķis (unter duļ˜ķe),

2): duļˆķis ² Salis, Plur. duļ˜ķi Linden in Kurl.

Avots: EH I, 341

‡ II duļˆķis ² Siuxt, ein länglicher Gegenstand mit stumpfen Enden (z. B. ein Knüppel, ein Wurm).

Avots: EH I, 341

‡ dumeķis, = ("richtiger für") dumiķis (in einem handschriftl. Vokabular): d. gāja pie sava zirga Pas. VII, 20.

Avots: EH I, 342

dumiķis: ak tu puika, dumiķīti (Var.: neprašiņa)! BW. 35013, 6 var.

Avots: EH I, 342

dumiķis, der Dumme, Dummkopf, Mops: meita negribēja šuo tādu dumiķi ne redzēt LP. VI, 777.

Avots: ME I, 514

I duņ̂ķis ^2,

1) die Faust Siuxt, der Faustschlag, Rippenschlag, Rippenstoss
Gr. - Sess.: matus plūca, duņķi sita. speŗ ar duņķi mugurā BW. 4065. duņķu ruokas = kre̦kla piedruoknes bez kvērlēm (apruočiem) Selg. n. Etn. III, 162. Vgl. dunka;

2) = duncis U.

Avots: ME I, 518

II duņ̂ķis ² : ein Salzgefäss Ahs.: duņķī tur sāli.

Avots: EH I, 343

II duņ̂ķis ^2, eine Salzstampfe Ahs.; [vgl. buņķis].

Avots: ME I, 518