Paplašinātā meklēšana

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

‡ applìkšķinât ² Saikava, Sessw., = ‡ applikšķinât 2.

Avots: EH I, 105

bĩkšķis: auch ("Ofenkrückë) Frauenb., Stenden.

Avots: EH I, 223

[bīkšķis Ruj. "Krücke", vgl. bĩšķis; nach Wid. auch ein Faulenzer]

Avots: ME I, 304

‡ blīkšķiens, = brĩkšis: bija... dzirdami... blīkšķieni un rībieni Janš. Bandavā III ² , 201.

Avots: EH I, 230

blĩkšķinât: auch (mit ì ² ) Saikava.

Avots: EH I, 230

blĩkšķinât, blīkšinât, knallen, schallen, wohl auch fact.: knallen, schallen machen: spārniem blīkšinādamas vārnas izceļas nuo eglēm A. UP. Nemiers 75.

Avots: ME I, 316

‡ blìkšķins ² Saikava "kas blīkšķinä: kuo tu tur blīkšķini vienā gabalā kâ b.?

Avots: EH I, 230

‡ brīkšķinêt Warkl., = brikšķinât.

Avots: EH I, 242

brĩkšķis: auch (mit ì ² ) Borchow n. FBR. XIII, 24.

Avots: EH I, 242

brĩkšķis, brĩkšis,

1) der Krach:
atskan brīkšķis tari I, 298. piepēži izdzirdu dārzā brīkši Jauns. Vēja ziedi 77;

2) fig., der Krach, das Unglück, der Bankrott:
bet tad nuotika arī tas brīkšķis Vēr. I, 1075;

3) Gesträuch, Reisig
Mag. III, 1, 120;

4) der Tolpatsch.

Avots: ME I, 334

īkšķi, dial. in Lennew. u. BW. 10926 für îsi, îksi, kurz; [s. Le. Gr. 462].

Avots: ME I, 835

īkš(ķ)is, s. îkstis.

Avots: ME I, 835

izmîkšķis (unter izmîkst ): celš i. Kl.

Avots: EH I, 467

‡ izplīkšķinâtiês; eine Zeitlang (mit einer Peitsche) knallen: gana izplīkšķinājies, viņš savicina pātagu at pakaļ ap kātu Janš. Dzimtene III ² , 119:

Avots: EH I, 473

mīkšķinât, erweichen: (tā) nemīkšķina krūtis manas Zalktis I, 95. [mîkšķinât līmi Jürg.]

Avots: ME II, 643

‡ mīkšķis, los, nicht fest geflochten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "los").

Avots: EH I, 821

nīkš(ķ)is,

1) ein Jammernder, Weinerlicher:
visi tie nīkšķi un gaudu Pēteŗi man atriebušies Duomas I, 602. es zināju, ka neesi vis nīkšķis, bet vīrs ib.;

2) der Verderber, der Böse, Feind
L., U.

Avots: ME II, 747

‡ nùoblīkšķinât, knallen, schallen machen (perfektiv); (fig.) erschiessen: tev viņu (= sluoku) maz paveicās n. Ērglis Pel. bar. vectēvi 87.

Avots: EH II, 32

‡ nùoplĩkšķinât AP., C., Ermes, Lemb., Lems., Lieven-Bersen, N.-Peb., Serbig., Wenden., ein knallendes Geräusch erzeugen: n. ar pātagu.

Avots: EH II, 76

nùopļĩkšķinât, nùopļikšinât, nùopļikstinât Ahs., fakt., erknallen, klatschen lassen, machen: kučieris nu tik nuopļīkšķina pātagas LP. II, 16.

Avots: ME II, 833

paplĩkš(ķ)inât, intr., ein wenig klatschen, knallen: viņš paplīkšināja ar pātagu Blaum.

Avots: ME III, 83

‡ saplīkšķinât, = saplīkšinât ‡ 2: kučieris saplīkšķina pātagu Janš. Līgava II, 36.

Avots: EH XVI, 437

sîkšķiêdraîns, fein gefasert: s. kuoks Konv. ² 1786.

Avots: ME III, 853

uzblīkšķinât, knallen lassen, machen (perfektiv); knallend auf etwas schlagen (tr.): viņš braukdams šad, tad uzblīkšķināja, lai zirgs ātrāk iet.

Avots: ME IV, 318

uzplīkš(ķ)inât,

1) ein wenig klatschen (machen), knallen, applaudieren:
uzplīkšķina... pātagu tik skaļi Janš. Līgava I, 267. uzplīkšķināt ar pātagu. uzplīkšķināt ar ruokām Ramkau;

2) knallende, klatschende Schläge versetzen:
uzplīkšķināt zirgam ar pātagu A. XXI, 132. es tam uzplīkšķināju Ramkau;

3) aufplätschern:
asaru bars uzplīkšķināja (ar asti) salas galā Saikava.

Avots: ME IV, 367

vīkšķu vīkšķîem "?": circeņi saskrēja gan vīkšķu vikšķiem savā kaktā, kâ kuŗais Kaudz Izjurieši 269.

Avots: ME IV, 638

bīkšķêt, bīkšķinât,

1) poltern, klopfen
Spr.;

2) einen Lärm hervorbringen, änlich dem, der entsteht, wenn man barfuss über die Diele geht:
viņš, staigādams blakus istabā, visu vakaru bīkšķināja. nezin, kas tur virsējā stāvā nuotiek, staigā, ka bīkšķ vien Druw.

Avots: ME I, 303, 304

‡ bĩkstît Stenden, = bikstît 2; ar bīkšķi b. krāsnī uogles: wiederholt Rippensttisse versetzen: viņš man ar īkšķi bīksta sānuos.

Avots: EH I, 223

I blāvēt, blāvināt, poltern, Lärm machen (stipri blīkšķināt) Selb., Spr.

Avots: ME I, 312

blĩkšis, blīkšķis, der Schall, Lärm: kad tik man ausis vien neaizkrīt nuo lielā blīkša! Vīt. 36; der Lärmmacher, die

Avots: ME I, 316

breikšķis, wohl = schriftle. brīkšķis, der Tolpatsch, der überall anstösst und etw. umstösst Stockm. n. Etn. III, 130. [Nach Wid. breikšis, der Polterer.]

Avots: ME I, 330

brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332

brikšķinât, brĩkšķinât, - šinât, - stinât,

1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;

2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.

Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268

Avots: ME I, 332

čuča,- čuču- od. čučbĩ(k)šķis od. -kuoks, ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke: spīgana paņ,ēmusi sluotas kātu, čučkuoku Etn. II, 87. ar čuču bīkšķi izbaksta uogles krāsnī Sutten.

Avots: ME I, 418

īšķis [aus īkšķis] Nigr., Kaul., s. îkstis.

Avots: ME I, 838

izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 728

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

kâts (li. kótas [plur. kotaĩ]),

1) der Stiel:
āmura, cirvja, grābekļa, izkapts, sluotas kāts, Hammer -, Beil -, Harken -, Sensen -, Besenstiel. kad cirvja kātam lapas plauks, von einem unmöglichen Fall gesagt. makšķeres ķats, das Pfeifenrohr; zeķes kāts, der das Bein umschliessende Teil des Strumpfes: piedarīju zeķīti pie ve̦ca kāta BW. 22138;

2) fam., kāts, der Fuss in der Redensart:
drāzt, laist, likt kātus vaļā, sich auf die Beine machen: laidis kātus vaļā un e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 62;

[3) kātiņš, ein Teil des Handschuhs
("nuo me̦tuma līdz īkšķim") RKr. XVII, 32. - Zu kãja "Fuss"?].

Avots: ME II, 205

‡ knipstêt "?": pirkstus knipstē̦dams Dünsb. Trīs romant. gad. 66. Refl. -tiês "?": knipstējās ar īkšķi Dünsb. ebenda 65.

Avots: EH I, 631

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte ² ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle ² ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

‡ mužgums Frauenb.,

1) "liels, nekārtīgs dzijas nuobrukums nuo vērpjamās spuoles; dzijas vīkšķis";

2) eine grosse Menschenmasse.

Avots: EH I, 837

nīkš(ķ)is,

1) ein Jammernder, Weinerlicher:
visi tie nīkšķi un gaudu Pēteŗi man atriebušies Duomas I, 602. es zināju, ka neesi vis nīkšķis, bet vīrs ib.;

2) der Verderber, der Böse, Feind
L., U.

Avots: ME II, 747

nùobrĩkš(ķ)êt, nùobrīkšķinât, s. nùobrikstêt.

Avots: ME II, 765

nùobrĩkš(ķ)êt, nùobrīkšķinât, s. nùobrikstêt.

Avots: ME II, 765

padikts: iesaucās padiktā balsī Janš. Līgava I, 302. Adv. padikti, ‡

2) ziemlich stark:
ieskrambādams ... īkšķi brangi p. Pas. V, 486.

Avots: EH II, 127

papirkšķis Blied. n. Etn. I, 122, papirkšis Peb., papirksnis Kurs., papirksniņš, papirkstiņš, ein wenig, ein bisschen, "papirksnis - nuo kādas smalkas vielas (beŗamas vielas), p. p. nuo sāls, pipariem u. c. - tik daudz, cik var ieņemt īkšķa un rādāmā pirksta galuos": es šuoreiz tikai tādu papirksni sāls iemetu Kurs. uz krāsni uzmeta trīs papirkšņi sāls JK. VI, 18. ar labās ruokas īkšķi un rādītāja pirkstu izņēma labu papirkšķi samai tas tabakas RA.

Avots: ME III, 81

pìebikstît,

1) schüren (das Feuer); anstossen:
piebāzis pīpīti un tabaku ar īkšķi cietāk piebikstīdams Jaun. Mežk. 1. viņš piebikstīja uogli ar nagu uz pīpītes A. XX, 36. Laime piebikstīja Nelaimei LP. V, 309;

2) anspornen:
jāpiebiksta ar draudiem MWM. X, 153. viena piebikstīja vēl meitai: "nepalaidies!` MWM. X, 587. Refl. -tiês, einander anstossen: (brāļi) piebikstās viens uotram LP. VI, 520.

Avots: ME III, 238

pleikšinât, fact., klatschen, knallen machen Etn. IV, 165: citi pīckas pleikšināja (Var.: plīkšķināja, šmīkstināja), es gruožiņu kustināju BW. 30049 var.

Avots: ME III, 334

plĩkšêt Karls., plìkšķêt ² Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât ² , plìkšķinât ² Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348

plīkšiens, plīkšējiens, plīkšķiens, das einmalige Klatschen, der Knall: atskanēja viegls plīkšķiens Līguotnis Stāsti I, 87. satraucē̦ti žīda pātagas plīkšķieniem Purap. šmaugie [pātagas] plīkšējieni mīksti atsitās apšu smalcē V. Egl.

Avots: ME III, 348

plīkšķêt, plīkšķinât, s. plīkšêt.

Avots: ME III, 348

plīšķinât, = plīkšķinât, plätschern: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīšķināja BW. 30757 var. plìšķinât ² pātagu Golg., Warkl.

Avots: ME III, 349

pluñkšinât C., Blaum.; plun̂kšinât PS., Golg., plun̂kšinât ² Salis, Zögenhof, plun̂kšķinât Saikava, plun̂kšķinât ² Behnen, plunkšinâtiês Freiziņ, plunkšķinâtiês, freqn. zu plunkš(ķ)êt, intr., plätschern: divas zaļas līdaciņas pa upīti plunkšķināja (Var.: plīkšķināja) BW. 30757 var. tur plunkšinās pīles MWM. XI, 198. spārdās un plunkšķinājas, ka aizdze̦n visus vēzus Jaun. mežk. 50.

Avots: ME III, 358

samirkt, intr., durch und durch nass werden U., durchweichen: samirkušas kājas. lietū samircis A. XX, 641. jumtlāsēs slapji samirkušuos spaļus ebenda 162. (siens un ābuoliņš) samirkst zem caurajiem jumtiem Vēr. I, 1379. viņš samircis... un nuosalis sasniedza... staciju A. XXI, 703. gājuši pat dziļuos ūdenuos iekšā, nebē̦dādami, ka samirka kâ žurkas Etn. II, 183. krāsns apkārta samirkušiem drēbju gabaliem A. Upītis. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464.

Avots: ME II, 686

satramdît: kučieris saplīkšķina pātagu, satramda zirgus un tad, drusku pabraukājis, nuotura tuos Janš. Līgava I, 15.

Avots: EH XVI, 457

savīkšt, -kš(ķ)u,

1): viņi kaut kuo savīkš ("pakuo") Aiviekste. viņi savīkša (arrangierten)
... mē̦slu talku Sieva 157. savīkšķis (= savīstījis 1?) lûku vīkšķi Janš. Mežv. ļ. II, 358.

Avots: EH XVI, 466

sêdêt (li. sėdė´ti, slav. sěděti), sêdu (Kl., Prl.) od. sêžu, sêdẽju, bei Glück Hebr. 12, 2 auch ein Refl. -tiês, intr., sitzen: sēd uz dūres un uz īkšķi atspiedies Etn. II, 44. tas sēž, ka nevar ne pakustēt, tik˙pat kâ žīds uz pe̦lnu kuli IV, 121. sēd uz savas naudas kâ ve̦lns uz dvēseles (von einem Geizigen) Blaum. viņš sēd kâ mē̦ms Kaudz. M. 32. sēdēja kâ uz adatām PS. sēdi kâ māls, kâ sūdu čupa! Br. 569. Sprw.: paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. juo meita ilgāk sēd (je länger ein Mādchen unverheiratet bleibt), juo Laima vietu taisa. daža laba mātes meita paliek sē̦duot bāliņuos BW. 11700 var. - sē̦damā (sēžamā) vieta od. sēdamais, das Gesäss, der Hintere: mežkungs uzklājis piecpadsmit uz sē̦damā (hat fünfzehnmal geschlagen) Upīte Medn. Iaiki 56. dabūjuši . . . pērienu, katrs divdesmit pieci uz sē̦damās vietas 213. - Subst. sêdêšana, das Sitzen; sêdẽjums, das einmalige, vollendete Sitzen, Gesessenhaben: maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja; duod, dieviņ, lielai augt, maksās ruokas sēdējumu! BW. 1925. sê̦dê̦tãjs,

a) wer sitzt, der Sitzende:
krē̦sls pie-kūst, sē̦dē̦tājs ne (Rätsel) Ahs. nu dabūji baltmutīti līgaviņu, istabā sē̦dē̦tāju BW. 21247, 1;

b) ein einquartierter Soldat
Spr., L., U. Nebst suodrēji zu ai. sádaḥ, gr. έ'δος, , lat. sēdēs, air. suide "Sitz", ai. sādayatt "setzt", lat. sedēre, got. sitan "sitzen", got. satjan, slav. saditi "setzen", apr. sīdons "sitzend", saddinna "stellt", sosto "Bank", ap. hadiš- "Wohnsitz" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. lI, 483 ff.

Avots: ME III, 823, 824

sẽtiena Rutzau, sẽtiens N.-Bartau, der Hof; der Teil des Hofes zwischen der Kleete und dem Viehstall N.-Bartau, ein mit Gras bewachsener Platz zwischen dem Wohnhaus und der Kleete (sẽtiens) Dunika: iebraucēji sētienā pieturēja zirgu Apsk. v. J. 1903, S. 149. sētienā stāv mājenieki RKr. XVI, I69. panāksnieki izgāja nuo istabas sētienā 256. nuo . . . plīkšķieniem sētieruī skanēja it kâ šaušana Janš. Dzimtene ² I, 259. vējiņš manu balsu nesa dē̦lu mātes sētienā Ld. 10836.

Avots: ME III, 834

šmĩkstinât AP., Nötk., Schibbenhof, (mit ì ²⁾ Kl., Gr.-Buschhof, Golg., Memelshof, Ogershof, Saikava, Selsau, Warkh., fakt. zu šmĩkstêt, (mit der Peitsche)knallen, klatschen machen Spr., Golg., Ramkau; schmatzen Etn. II, 61: šmīkstināt pātagu Golg., Schibbenhof. citi pīckas šmīkstināja (Var.: plaukšķināja, plīkšķināja u. a.) BW. 30049. pirku patādziņu, ka varēju tautu dē̦lu . . . šmīkstināt (knallend schlagen) 21794 var, jāšmīkstina ar muti Etn. II, 61.

Avots: ME IV, 85

strumpulis U.,

1) auch strumpuls, ein kleines Holzstück, ein Strunk
U.; strum̃pulis Wandsen, strūmpuls ² Saikava, Gr. - Buschh., ein kurzes, rundes Holzstück: aizkūra nuo vakarā iene̦stiem strumpuļiem plīti Duomas II, 3. meita cūku slauca uz strumpula (Var.: sprungula) tupē̦dama; paritēja strumpuliņš (Var.: sprunguliņš) BW. 29357. vecīte apsauc šuneļus, ar žagaru strumpuliem mē̦tādama Lautb. Luomi 67. tuo aizve̦d līdz tē̦va sē̦tai tik klusi, tik lē̦ni, ka ne strumpulītis neiebrīkšķinās LP. IV, 152. kâ strumpuļi (Var.: strumpali, sprunguļi) arājiņi BW. 9763, 2 var.;

2) ein Mensch von kleinem Wuchs
Memelshof;

3) strumpuls Saikava, strumpulis ² der Pferdeapfel
Fest.; (strumpuls "ein Grümpel" L.) harter, gefrorener Menschen-, Pferdekot U. Nebst li. strumpolas "strumpulis; собачье кало" (Miežinis) zu strumps.

Avots: ME IV, 1094

tar̃kšķinât Bauske, Blieden, tarkšinât, klappern (vom Storch) Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169, U.: kâ starķis tarkšķinādams uz ligzdas Latvija. sitējs . . . tarkšķinādams ar īkšķi RKr. XVI, 230; schnarren (von der Wachtel): tīrumā tarkšķināja grieza A. XX, 14. grieze... tarkškina savas ... nuotes Plūd. Mazā And. bērn. atm. 8; mit einem tarkšķis (auf der Jagd) lärmen Memelshof: kad tuo (tarkšķi) ātri griež un tarkšķina, tad ceļas nejauki skarbs . . . truoksnis Janš. Mežv. ļaudis II, 391.

Avots: ME IV, 133

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt ² "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù ² ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252

uzplīkš(ķ)inât,

1) ein wenig klatschen (machen), knallen, applaudieren:
uzplīkšķina... pātagu tik skaļi Janš. Līgava I, 267. uzplīkšķināt ar pātagu. uzplīkšķināt ar ruokām Ramkau;

2) knallende, klatschende Schläge versetzen:
uzplīkšķināt zirgam ar pātagu A. XXI, 132. es tam uzplīkšķināju Ramkau;

3) aufplätschern:
asaru bars uzplīkšķināja (ar asti) salas galā Saikava.

Avots: ME IV, 367

uzpļikšķinât Siuxt, = uzpļirkstinât: uzpļīkšķināt ar harmōniku.

Avots: ME IV, 368

viezt, ‡

5) "?": pātagas plīkšķieni viež kuoŗa takti Jürgens 41.

Avots: EH II, 798

vīkšis, ein Bund, Bündel (mit î) Pilda, Zvirgzdine, (vīkšķis) Dr.; "bē̦rna knupītis; iesêjums lakatā" Zaļmuiža; ein Strohbündel zum Dachdecken (vīkšķis) U.; ein Heu-, Stroh-, Lappen- od. Papierwisch (mit î) Mar., (vîkšķis ² ) Frauenb., Siuxt; ein Strohwisch zum Scheuern (vîkšķis) Drosth., Lub., Smilt., Stom.; ein Wischlappen (mit î ² ) Jürg., (vīkšķis) U., (mit î) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Lubn., Meiran, (mit î ² ) AP.; soviel (Heu, Stroh, Hede u. dergl.) man in einer Hand fassen kann (vîkšķis ² ) Frauenb. (unbek. in Dond. und Nigr.): pakulu vīkšķis Antrop. II, 88. sūnu vīkšķis Kaudz. M. 96. lūku vīkšķi A. XX, 347. salmu vīkšķis Blaum. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464. beržamais vīkšis 112. piena traukus ar vīkšķi berzt Vēr. v. J. 1904, S. 404. lapu vīkšķi Vēr. II, 520. kādu vīkšķi drēbju LP. VI, ;19. lapsa paje̦m vīkši ar plācini Pas. I, 358 (aus Rositten). ne̦s cisu vīkši VI, 267. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. vilna savē̦lusies vîkšķu vîkšķiem (in Klumpen) Arrasch, C., KL, (vîkšu vîkšiem) Golg., Schwanb. Zu vīkstît.

Avots: ME IV, 637, 638

zlaũkšis Orellen "blīkšķis".

Avots: ME IV, 746