Paplašinātā meklēšana

‡ izpļekstêtiês, sich ausschwatzen Dond.: vai nebūsi izpļekstējies?

Avots: EH I, 474

ļe̦ks: cūkai ļe̦kas ausis Iw., Schnehpeln; Adv. ļe̦ki Stelph., schlaff, lose, unschön: adīklis nuoadīts tik ļ., ka nav ne˙kāda izskata.

Avots: EH I, 770

ļe̦ks, schlaff, niederhängend: ļe̦kas ausis, Schlappohren Kalleten. [Vgl. leceklis.]

Avots: ME II, 535

ļekstêt, ļekšķêt, ļēkšêt, -u, -ẽju, intr., unaufhörlich plärren, ohne Grund bellen: kuo nu te tik daudz ļeksti? Kand., Tals., [Dond.]. rāties, ļekstēt - nekauņam piede̦ras A. IX, 229. suns ļe̦kst vienā ļekstēšanā Kand., Ahs. neļēkšat katru brīdi, nezaimuojat dieva vārdu! MWM. X, 922. [ļekstêt (prs. ļe̦kstu), schwatzen Stenden; ļekšķêt"aprunāt" Wilsenhof.]

Avots: ME II, 535

‡ II ļekstêt, zu erschliessen aus nùoļekstêt.

Avots: EH I, 770

[ļekstinât Dond., viel schtvatzen: viņš nu atkat ļekstina un vārās kâ putras katls.]

Avots: ME II, 535

ļekstiņš, der Schwabbler, Kläffer Dond.

Avots: ME II, 535

nùoļekstêt, intr., schlaff, matt werden, Katzenjammer haben: dūša nuoļekst Sassm. n. RKr. XVII, 42. sirds pliekana, dūša nuoļekstējuse (auch nuoļe̦kusi Kand.) LP. V, 170.

Avots: ME II, 814

[papļekstêt Dond., ein wenig schwatzen.]

Avots: ME III, 83

pļe̦ks! Interj. zur Bezeichnung des Schaltes, der beim Fallen eines weichen od. schweren Gegenstandes entsteht: šķīvis izkrita pļe̦ks! meitai nuo ruokām Ahs. n. RKr. XVII, 46.

Avots: ME III, 368

pļekstêt Ermes, Dond., Stenden, Ahs., Gr.-Essern, pļekšêt RKr. XVIl, 74, pļekšķêt Alt-Ottenhof, -u, -êju,

1) plappern (auch von kochendem Brei
(pļekšķêt) Gr.-Sessau), leeres Zeug schwatzen (pļekstêt C., PS., Frauenb.), ohne Grund bellen: kâ tâ var pļekstêt: kâ viņas mute nepiekūst! Dond. turi muti, nepļeksti tik daudz! suns pļekst bez apstāšanās Ahs.; vgl. plekš(ķ)êt;

2) "?": kas šinī dzīvē nešķīstībā dzīvuo. tam tur jāpļekst pa tumsības kaktiem LP. VII, 1204.

Avots: ME III, 368

pļekstinât,

1) auch pļekšķinât, tr. und intr., schmatzen:
kuo nu pļekstini muti! Ahs. n. RKr. XVII, 46. kuo pļekšķini muti (kuo pļekstini ar muti Ahs.)? svelpt vajaga! RKr. VI, 497;

2) plappern, schwatzen
Dond.

Avots: ME III, 368

pļekstis, ein Schwätzer PS., C.

Avots: ME III, 368

‡ sapļekstinât Wolmarshof, = saplekšinât 2: s. mīklu, mālus.

Avots: EH XVI, 437

‡ sašļeksterêt Saikava, leichtsinnig zusammenschwatzen: kuo vakar sašļeksterēji, par tuo šuodien jāatbild.

Avots: EH XVI, 454

sažļekstinât, tr., (nur mit dem Gaumen) zerkauen: guovs nuorāva nuo žuoga zeķi un sažļekstināja Wain.

Avots: ME III, 799

šļekste, =šļakste, ein Strahl (einer Flüssigkeit): dubļu šļekste Warkl.

Avots: ME IV, 70

‡ šļekstere Lubn., = šļeksteris.

Avots: EH II, 645

šļeksterêt "unbedacht sprechen" Saikava.

Avots: ME IV, 70

šļeksterêtiês Warkl., mit einer weichen oder flüssigen Masse einander bewerfen, bespritzen.

Avots: ME IV, 70

šļeksteris, einer, der šļeksterē Saikava.

Avots: ME IV, 70

šļekstêt, -u, -ẽju,

1) vom Schall, der beim Aufspritzen einer (dick)flüssigen Masse entsteht; vom Geräusch, welches durch Laufen der Pferde auf nassem Wege od. durch zu stark geschmierte Fahrzeuge erzeugt wird
Kurl. n. U.: dubli (krītuot Salis, Warkh.) šļe̦kst Ruj., Stenden, Zögenhof. iet, ka dubļi vien šļe̦kst Warkl.;

2) vom Geräusch des Klimperns im Geldbeutel
Kurl. n. U.;

3) leeres Zeug sprechen:
kuo tu šļeksti? Saikava, Selsau. Vgl. šļakstêt.

Avots: ME IV, 70

šļekstinêt Warkl., = šļekstêt: viļņi šļekstinē pret laivu.

Avots: ME IV, 70

‡ šļekstinâtiês Seyershof, zögern od. beim Arbeiten faul sein.

Avots: EH II, 645

‡ viļe̦ks Dunika, = viļe̦kls 2: āda iet nuost viļe̦kiem.

Avots: EH II, 785

žļe̦ks, Interj.: biezputras pika nuokrita uz grīdas un izšķīda - žļe̦ks! Stenden.

Avots: ME IV, 817

žļekstêt: auch OB.; slapjas kājas žļekst Loddiger.

Avots: EH II, 820

žļekstêt Adiamünde, A. - Ottenhof, Dond., Grünw., Lems., Lipsthusen, Mahlup, Prl., Ruj., Saikava, Schibbenhof, Schnehpeln, Warkh., Wenden, žļekšêt Salis, žķe̦kšêt Lems., žļe̦kšķêt Siuxt, -u, -ẽju, = šļekstêt 1, schallnachahmendes Verbum, "žļakstêt" Grünw.; (durch einen engen Spalt) spritzen (intr.); vom Waten durch Kot, vom Gehen mit durchnässtem Schuhzeug gesagt (žļekstêt Dunika, Lennew., Stenden); schmatzen: ūdens pa pastalas purniem ārā spiežuoties žļe̦kst Schibbenhof. ūdens zābakuos žļe̦kš Lems. iet, ka žļe̦kst (žļekš Salis, žļe̦kšķ Siuxt) vien Lems., Lipsthusen, Pel., Warkh. u. a. ē̦d, ka žļe̦kst vien Lems. u. a. es ar nu lieku vaļā, ka plaukstas žļe̦kst vien Zobgala kal. 1910, S. 58. sit viens uotram ar ruoku pa galvu, ka žļe̦kst Sassm., Stenden.

Avots: ME IV, 817

žļekstinât Dunika, das durch žļekstêt bezeichnete Geräusch hervorrufen.

Avots: ME IV, 817

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

‡ ļekšêt PV., = ļekstêt.

Avots: EH I, 770

ļēkš(ķ)êt, = ļekstêt: [mazs b,ērns lēkšķ šūpulī um Doblen.]

Avots: ME II, 539

ļēkš(ķ)êt, = ļekstêt: [mazs b,ērns lēkšķ šūpulī um Doblen.]

Avots: ME II, 539

nùošļakstêt, nùošļekstêt, intr.,

1) einen platschenden, plätschernden Schall von sich geben:
dubļi vien nuošļakstēja BW. 13611, 5. viļņi nuošļakst A. XXI, 185. viņa vārdi laiž pret sienu, ka nuošļekst vien LP. I, 115,

2) "bespritzt sein"
Spr.

Avots: ME II, 867

pļakstêt, -u, -ẽju, viel schwatzen, klatschen : mātītes pus˙dienas pļaksčēja Plm. n. RKr. XVII, 73. Vgl. plakš(ķ)êt und pļekstêt.

Avots: ME III, 365

pļekš(ķ)êt, pļekšķinât, s. pļekstêt, pļekstinât.

Avots: ME III, 368

pļekš(ķ)êt, pļekšķinât, s. pļekstêt, pļekstinât.

Avots: ME III, 368

I plekste (li. plẽkštė) Karls., Treiden, ein Demin. pļekstiņa BW. 30885, Flunder, Butte (pleuronectes flesus L.) RKr. VIII, 105; IX, 93. Zu einer Wurzelform plek- resp. plesk- (s. unter pleksne II); vgl. auch Büga PFB. LXXIII, 336.

Avots: ME III, 334

pļešķêt Nerft, = pļekstêt.

Avots: ME III, 370

žļekšķêt Lennew. u. a., = žļekstêt.

Avots: ME IV, 817

‡ žlekstêt (richtig?) Sessau, = žļekstêt: saslapušas pastalas žlekst.

Avots: EH II, 819

žļerkstêt, -u, -ẽju,

1) = žļarkstêt 1, šļerkstêt 3, žļekstêt, platschen, plätschern, klatschen (mit er̂ ) Trik., (mit er̂ ² ) Frauenb, Schnehpeln: ūdens zābakuos žļe̦rkst N. - Peb., Stenden, Trik. iet, ka žļerkst vien Schnehpeln; šļe̦r̂kst ^2, ja kas pusciets sašķīst Stenden;

2) = žļarkstêt 2, šļerkstêt, plappern, Unsinn schwatzen Bers. (mit er̂ ); undeutlich, mit zahnlosem Mund sprechen Nerft, (žļe̦r̃kstêt) Trik.;

3) grässlich, schauerlich schreien:
suņa kuosts zaķis nejauki žļe̦r̂kst ² Stenden.

Avots: ME IV, 818

žļokstêt Stenden, = žļekstêt (aber von einem dumpfern Schall!): žļokst kājas zābakuos, kad tur iesūcies ūdens, jeb jē̦las gaļas gabals, nuokrizdams uz grīdas.

Avots: ME IV, 818