Paplašinātā meklēšana

I žube,

1) žube L., U., RKr. VIII, 89, AP., Bers., Frauenb., Golg., Heidenfeld, Kalz., Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., PS., Prl., Saikava, Sessw., Setzen, Stockm., Tirs., Zvirgzdine, Demin. žubīte L., U., RKr. VIII, 89; Konv. ² 2319, Adl., C., Jürg., Lubn., Mahlup. Meiran, Memelshof, Naud., PS., Siuxt, Wandsen, žuba U., RKr. VIII, 89, der Fink, Buchfink (fringilla coelebs)
L. (žubīte), U.; der Ortolan L. (žube), die Fettammer (emberiza hortulana L.) St., RKr. VIII, 89; das Meischen, Feldmeischen U.; (žube) ein gewisser Vogel Adsel, Gramsden, Schwarden: žube žubina Etn. II, 51. zīle dzied, žube (Var.: žuba) vilka, lakstīgala vizināja BW. 2697. zīlītei, žubītei pabe̦ram linsēkliņu 5738. zīle, žube aicināja kaņepēs šūpuoties 2524 var. zīle žubi (Var.: žūbi)... pievīla ar uozuola kuoduoliņ[u] 15019. kad žube saka: spīd, spīd, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. ziemas žube Konv ² 2319, der Bergfink (fringilla montifringilla L.) Natur. XXXVII, 76;

2) ein kleines Frauenzimmer
St.; žubīte, Liebkosungswort U.: vai vakariņas gatavas, žubīte? (zur Ehefrau gesagt) Stāsti Kraukļu kr. 94. citā reizē, manu žubīt! Saul. III, 20. Nach Būga Aist. Stud. 106 f. (als etwas Funkelndes, Buntes) zu li. žiuburỹs "etwas Leuchtendes", le. žuburis II. Ob li. šiubė "Fink" (bei Kurschat in Klammern) in žiubè zu ändern ist?

Avots: ME IV, 827

II žube Bielenstein Holzb. 677, Demin. žubīte ebenda, Kawall n. U., = žebērklis.

Avots: ME IV, 827

‡ žubeds Lng. (unter tīkls), = žeberklis, ein Stecheisen.

Avots: EH II, 821

I žubeklis,

1) žubeklis, U., žubērklis Lubn., PS., Trik., Wenden, Wolm., žubē̦rkls Meiran, = žuburs I, eine ästige Stange zum Aufschichten, Trocknen von Getreide, Klee u. s. w.: ābuoliņa kuokus sauc arī par žubērkļiem Planhof;

2) žubeklis im Libauschen n. U., Grobin, Kalleten, Rutzau, žube̦kls Dunika, Gramsden, žuberklis Wid., = žebērklis, ein Fischeisen: ņem žubekli un cērt tai līdakai virsū, kas tur tik lē̦ni pe̦ld! Grobin. Wenigstens in der Bed. 2 wohl ein Lituanismus; vgl. li. žubèrklas "ein Fischeisen, Aalstecher" (zu žuvìs "Fisch" und der Wurzel von lat. ferīre "stechen", le. bars, bãrt?).

Avots: ME IV, 827

II žubeklis U., = žube I, der Fink.

Avots: ME IV, 827

žube̦kls (unter žubeklis I 2): auch Kal., OB.

Avots: EH II, 821

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

paradi (unter parãds

3): zīle, žube paraduos BW. 20902.

Avots: EH XIII, 165

I žuba, s. žube I 1.

Avots: ME IV, 827

žūbe, = žube I: zīle, žūbe raušus cepa BW. 2520, 3 var. līdz cīrulis rauga te̦k, tamē̦r žūbe izdzē̦ruse 2635 var.

Avots: ME IV, 835

I žubinât,

1) singen wie ein Fink
Oppek. n. U.: žube žubina Etn. II, 51, Grawendahl;

2) "mīksti, veikli runāt" AP., Meselau, N. - Peb.; unrein und leise sprechen Allend. n. U.; leise, freundschaftlich sprechen Druw., Grawendahl. Refl. -tiês, sich lieb, freundschaftlich unterhalten Bers., Saikava.

Avots: ME IV, 827

žubis Wid., = žube I, der Buchfink.

Avots: ME IV, 827

žubīte,

1) s. žube I 1;

2) s. žube II.

Avots: ME IV, 828

žubre U., žubrīte Ob. - Bartau, = žube I 1: zīle dzied, žubre (Var.: žube) vilka BW. 2697 var.

Avots: ME IV, 828

žubt, žubstu, žubu, sich verdunkeln Hesselberg n. U. Vgl. atžubtiês. Wenn die Bed. "sich verdunkeln" in der Zusammensetzung mit ap- entstanden ist (vgl. žibt, žeibt und žiebt), zu li. žiuburỹs (s. unter žube I), le. žuburis II. S. auch Būga Aist. Stud. 107.

Avots: ME IV, 828

žugure Sk. Do. 74, Lubn. n. Etn. II, 97, Infl. (z. B. in Borchow, Preili, Warkl., Welonen), žuguris Manz. Lettus, Elv., žugurs U., der Storch: uozuolā parkšķina žugure savā rata rumbā Austriņš M. Z. 15. žugure nese kaulu, iemete škurstinā Pas. IV, 277 (aus Domopol). Falls entlehnt aus dem Li. (vgl. auch žūguris, zugur(i)s und zubur(i)s und falls urspr. den Reiher bezeichnend (zur Bed. vgl. li. garnỹs, le. gar̂nis "Storch; Reiher") und falls mit žugur- nach Le. Gr.§ 35c aus žugar-, zu li. žuvìs "Fisch" und zur Wurzel von le. dzer̂t (vgl. ai. aja-gara-h, "Ziegen verschlingend", gr. δημο-βόρος lat. carni-vorus). Die Nebenform žigurs in diesem Fall aus žugurs, vgl. ostle. k`imūss u. a. FBR. IX, 113. Analog könnte žubur(i)s III die Wurzel von lat. ferīre enthalten (s. die Notiz zu žubeklis I).

Avots: ME IV, 829