činčināt
činčinât, klingen, klingeln, das Geräusch činč hervorrufen: kas iemauktus činčināja BW. 5133. atslēdziņas činčināt BW. 23177, 1. muiža jau činčina pusdienā.
Avots: ME I, 413
Avots: ME I, 413
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'činčināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'činčināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
činčināt
‡ II činčinât N.-Peb., unbeholfen (z. B. mit einem schwachen Pferd) sich vorwärtsbewegen.
Avots: EH I, 290
Avots: EH I, 290
pačinčināt
I pačinčinât, [ein wenig činčinât]: kuo nu? - nu pačinčinājis - atskrējis viņa zirgs LP. VI, 584. [ej, pačin̂čini 2 pusdienā (= sazvani ļaudis pusdienā)! Lesten].
Avots: ME III, 14
Avots: ME III, 14
pačinčināt
[II pačiñčinât, = pačunčināt 1 Grünh., Autz; neveikli uz priekšu kulties, piem. ar vāju zirģeli" N.-Peb.]
Avots: ME III, 14
Avots: ME III, 14