I ūkņa, eine morastige Stelle Aahof; ùkņa ² Golg., Wessen, Plur. ūkņas, ein tiefer Morast L., Oberl. n. U.: purvs ar . . . ūkņām LP. VII, 1307 (aus Adsel). pie muižas guļuot ūkņā ze̦lta mucas 1130.

Avots: ME IV, 407

I ūkņa: ùkņas ² "dūņas" Aahof n. Zemzare Lejasc. 114.

Avots: EH II, 741

II ũkņa Bauske, (mit ù ²⁾ KatrE., (mit û) Alswig, comm., ein Schnüffler; Kundschafter Oppek n. U.

Avots: ME IV, 407

III ùkņa ² Festen "eine alte, verfallene Hütte"; vgl. ùkšķis ² II.

Avots: ME IV, 407

III ùkņa ² : ein enger, schmutziger Raum Meselau: dzīvuo tādā ūkņā.

Avots: EH II, 741

IV ūkņa "ņarkstīgs cilvē̦ks vai cūka".

Avots: ME IV, 407