Paplašinātā meklēšana

‡ uôzuolce̦lms BW. V, S. 586, № 1304 , 2 var., ein Eichenstumpf.

Avots: EH II, 745

pace̦lms, die Unterlage (beim Okulieren): mežabeles izlietuo par pace̦lmiem Konv. stiķenes puote uz dze̦lte̦nuo jaņuogu pace̦lmiem Konv. ² 4024.

Avots: ME III, 11

àizsprâgt,

1) eine weitere Strecke wegspringen, wegfliegen, hinfallen
(beim Bersten): kā licis ar nūju pa ce̦lmu, tā ce̦lms aizsprādzis lielu gabalu LP. IV, 3. rati bij aizsprāguši nuo pļavas nuost LP. IV, 3.

Kļūdu labojums:
1) eine = eine

Avots: ME I, 52

apčūluôt, apčūlât, siepen, wässerig eitern: pirksts apčūlājis; schwelen, wie nasses Holz: ce̦lms apčūlājis PS.

Kļūdu labojums:
siepen = ringsherum siepen

Avots: ME I, 80

[aplâpis, -uša, verschimmelt, bemoost, glitscherig: kuoks, ce̦lms Bers.]

Avots: ME I, 100

‡ appiêpêt, beschimmeln, mit Baumschwämmen bewachsen: ce̦lms appiepējis Trik. u. a.;

2) (fig.) verschimmeln:
šis skuoluotājs pa˙visam applepējis.

Avots: EH I, 105

apsūlât [= infl. apsèuluot ² in Preili], refl. -tiês, eitern, beschwären: pirksts apsūlājis; sich mit einer faulenden Flüssigkeit bedecken: jauns bē̦rza ce̦lms pavasaŗuos apsūlājis A. X, 1, 528 [Lubahn].

Avots: ME I, 128

čāparains "?": bērniņš ar čāparainām kājiņām JK. VI, 11. [č. (čãparains Gr. - Autz,Stuhrhof) ce̦lms Siliņ "viele Wurzeln habend"; č. kustuonis Siliņ "viele Füsse habend"].

Kļūdu labojums:
bērniņš ar čāparainām kājiņām = bērniņu, kam muguriņā bijuse pe̦lē̦ka strīpa - ar čāparainām kājiņām kā pele

Avots: ME I, 408

ce̦lˆms (li. kélmas, plur. kelmaĩ), der Stubben, Baumstumpf: ce̦lmus lauzt, die Baumstümpfe aus der Erde schaffen, heben. Sprw.: re̦sni ce̦lmi, dziļas saknes. kāds ce̦lms, tāda atvasa. Zur Versinnbildlichung

A) von Stärke:
svešai mātei tādi dē̦li kâ celmiņi nuoauguši Ltd. 1698;

b) von Unebenheit und Holprigkeit:
iet kâ pa ce̦lmiem˙lasīšana gāja kâ pa ce̦lmiem. Zu apr. kalmus "Stock", und wohl auch zu čech. klamol "Bruchstück", klá "Baumstumpf, Klotz", чёлнъ "Kahn", mnd. holm "Querbalken" u. a. (zu li. kálti "mit der Axt od. mit dem Hammer schlagen"; vgl. d. Schlag"Abholzung eines Platzes" ); s. dazu Zupitza Germ. Gutt. 113 u. 152 und KZ. XXXVII, 399, Petersson Zur slav. n. vergl. Wortf. 25, Berneker Wrtb. I, 167 und 547, Persson Beitr. 174 f., Fick Wrtb. III ^4, 82, Torbiörnsson Liqmet. I, 82.]

Avots: ME I, 369

dragât, -āju, draguôt BW. 14398, 2, tr., schmettern, schlagen: ienaidnieki nedraguos viņu Ps. 89, 23. vai tu mani ieraudzījis sāc dragāt kumeliņu BW. 14398, 1. krusa dragājusi ē̦rglē̦nus LP. III, 81. pē̦rkuoņa dragāts kuoks, ce̦lms. [Nach U. auch: zerren, reissen, erschüttern, zerbrechen, verstümmeln, beschädigen. Bei Für.: zeideln (kas tad mazuma me̦dus labad bites ies dragāt). Zu li. dragoti (echt li.?) "сокрушать, дробить, разбивать, разорять, истреблять" und (s. Zubatý BB. XVII, 324, Zupitza Germ. Gutt. 161 und KZ. XXVII, 388, Walde Wrtb. ² 787 f. unter traho und IF. XIX, 106 und Berneker Wrtb. I, 212 und 221) zu ae. dragan "ziehen" resp. zu ai. dhrá- jati "zieht einher", dhrāji- "Zug". Vgl. auch Būga KSn. I, 196.]

Avots: ME I, 488

drauzaîns,

1): auch (mit àu) Ramkau; ‡

2) "uneben"
Warkl.: d. elksnis; ‡

3) "?": d. ce̦lms Lettg.

Avots: EH I, 330

druõztala, [druoztele Für.], Dem. auch druozteliņa U., [druoztelīte Für.].

1) ein Schnitzel, ein Stückchen, ein Krümchen:
es nelē̦ktu puiša dēļ ne pār skala druoztaliņu BW. 10557. ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. sadauzījis durvis druoztalās V. 130. maizes druoztaliņas. uguntiņas druoztaliņa saujiņā glabājama BW. 2869;

2) das Demin. druoztaliņa, -alīte, druozteliņa Mag. IV, 2, 113,. liebkosendes Epith. der Schwester: māsiņ, ze̦lta druoztaliņa BW. 17509, zuweilen auch Epith. der tautu meita 7143. Vgl. drāztala, drāztele. [Dasselbe uo auch in li. druožlė˜ (plur. druõžlės) "stružyna"; s. Būga LM. IV, 429.]

Kļūdu labojums:
uguntiņas = uguntiņa,

Avots: ME I, 508

[II drugt, -ūgu, -ugu "schwelen": ce̦lms drūg Welonen.]

Avots: ME I, 503

[III duprs Bers. "augsts, apdrupis ce̦lms ".]

Avots: ME I, 518

gre̦bulaîns, uneben : ce̦lms apakšgalā gre̦bulains Konv. 212.

Kļūdu labojums:
"gre̦bulaîns" vietā jābūt - gre̦buļaîns (gre̦bulaîns ist in gre̦buļaîns zu korigierren),

Avots: ME I, 646

gruobulaîns, uneben: gruobulains ce̦lms MWM. VIII, 326.

Avots: ME I, 670

grumuļaîns, = grumbulains: grumuļains kuoka ce̦lms MWM. XI, 288.

Avots: ME I, 665

I izir̃t [li. išìrti],

1) sich auftrennen, zerstieben
Druw.: šuvas drīz iziršuot Vēr. I, 1460. kartupeļi vāruot iziruši R. Sk. II, 128. ce̦lms iziris smalkās druostalās LP. III, 82;

2) zerstieben, dahinschwinden:
[le̦dus, sniegs, izirst.] izirušas un izputējušas bij visas viņa jaukās cerības Purap. šāda dzīves derība reizēm izirst jau pēc gada Aps. IV, 39. strādā kâ iziris (von einem faulen Arbeiter) Etn. II, 17;

[3) beim Tauen grundlos werden (vom Weg):
ātri izirs visi ziemas ceļi Dünsb., s. Le. Leseb. 117].

Avots: ME I, 743

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst ² Ruj., Nigr., Salis, jàust ² Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs ² Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104

ķe̦mburis (unter ķè̦mburs),

1): "žuburains ce̦lms" Grünh.;

2): ein schwächlicher Mann von kleinem Wuchs
Grünh.

Avots: EH I, 694

ķere, die Wurzel eines Baumes samt Moos und Erde [bei Bezzenberger Spr. d. pr. Letten 19 und] N. - Bartau ; [ = ce̦lms Dunika: kuoks izgāzts ar visu ķeri. - Aus li. kẽrė "корневище"].

Avots: ME II, 368

‡ krenis Bērzgale "sakne, ce̦lms, cieti saaudzis kuoks" (?).

Avots: EH I, 649

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

[pampars,

1) ein kräftiger, stämmiger Mann:
tāds pampars var viens pats ve̦zumu celt; pamparinš, ein Knirps Ladenhof;

2) "ce̦lms, ve̦cs, sakaltis kuoka gabals" Serben, Bauske;

3) e1n Schimpfname
Akn.;

4) "jauna, cieta kuoka daļa, kas izaug kuoka ievainuojuma vietā" Alt-Rahden.]

Avots: ME III, 73

piekaŗa, = piekars: ve̦rba ce̦lms bez piekaŗas "s" Etn. III, 149.

Avots: ME III, 256

puõtzars Wid., das Pfropfreis: puotēšanas veids, kad puotzariņš tik˙pat re̦sns kâ pace̦lms Konv. ² 1857.

Avots: ME III, 460

saaûdzêt,

2): saaudzē̦ti mati kâ ce̦lms lieli Zvirgzdine;

3): pieci gadi saaudzēju zaļu vardi purviņā Tdz. 56983.

Avots: EH II, 395

I šakalis Sussei, Jauns., šakals Salwen n. Mag. IV, 2, 141, U., ("ce̦lms") Gr. - Essern, šakels Setzen n. Etn. II, 49, plur. šakeļi Sonnaxt, ein dürres Stück Holz, Pergelholz U., Warkh., Memelshof, Kl. - Salwen (šakalis), in vierkantige Stücke gespaltenes Pergelholz, ein Pergel Setzen: varēja uzbāzt (virs krāsns) tikai nedaudzus šakaļus Jauns. Baltā gr. I, 8. nuorāva nuo krāsns virsa šakali Jauns. III, 418. darāt, tautas, dieverīšus nuo ve̦ciem šakaliem! BW. 25443 (aus Gr. - Essern); "= sprunguls" Warkh. Aus li. šakalỹs "ein Stück vom Ast"; vgl. das echt le. sakaļi.

Avots: ME IV, 2

saķe̦buruôt,

1) falsch und liederlich anfertigen
N.-Peb., Vank.: Kalve nuolūkuojās milzīguos, saķe̦buruotuos, sienai uzkrāsuotuos burtuos Duomas I, 677; verderben, beschädigen Lenzenhof; zusammenkritzeln Kokn.: s. pilnu lappusi Jürg., Kurs., Serbigat u. a.;

2) "steif und ungewandt zusammen hineingehen":
mazie jēri saķe̦buruoja kūtī Kokn.;

3) "same̦zgluot" Sessau, "sapinkât" Lenzenhof, "sarežģīt (dziju)";

4) sich verzweigen
Pe̦nkule. Refl. -tiês, ästig, knorrig werden: kuoka ce̦lms saķe̦buruojies Dunika.

Avots: ME II, 662

satrusêt Sassm., satrust Dond., intr., verfaulen, vermodern: slapjā rudenī rāceņi satrusē Sassm. ce̦lms satrusis Dond. n. FBR. VI, 67.

Avots: ME III, 767

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. ² 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952

suoklis,

1): eine mit Gras bewachsene Niederung im Acker
A.-Schwanb., Stom.; "papurvijs egļu mežs" (mit uô ) Saikava; ciets un sīksts kâ suokļa kuoks Stērste A. Z. 10. liels un plecīgs kâ suokļa priedes ce̦lms A. Upītis Laikmeta griežos I, 135. "Lis." ME. III, 1136 unter suôkla zu streichen (in Lis. werde sùokls ² gesprochen).

Avots: EH II, 610

stembs (unter stèmbis ² ): ein verdorrter Baum mit abgebrochenem Wipfel A.-Schwanb.; "ce̦lms, kas nuolūzis" (ste̦m̃bs) AP.

Avots: EH II, 576

stubs,

1) = ce̦lms Elger Diction. 131 und 138; das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem U.: nuolūza, stubs vien palika U. pa līdumu - stubiem un vijām Mag. II, 3, 48;

2) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U.;

3) kurz, abgenutzt
Schibbenhof.

Avots: ME IV, 1099

I sviķis Dond., Wandsen, Plur. sviķi Alschw., A. - Ottenh., Dunika, Felixberg, Grünh., Labraggen, Ruj., Salis, Salisb., Sarnaten, Widdr., = sve̦ki: cik... bija sviķu malkas Janš. Nīca 58. sviķiem (Var.: sviķim) cirtu tuo eglīti BW. 12411, 1. sviķu ce̦lms Br. 111. - aptraipīja tuo ar līpamu mālu un sviķi (mit Ton und Pech) Glück II Mos. 2, 3. Wohl aus sveķis + piķis (Pech).

Avots: ME III, 1157

svilnuošs "?": Alberts - brūns, svilnuošs kâ uozuola ce̦lms Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 1158

uzsuluôt, Saft nach oben von sich geben (perfektiv) Saikava: bē̦rza svaigais ce̦lms uzsuluojis.

Avots: ME IV, 386

žâklaîns Erlaa, Gotthardsberg, Lennew., Schujen, Serben, Smilt., Uogre, žâkļaîns ² Frauenb., ästig, verzweigt; gegabelt: nuo zemes izlauzts ce̦lms ir par daudz žākļains Frauenb. uz žāklainiem mietiem pakārtā katliņā Latv., Druw., Sessw.

Avots: ME IV, 795

I žamburs,

1) ein ästiger Pfahl zum Aufstecken von Klee, Erbsen
(žamburs) Burtn., Lems. und Wolm. n. U.;

2) "ce̦lms upē" Ronneb. - Neuhof.

Avots: ME IV, 788