Paplašinātā meklēšana

‡ mošaka Seyershof "nepieklājīgs, neuzvedīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 827

‡ I šaka Dunika, Kal., OB., - saka II 1; "Zwei Bäume aus einem Stamm." OB. Aus li. šakà.

Avots: EH II, 621

‡ II šaka Dunika, 30 Stück: dui šakas me̦ncu. Aus d. Schock.

Avots: EH II, 621

I šakalis: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Kalupe n. FBR. XVIII, 36; Pergelholz Nerft; ein kleines Holzstück, ein Span Kaltenbr.; "pamaza kuoka skamba" Auleja.

Avots: EH II, 621

I šakalis Sussei, Jauns., šakals Salwen n. Mag. IV, 2, 141, U., ("ce̦lms") Gr. - Essern, šakels Setzen n. Etn. II, 49, plur. šakeļi Sonnaxt, ein dürres Stück Holz, Pergelholz U., Warkh., Memelshof, Kl. - Salwen (šakalis), in vierkantige Stücke gespaltenes Pergelholz, ein Pergel Setzen: varēja uzbāzt (virs krāsns) tikai nedaudzus šakaļus Jauns. Baltā gr. I, 8. nuorāva nuo krāsns virsa šakali Jauns. III, 418. darāt, tautas, dieverīšus nuo ve̦ciem šakaliem! BW. 25443 (aus Gr. - Essern); "= sprunguls" Warkh. Aus li. šakalỹs "ein Stück vom Ast"; vgl. das echt le. sakaļi.

Avots: ME IV, 2

II šakalis "?": tāds kâ šakalis (Schakal?) 1 šai šalkas vien pār kauliem pārskrējušas Upīte Medn. laiki.

Avots: ME IV, 2

šakarêt,

1) schachern
Wid.;

2) suchen
Meiran, Gr. - Buschhof. Refl. -tiês, hantieren ("rīkuoties") Bauske. Aus d. schachern.

Avots: ME IV, 2

šakaris, wer sucht Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 2

‡ šakaunis "?" izjēme nuo krāsnes [de̦guošus] šakauņus Pas. IX, 517 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 621

asaka (li. ãšaka oder ašaká), ase̦ka N. - Bartau LP. VI, 746, Demin. asaciņa, in Mar. RKr. XVII, 105 asadziņa, die Gräte: ļauna asaka, ein böses Weib. Sprw.: ļauna asaka allaž dūmus kvēpina, ein böses Weib, ein bitter Rauch. sakaltis kā asaka, von einem sehr Mageren. nuobraucis zirgu kā asaku. [Nebst slav. osoka "Riedgras" zu ass "scharf"; s. Brandt PФВ. XXIII, 100, Zubatỳ AfslPh. XVI, 403, Būga KSn. I, 142 f. und 269.]

Avots: ME I, 142

‡ čakalis Sonnaxt, = šakalis I: palasīt gar ce̦lmiem skaidas un čakaļus Janš. Dzimtene III ² , 129.

Avots: EH I, 282

rusls, braun N.-Kurland, rötlich Wid., aschgrau Sassm.: spalva šakalam vis˙biežāk iepe̦lē̦ka vai rusla Vidiņš. viņa bārda bija tumši rusla Apsk. v. J. 1903, S. 64. tumši rusli mati Janš. ebenda 486. Nebst li. rùsvas "rotbraun", ruslės "Bratrost" (bei Geitler Lit. Stud. 107), rusėti "glimmen" zu ruds.

Avots: ME III, 563

sakaļi (li. šakaliaĩ "Splitter; Stücke vom Ast" Lit. Mitt. I, 20) Wessen, Oknist, Warkl., Holzscheite, die beim Dreschen in der Riege u. a. zur Beleuchtung gebrannt werden; harzige Kieferspänezum Teerbrennen Gr.-BuschhOf (in dieser Bed. zu sakas I?). Zu ai. ša-kala-h "Holzscheit, Splitter", s. Uhlenbeck ai. etym. Wrtb. s. voce. Zur Wurzel von ae. haccian "hacken" ?

Avots: ME II, 644

I sakārnis (li. šakarnis "ästig" Lit. Mitt. I, 390) U., Mag. XIII, 3, 62, Lasd., Odensee, Selb., sakârnis ² Līn., sakānis Uozuolmuiža bei Gold., sakarnis U., Selsau, Annenburg, sakārns Nerft, sakarns BW. 30986 var., sakārne BW. 15209, Wessen, sakārznis N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411,

1) ein Wurzelende, Wurzelstück in Verbindung mit dem Stamm, aber aus der Erde gerissen, eine umgestürzte Baumwurzel mit allem Daranhängenden:
jāiet uz purva pļavu sakarņu lauzt Selb. Taņa uzmeta sakarņus ugunskuram Aps. VI, 18. es pār puiša galvu lēču kâ par sila sakārnīti (Var.: sakarnīti, čakārnīti u. a.) BW. 9808. sakārņi, grunduļi (Var.: čakārņi, činkuri; cinīši, cērpiņi; sprunguļi, runguļi), šķiŗat ceļu! 1513 var.;

2) sakārnis, ein langer, abgemergelter (abgezehrter) Mensch
Mag. XIII, 3, 62, Gramsden, Gr.-Sessau; als Schimpfwort gebraucht: ak tu ve̦cais sakārnis! Selsau, Odensee. Zu sakas II; dürfte nebst sakne auf einer ursprachlichen Bildung vom Typus des ai. š̍akṛt (gen. šaknáh) "Mist" beruhen.

Avots: ME II, 648

‡ I šaks Frauenb., Gr.-Essern, = ‡ šaka II.

Avots: EH II, 621

‡ II šaks "?": zemi dabū te nuo ce̦tuorta stata jeb šaka ("от четвертой копны") Pēt. Av. III, 140.

Avots: EH II, 621