Paplašinātā meklēšana

‡ blīkšķiens, = brĩkšis: bija... dzirdami... blīkšķieni un rībieni Janš. Bandavā III ² , 201.

Avots: EH I, 230

klakšķiens, klakšiens, ein einmaliges Klatschen, Geklapper, Schnalzen mit der Zunge.

Avots: ME II, 211

knaũkšķiens, der Knall Etn. I, 58.

Avots: ME II, 243

‡ knikšķiens, = ‡ knikšis: šauteņu gaiļu vilkšanas knikšķienus dzirdēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 215.

Avots: EH I, 630

krikšķiens, ein einmaliges Knacken; kad krikšķiens atskan mugurā, tad kakls ir uzce̦lts Etn. IV, 51.

Avots: ME II, 278

mirkšķiens, = mirkšķis: sievai būtu jānuolasa vīra velēšanās, rauguoties uz viņa acu mirkšķieniem K. Kundziņš Pagalms 1881, № 4, S. 38.

Avots: ME II, 634

plaukšķiens, ein klatschender Laut, das einmalige Klatschen: e̦ze̦rmalu atskanēja irkļu plaukškieni Jaun. mežk. 67.

Avots: ME III, 326

‡ saverkšķiens, die Verzerrung (des Gesichtes): saverkšķa ... ģīmi ... briesmīgā grēcinieka saverkšķienā Kaudz. Izjurieši 114.

Avots: EH XVI, 465

sprikšķiêns Jaun. mežk. 168, = sprikšķis.

Avots: ME III, 1020

‡ stikšķiens Laud., Tirs., der durchs Verbum ‡ stikšķinât bezeichnete (einmalige) Schall, substantivisch ausgedrückt.

Avots: EH II, 579

stirkšķiêns, das (zeitlich begrenzte) Klirren: zuobe̦nu stirkškieniem Vēr. II, 18.

Avots: ME IV, 1073

strikšķiêns, eine Art Geräusch: strikšķieni (die Laute, welche bei künstlicher Illumination zu hören sind) aizviļņuojas tāļi Jaun. mežk, 188.

Avots: ME IV, 1090

tarkšķiens, Gerassel, Geschnarre : pulkstens nuotarkš savu tarkšķienu A. XX, 468.

Avots: ME IV, 133

trinkšķiens, = trinkšis: ar kuokles trinkšķieniem A. v. J. 1899, S. 168; Geklirr: skanēja glāžu trinkšķieni Kaudz. Jaunie mēm. laiki III, 66.

Avots: ME IV, 238

brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332

ņàukstiens, ņàukšķiens, ņaukšiens, das einmalige Katzengeschrei.

Avots: ME II, 896

plīkšiens, plīkšējiens, plīkšķiens, das einmalige Klatschen, der Knall: atskanēja viegls plīkšķiens Līguotnis Stāsti I, 87. satraucē̦ti žīda pātagas plīkšķieniem Purap. šmaugie [pātagas] plīkšējieni mīksti atsitās apšu smalcē V. Egl.

Avots: ME III, 348

plunkšķêt, plunkšķinât, plunkšķiens, s. plunkšêt, plunkšinât, plunkšis.

Avots: ME III, 358

pluñkšis C., plun̂kšis PS.; Golg., Jürg., plun̂kšķis Saikava, plunkšiens, plunkšķiens, plunkšķējiens das einmalige Plätschern; der Schali, der .beim einmaligen Fallen eines schweren Gegenstandes ins Wasser entsteht: iegrūstuošā krauja plunkšķiens RA. kaste ar visu naudu ievē̦lusies aparā ar lielu truoksni un plunkšķējienu JR.

Avots: ME III, 358

šķiene U., šķiens U.,

1) die Schiene, das Eisen unter der Schlittensohle
U., (mit iẽ) Bershof, Siuxt, Wandsen; die Schiene an der hölzernen Wagenachse Bielenstein Holzb. 545; Plur. šķienes, die kleinen Schienen am Webstuhl Oppek. n. U.: ragu sliecēm šķienes Wandsen;

2) das Brettchen, das vor und hinter die sich kreuzenden Fäden geschoben wird (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 400;

3) "?": pašu arklu vagā kārtīgi nuotur šķiene vagas malā un zuole vagas dibinā Konv. ² 184;

4) der Brustknochen beim Federvieh
L., U. Wegen der grossen Ähnlichkeit der Form und Bedeutung wohl (nach Falk -Torp Norw: dän. etnoss. Wrtb. 999) entlehnt aus mnd. schene "Schienbein, Schiene" (man beachte, dass nach Grimms Wrtb. d. Schiene auch andere Knochen bezeichnet!), und nicht (nach Persson Beitr. 826 f., Walde Vrgl. Wrtb. II 542 u. a.) als ein Erbwort zur Wurzel von šķiêst.

Avots: ME IV, 52, 53

skraũkšķis Jürg.,

1) auch skraukšķiens Grünwald, der Laut, der beim Knabbern, Beissen von etwas Hartem entsteht Fest., Grünwald;

2) ein Schnaps:
iemest skraũkšķi Jürg. Vgl. kraukš(ķ)is.

Avots: ME II, 888