Paplašinātā meklēšana

‡ àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.

Avots: EH I, 56

‡ àizšņakstinât: lietus aizšņakstina Trik., die Wolke zieht (intr.) leicht (ein wenig) regnend hin (weg).

Avots: EH I, 56

‡ čušņaks Frauenb., = čušnaks.

Avots: EH I, 297

ìešņakstêtiês [Stenden, ungefähr gleichbed. mit iešņikstēties 2, nur dass iešņakstēties dumpfere Laute bezeichnet.]

Avots: ME II, 77

izšņakstinât (unter izšņakât): auch Schibbenhof.

Avots: EH I, 486

nùošņakstêt, auch refl. -tiês, einen schmatzenden Schall von sich geben, wie beim Essen einer schmackhaften Speise, oder beim Schneiden eines nicht gar harten Gegenstandes: zuobi nuošņakstēja vien. asais grieziena truoksnis vēl ne˙kad nebij manā tuvumā nuošņakstējis Zalkt. vājāku krūmu saknes nuošņakstējās Kleinb.

Avots: ME II, 870

‡ pašņakstinâties, ein wenig schmatzen (?): nuoblākšķēja kaŗuote, meistars [ēšanā iztraucē̦ts] vēl pašņakstinājās un iznāca Sudrabkalns V. b. l. ² 67.

Avots: EH XIII, 180

sašņakstinât,

1) = sašņakât l Golg., Saikava;

2) s. zuobus (Dond.) od. zuobiem (Mesoten, hier ingressiv), die Zähne laut zusammenschlagen.
Refl. -tiês, laut einander küssen: sadzē̦rušies sašņakstījās Jürg.

Avots: ME III, 758

sašņakstîtiês, spielend einander beissen, einander beknuppern: zirgi sašņakstās Siuxt.

Avots: ME III, 758

I šišņaks, šišnaks, der Knoblauch Rutzau. Zunächst aus li. šišnakas (bei Geitler Lit. Stud. 114).

Avots: ME IV, 19

II šišņaks, eine geringe Sache, Plur. šišņaki, (wertloser) Kram, Kleinigkeiten Dunika: zē̦ns sabāzis kabatā visādus šišņakus Dunika.

Avots: ME IV, 19

šņaks! Bers, n. FBR. III, 35, Interjektion: pātagas cirtieni atbalsuojās . . . mežā: šņaks! šņaks! - S. auch šņiks.

Avots: ME IV, 90

šņakstêt: šņakst vien, kad ē̦d Bers., Nötk., Sonnaxt. zem izkaptes zâle šņakstēja vien Stenden.

Avots: EH II, 651

šņakstêt, -u, -ẽju, Schallverbum, den Lärm des Schneidens (mit der Schneiderschere Allend. n. U.) verursachen, klirren, knirschen; schmatzen (vom Vieh) U.; vom Schall, der beim Essen von etwas Hartem hörbar ist Dond., Lennew.: izkaptīm.., griêžuot, čirkstuot un šņakstuot Janš. Bandavā II, 95. vienmērīgi šņakstēja pļāvēju izkaptis A. XX, 860. sākuši kauties, ka zuobe̦ni vien šņakstējuši Krišs Laksts 10. arkls ... šņakstē̦dams rāva .. krūmiņu saknes J. Veselis Trīs laimes. šņakstēja . . . cirvis Aus. I, 60, Bers. bij dzirdams ..., kâ šņakstēja Mārtiņa zuobi A. XX, 119. zuosis ēda pa miežiem, ka šņakstēja vien Dond. luopi ē̦d, ka šņakst vien U., AP., N.-Peb. (ähnlich Pas. VI, 19). vilki un lāči gājuši pa mežu, ka tik šņakstējis vien Upīte Medn. laiki 13. lietus līst, ka šņakst vien Dr. aizšaujamais šņakstē̦dams aizkrita A. XX, 136. visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM. VII, 817. Refl. -tiês, = šņakstêt: runcis žurku kuoda, zuobi vien šņakstējas BW. 33381.

Avots: ME IV, 90, 91

šņakstinât: schmatzend (fr)essen: jē̦ri šņakstina zirnājus Seyershof.

Avots: EH II, 651

šņakstinât, die Zähne weisen, fletschen (von Hunden) U.; (beim Essen) schmatzen Freiziņ: (puiši) zuobus šnakstināja BW. 13098. suns gar stilbiem šņakstināja zuobiem Duomas I, 467. zuobu griešana un šņakstināšana Duomas I, 982. katrs šņakstināja pa savu šķīvi Skuju Fridis. kuo tā cūka tur šņakstina (= šņakā)? Lennew.

Avots: ME IV, 91

šņakstîtiês,

1) "mit der Zunge gewisse Laute verursachen"
Schibbenhof;

2) wiederholt greifen nach (etwas)
Lubn.; "pa juokam ķerstīties, grūstīties".

Avots: ME IV, 91

uzšņakstinât, ein wenig regnen Ruj.; kurze Zeit laut hörbar regnen Jürg.: lietus (krietni Jürg.) uzšņakstināja.

Avots: ME IV, 390

izšņakât, izšņakstinât, [izšņakarêt Salis], tr., schmatzend ausschnüffeln, das Essbare aussuchen: cūka izšņakājusi graudus. Refl. - tiês, gehörig schmatzend, die Zähne weisen, fletschen: viņš tur izšņakstinās un laiž mājā LP. VI, 346.

Avots: ME I, 813

ķiķinât, intr., versteckt lachen, kichern Gr. - Sessau: tur kalnā visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM VII, 817. acīm ķiķinādama Vīt. 53. Refl. -tiês,

1) unter sich kichern, charmieren:
kuo jūs tur ķiķinieties? Mar. sieva ķiķinājās un juokuojās ar brālē̦nu. lakstuoties, ķiķināties Brig. Ceļa j. 107; ["karinâties Bers.: kuo tu ķiķinies ap mani?];

2) kokettieren:
skuķei jāķiķinās spuoguļa priekšā Druva I, 1399. viņa citu ne˙kā nezin, kâ pie spieģeļa ķiķināties Naud.

Avots: ME II, 380

šņakšķêt Bers., Grünw., = šņakstêt: ē̦d, ka šņakšķ vien Schibbenhof. suņa zuobuos šņakšķēja gaļas gabals Lennew. klusums . . . savādas šņakšķēšanas ("?") ... traucē̦ts Daugava I, 1098.

Avots: ME IV, 91

‡ šņe̦kstêt (mit e̦!), -u, -ẽju Stenden, = šņakstêt: šņe̦kst mute skaļi ē̦duot, šņe̦kst lāpsta kūdrā duŗuot.

Avots: EH II, 652

šņiks, in der Verbindung šņiks šņaks, Interjektion: viņa izkaļ caurumiņu šņiks, šņaks! Vīt. 35.

Avots: ME IV, 95

šņikstêt: kas tur šņikst, kas tur šņaukst? BW. 2548 var. cūkas tur ē̦d, ka šņikst un šņakst Stenden.

Avots: EH II, 653

šņikstêt, = šņakstêt: šņikstēja, šņakstēja . . . cirvis Aus. I, 60. grieza, ka šņikstēja vien AP., Arrasch, Bers., Drosth., Jürg., Schwanb., Sessw. cāļi iet pa zâli, ka šņikst vien Ogershof.

Avots: ME IV, 95

šņĩkstêt Ahs., -u, -ẽju, Schallverbum: ciets de̦guns šņīkst Ahs. n. RKr. XVII, 57. arkls šnīkstē̦dams un šņakstē̦dants rāva sīkuo krūmiņu saknes Veselis Trīs laimes. Vgl. ņīkstêt.

Avots: ME IV, 96

‡ sprakstuoņa, = spraksts: malkai de̦guot dzirdama s. Lubn. stadalā dzirdēja savādu sprakstuoņu un šņakstināšanu A. Upītis Pirmā nakts 17.

Avots: EH II, 556

žņakstêt AP., Arrasch, C., Kl., Saikava, Schwanb., Serben, Sessw., žņakšķêt Siuxt, -u, -ẽju, = šņakstêt: cūkas ē̦d, ka žņakst (žņakšķ Siuxt) vien AP., C. u. a. rudzus pļaun, ka žņakst (žņakšķ Siuxt) vien Kl., Saikava. iet (ar jauniem zābakiem), ka žņakst vien Arrasch.

Avots: ME IV, 823

žņakstinât, = šņakstinât: cūkas ē̦duot žņakstina AP.

Avots: ME IV, 823