Paplašinātā meklēšana

[ļuļa, ein Murmelnder, Brummender.]

Avots: ME II, 542

[ļuļinât, murmeln, brummen Wid.] Refl. -tiês, [sich abgeben mit?]: es ļuļināšuos ap tavu madāmu Saul. III, 113; ["spielen, tändeln": ļ. ar bē̦rnu Warkl.].

Avots: ME II, 542

‡ II ļuļinât PV. "kuļināt: maigi - kâ auklējuot - ruokā turēt; kuļinuot maidzīt".

Avots: EH I, 774

[ļuļît "(mit einem stumpfen Messer) schneiden" Trik.]

Avots: ME II, 542

ļuļˆķêt C., luļķêt U., [Ruj.], -ẽju, rauchen, schmauchen: pīpi puikas luļķē̦dami gandējuši B. Vēstn.

Avots: ME II, 542

ļuļˆķis: auch (mit uļˆ ² ) Lems.; savu ļuļķi suļķē̦dams P. W. Šis ar mani tiesāties? 1.

Avots: EH I, 774

ļuļˆķis C., [N.-Peb., PS.], Etn. I 34, [Grünh., Üxkül], luļķis U., MWM. X, 272, [Ruj. (in Ruj. mit ļ˜), Bers., Mar., luļˆķis N.-Schwanb.], ļuļ˜ķene Smilt., acc. s. ļuļķeni RA., eine k1eine Pfeife, die man nicht aus dem Munde legt: dē̦ls smēķēja mazu ļuļķīti JK. V, 119; [ļuļ˜ķis Muremois, Kalz., ļuļˆķis ² Gr.-Rönnen, eine hässliche Pfeife. In Sehren = luļķis 2.] Aus poln. lulka [od. wruss. люлька dass.]

Avots: ME II, 542

I ļuļļinât Lös. n. Etn. IV. 130, [lullen, schlecht spielen?]: tu jau ļuļļini vien; ne˙maz nemāki stabulēt.

Avots: ME II, 542

[II ļuļļinât "(aus einer weichen Masse formend) bilden, herstellen"; nuo māliem pīlītes Bauske.]

Avots: ME II, 542

gañdêt, [gàndêt ² Bers.], - ẽju, [gandât Schujen], tr., verderben: pīpi puikas ļuļķē̦dami gandējuši. Refl. tiês, schlecht werden, verderben (vom Heu Spr.): ja tuo nedaruot, tad lini zaudējuot savu labu šķipsnu un svaru, viņi gandējuoties Etn. IV, 101.

Avots: ME I, 599

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. ¹ 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. ² 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 ^1].

Avots: ME II, 401, 402

luļķêt, s. ļuļķêt.

Avots: ME II, 512

[luļķis U.,

1) die Mutterbrust;

2) ein Saughorn, Saugbeutel
LKVv.;

3) ein Mutterkalb. -
Auf d. lullen "saugen" beruhend? S. auch ļuļˆķis.]

Avots: ME II, 512

ļur̂ķis ^2, eine kleine, schiechte Pfeife Kand., Irm. [Dissimilatorisch aus ļuļķis?]

Avots: ME II, 545

nùozelêt, nùozēlêt, tr., ablutschen, besabbeln: nuozē̦lē̦ta gaļa Str. mutē īss nuoze̦lē̦ts ļuļķītis Bārda. tā ir ve̦ca, nuozē̦lē̦ta lieta, das ist eine alte, abgedroschene Geschichte Str.

Avots: ME II, 890

suļ˜ķêt Arrasch, (mit ùļ ² ) Adl., suļˆķêt Dubena, Saikava, Goig., Lubn., -êju Erlaa und Gr.-Jungferh, n. U., sulķît, -ĩju Laud., rauchen: tabaku sulķē Druva 11, 770. namiķis suļķēja kaļķi MWM. VI, 658. Reimwort zu ļuļķêt und tuļķêt. Vielleicht aus suķêt + tuļķêt oder luļķêt; oder nebst ahd. swelhan "verschlucken" u. a. zur Wurzel su̯et- (unter sulpīt)?

Avots: ME III, 1120

tuļķêt, -ẽju.

1) tuļˆķêt Alswig, Rentzen, eine Pfeife rauchen
U. (in verächtlichem Sinn gebraucht Bauske, Stenden [mit uļˆ ² ]);

2) "kneten":
kad bē̦rns bāž ruoku dubļuos, saka: "kuo tu tuļķē!' Rigaer Strand;

3) (ein Loch) verstopfen
N.- Peb. Zur Bed. 3 vgl. stuļķêt; in der Bed. 1 Reimwort zu ļuļķêt.

Avots: ME IV, 261

učū! Interjektion: učū, ļuļū, lāča bē̦rnu! BWp. 2105, 6 (Infl.).

Avots: ME IV, 293

zīdaļams (für zīdaļājams?) " zum Saugen gehörig": būtu jau tuo ļuļķi nuolicis! diennakti mutē vien, kâ zīdaļams pups! Kleinb. Stāsti 58.

Avots: ME IV, 731