Paplašinātā meklēšana

atmîkstinât, auch atmîkstêt, tr., erweichen, eig. u. übertr.: tur viņa bij par nespējīgu atmīkstināt viņa sirdi Apsk. I, 549. Refl. -tiês, sich erweichen; ļauties atmīkstināties, sich erweichen lassen Pūrs III, 67. neizcieta tas un atmīkstinājās Vēr. II, 1316; kaulu atmīkstināšanās, Knochenerweichung Konv. ² 1527.

Avots: ME I, 178

mîkstiẽnenes, Gänsedistel (sonchus L.) RKr. II, 78.

Avots: ME II, 643

mîkstinât, ‡ Refl. -tiês, sich erweichen: tuomē̦r sirds nemīkstinās Pas. VlI, 386.

Avots: EH I, 821

mîkstinât [li. minkštinti], weich machen, erweichen: skaļais prieks, vakarā vējiņa mīkstināts RSk. I, 109. - mīkstināti līdzskaņi, mouillierte Konsonanten. - Zu mîksts.

Avots: ME II, 642

‡ mīkstinieks Lenz Spred. gr. (1764 - 7), S. 1239, = mîkstnieks 2?

Avots: EH I, 821

[pamîkstinât, ein wenig erweichen, lindern: p. suodu.]

Avots: ME III, 71

‡ pašmīkstinât, ein wenig šmīkstinât: guovs ... pašmīkstināja asti Upītis Pirmā nakts 411.

Avots: EH XIII, 179

samîkstinât, tr., erweichen: viņa asaras nespēja ne˙viena samīkstināt H. Eldgasts Vižņi 106.

Avots: ME II, 687

‡ smīkstinât, schallend schlagen (?): nesasmej tu...! drīž par lūpām smīkstinās Tdz. 59331, 13.

Avots: EH II, 539

šmĩkstinât: š. lūpas, pātagu Bers., Lasd.

Avots: EH II, 649

šmĩkstinât AP., Nötk., Schibbenhof, (mit ì ²⁾ Kl., Gr.-Buschhof, Golg., Memelshof, Ogershof, Saikava, Selsau, Warkh., fakt. zu šmĩkstêt, (mit der Peitsche)knallen, klatschen machen Spr., Golg., Ramkau; schmatzen Etn. II, 61: šmīkstināt pātagu Golg., Schibbenhof. citi pīckas šmīkstināja (Var.: plaukšķināja, plīkšķināja u. a.) BW. 30049. pirku patādziņu, ka varēju tautu dē̦lu . . . šmīkstināt (knallend schlagen) 21794 var, jāšmīkstina ar muti Etn. II, 61.

Avots: ME IV, 85

žmīkstinât,

1) = šmīkstinât: kuo tu tuo pātagu žmīkstini? Grawendahl;

2) schmatzen
Grawendahl.

Avots: ME IV, 822

àizvižņuôt = àizvizēt: gaiss aizvižņuo tik mīksti un viegli Latv.

Avots: ME I, 60

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): mālu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie kājām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179

atvilˆt, tr.,

1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;

2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;

3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?

Avots: ME I, 211

‡ čẽ̦gât Dond. "glē̦vi, jē̦li, mīksti runāt: čē̦ks, čē̦ks".

Avots: EH I, 289

ìeskrampt, einkratzen: (nadziņi) mīksti: it ne˙vienam neikrampj Duomas II, 378.

Avots: ME II, 66

irds, mürbe, locker, weich: ir̂da [Domopol] zeme. pāri laukiem mīksti sniegi irdām se̦gām klājas Duomas II, 137. Zu ĩrt II.

Avots: ME I, 709

izbrucinât, tr.,

1) ausreiben:
dubļus nuo drēbēm var izbrucināt Ahs.;

2) gründlich abbrühen, ausbrühen:
mīksti izbrucinātas ādas Antr. II, 66. manas iekšas ir kâ izbrucinātas Pur.

Kļūdu labojums:
frazē no Antr. II, 66 izbrucināt nozīmē: weich reiben, reibend weich machen (in der Phrase aus Antr. II, 66 bedeutet izbrucinât: reibend weich machen).

Avots: ME I, 719

izbružât, tr., ausreiben: Inga sev acis izbružāja MWM. VIII, 489. plakstiņi kâmīksti izbružātas lupatas A. U. zirgs kaklu izbružā un izstaipa Vīt. 86.

Avots: ME I, 719

II izčibinât, freundlich bedienen; das Bett aufmachen: māte mīksti izčibināja bē̦rna vietiņu Adsel, Druw., Bers. n. A. XV, 165 (= izčubināt).

Avots: ME I, 723

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izļumuši (mīksti savārīti) zirņi Lautb.

Avots: EH I, 464

kami: = kama I Nautrēni n. Latv. Saule 1924, S. 168 (hier nur aus Hafer und Gerste), Seyershof: es samalu ve̦se̦lu pūru kamus Seyershof; eine Fastenspeise, bestehend aus nach dem unter kama I angegebenen Rezept zubereitetem Hafermehl, das in Salzwasser eingerührt wird Bērzgale, Liepna; in Kugeln geballte zerstossene Erbsen - auch Auermünde, Mar.; eine Speise aus gestossenem Hanf und gekochten Erbsen Golg.; Erbsenbrei Lesten n. FBR. XV, 31; rāceņu k., Kartoffelbrei Siuxt: pie rāceņu kamiem lēja pienu klāt, lai tie vilce̦ni, mīksti; zirņu k., zerstossene Erbsen Siuxt: zirņu kamus vēla kamuoltiņuos, lika muldiņās uz galda, lai ē̦d.

Avots: EH I, 582

I kliņ̃ģeris: mīkstiem kliņģeriem BW. 15524, 2; ringförmiger Kringel (r. баранка) Kaltenbr.

Avots: EH I, 618

klučaîns, voller Klumpen, Schollen: tâ˙pat arī klučainu zemi smalcinuot, tas vieglāki izdarāms pēc ne visai liela lietus, kad kluči mīksti un drīzāk sabirst Etn.

Avots: ME II, 233

labpatika ,* das Wohlgefallen: ar labpatiku atlaidās uz mīksti apaugušā akmeņa A. XV, 283.

Avots: ME II, 396

lãnis,

1) : pa mīkstiem mežu līdze̦numiem un lāņiem; kur ratiem riteņi... grima iekšā Janš. Mežv. ļ. II, 359: lāņi, lāmas un rāvi 360. Zur Etymologie ähnlich auch Vasmer ZfslPh. II, 473.

Avots: EH I, 728

ļe̦gans [PS., Dond.], ļē̦gans I].,

1) nicht genügend fest, schlaff, weich:
luoceklīši tik ļe̦gani Druva I, 339. [piebē̦rts maiss ir ļe̦gans, ja tas nav ar auklu labi nuosiets Morizberg.] ļe̦gana platmale A. XII, 28. ļe̦gana maize, ļe̦gans cilvē̦ks, zirgs Mat. ļe̦gana virve Dr. izdziedātas, ļe̦ganas balsis Kaw. sapinušies dzīves me̦lu režģuos vai nu mazliet ciešāk, vai arī ļe̦ganāk Druva III, 90;

2) quabbelig, quabbelicht, quabbig, quatschelig:
tā bija mīksti ļe̦gana Latv. ģīmja panti bija ļe̦gani MWM. III, 102. Nebst ļagans [wohl zu ir. legaim "löse mich auf", lecht "Tod", logaim "faule", mnd. lak "schlaff" u. a., s. Persson Beitr. 130 ff.; zu le, ļ- für l- vgl. Le. Gr. § 91 c.]

Avots: ME II, 534

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

mîkši, = mīksti, (mundartlich) Adv. zu mîksts, weich: mīkši man žagi rāva BW. 34088 var.

Avots: ME II, 643

mîksts,

1): rudzu alus ir m. (bez asas piegaršas) AP., Auleja, Sonnaxt. mīksta (= viegli slaucama) guovs Sonnaxt. me̦tiem vērpj gruodāku dziji, audiem - mīkstāku ebenda;

2): m. (= apmācies, silts un bez vēja) laiks Heidenfeld. mīksta diena Auleja, kad slēģi ķīkst, mīkstāks vējš Kaltenbr. mīksta pavasara Grob.;

3): m. (nepieaudzis, jauns, neizturīgs) zirgs Salis. cilvē̦ki izlaižas, paliek mīksti ebenda;

4): ļuoti m. (iztapīgs, glaimīgs) bija pie kungiem Kaltenbr. kas labāk mācēja klanīties, tam mīkstāk (vieglāk, neliekuot daudz lūgties) kuo iedeva Salis. zuošu spalva duod mīkstu rakstu Azand. 104.

Avots: EH I, 821

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

‡ ne̦gle̦ns, in der Vetbind. ne̦gle̦ni zirņi Seyershof "kas nekļūst vāruot mīksti".

Avots: EH II, 12

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt ² Behnen, [ņir̂kšêt ² Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III ⁴ , 521.]

Avots: ME II, 903

nùobučuôt, tr., abküssen: nu drīkstēju klāt gulēt, saldi, mīksti nuobučuot BW. 13297, 7.

Avots: ME II, 766

nùoļūt, intr., schlaff herabhangen: vaigi izbrieduši un uz leju nuoļuvuši Duomas III, 1174. nuoļuvušas krūtis AU., [ausis Warkl.] plakstiņi kâ mīksti izbružātas lupatas nuoļuva pāri acīm AU.

Avots: ME II, 815

nùoplakšķêt, nùoplakšêt, [nùoplakstêt], ein patschendes, klatschendes Geräusch von sich geben: lietus lāses nuoplakšēja luogā MWM. VIII, 922. sitiens nuoplakšķēja A. XX, 770. [pacēlās maza lāpstas lieluma zemes šņauka... un mīksti nuoplakstēja pie citām šņaukām Veselis Saules kapsē̦ta 91.]

Avots: ME II, 829

nùovañgalêt: baltu, mīksti nuovangalē̦tu kre̦klu Brigadere Dievs; daba, darbs 136.

Avots: EH II, 105

uõla (li. úola "Wetzstein" bei Būga Tiž. II, 472 und 475, "Fels" LitMnd. I, 425 und 458),

1) uõla U., Adiamünde, BL, Dond., Frauenb., Grobin, Līn., PS., Salisb., Segewold, Siuxt, Stenden, Wolmarshof, uõliņa Arrasch, Bauske, Kand., Selg., Strasden, (mit ùo ² ) Bers., der Kiesel, ein kleiner, runder Stein
("in Kurl." n. St.): paliec savā vietiņā kâ akmentiņš, kâ uola! Tr. IV, 44. tev tik daudz grē̦ku kâ jūŗā uoliņu 391. četrus uolas akmentiņus BW. 24840, 12 var. bridu tuo upīti, kur guļ uolas dibinā (Var.: kas par uoļu ritināja) 8381 var. tautiņām uolu zeme 16980, 3. uolu zeme St., kieselichte Erde; uõla, der Fels PlKur.;

2) uõla U., Arrasch, Bauske, Bl., Drosth., Jürg., Peb., PS., Salis, Segewold, Wolmarshof, (mit ùo ² ) Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Kl., Memelshof, Oknist, Pankelhof, Saikava, Sessw., ùole ² Mar. n. RKr. XVII, 139; N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Fianden, Mahlup, uole BW. 8381 var.; 11095 var., das Ei
(in Dond., Dunika, Fest., Kand., Salisb., Selg., Wandsen unbekannt; dafür pauts): cieti, mīksti nuovārīta uola, ein hart, weich gekochtes Ei. vēja uola, ein bebrütetes, verdorbenes Ei. Sprw.: ar uolu var draugu nuopirkt. iet, ka pat uola nuo galvas neveļas. - bezdelīgu uoliņas, Schwalbenzier Peņģ. Wohl nebst uols "rund" zu velˆt "wälzen"; zur Bed. vgl. an. valr "rund" und r. валунъ "runder Kieselstein".

Avots: ME IV, 416

padêklis: auch ("?") Borchow n. FBR. XIII, 25, Warkh.,

1): auch AP., Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Siuxt, Warkl., Zvirgzdine; ‡

5) "zirgam saku (mīkstināšanai) paliekamaîs" Wessen.

Avots: EH II, 127

pamîksts, pamîkšķs Zalkt., ziemlich weich, gelinde: pamīksta daba, pamīksts laiks, cilvē̦ks. [viņš tuo pamīksti gaŗām laide U., er hat da zu weichmütig Nachsicht geübt.]

Avots: ME III, 71

paruõvis, der Raum unter dem Gewölbe über dem Feuerherd in der Küche,

a) die Küche:
nuo paruovja mutuļuoja istabā balti garaiņi Vēr. II, 646. viņa ieskrien paruovī, apmaisa ar kausu putru, sabiksta zem katla pagales Purap.;

b) der alte Schornstein in der Küche
[Dunika]: paruovis - skurstenis, kuŗā žāvē gaļu Etn. III, 66; LP. V, 401; VII, 1245. [paruovī... žaudējas gan mīkstie vidukļi, gan priekšpleči Janš. Dzimtene V, II3.]

Avots: ME III, 93

pasalˆdinât: miežu putraimi, izvārīti mīksti, pasaldināti ("?") ar vē̦su, labu pienu Sieva l2.

Avots: EH XIII, 169

paslêpene(s) [PS.], paslepenes St., paslepene U., [paslêpine ² Dunika], die Weichen am Leibe, die Leistengegend: paslēpenes ir mīkstie, bezspalvainie laukumi pavēderē pie priekš- un pakaļkājām Naud., [Libau]. [paslepenes, die Schläfe Für. I unter slept.] Zu li. paslėpnės, paslė´psniai od. slė´psna "die Weichen". (Wenn p (für b) im Wurzelauslaut nicht etwa aus Formen wie li. slė´psna verallgemeinert oder durch den Einfluss von slèpt, li. slė˜pti "verbergen", le. pasle̦pe̦ns (woher wohl das kurze e in le. paslepenes) hervorgerufen ist, so steht hier slēp- neben dem slēb- in got. slēpan "schlafen", an. slápr "träger Mensch", wie le. slāp- (in slāpê "eine Geschwulst fallen machen" u. a.) neben slāb- (in le. saslābt "zusammenfallen" u. a.); zur Bed. vgl. slav. slabina "die Weichen"; vgl. noch Leskien Nom. 369, Persson Beitr. 4893 und Petersson Griech. u. Lat. Wortstudien 33.]

Avots: ME III, 102

paslêpene(s) [PS.], paslepenes St., paslepene U., [paslêpine ² Dunika], die Weichen am Leibe, die Leistengegend: paslēpenes ir mīkstie, bezspalvainie laukumi pavēderē pie priekš- un pakaļkājām Naud., [Libau]. [paslepenes, die Schläfe Für. I unter slept.] Zu li. paslėpnės, paslė´psniai od. slė´psna "die Weichen". (Wenn p (für b) im Wurzelauslaut nicht etwa aus Formen wie li. slė´psna verallgemeinert oder durch den Einfluss von slèpt, li. slė˜pti "verbergen", le. pasle̦pe̦ns (woher wohl das kurze e in le. paslepenes) hervorgerufen ist, so steht hier slēp- neben dem slēb- in got. slēpan "schlafen", an. slápr "träger Mensch", wie le. slāp- (in slāpê "eine Geschwulst fallen machen" u. a.) neben slāb- (in le. saslābt "zusammenfallen" u. a.); zur Bed. vgl. slav. slabina "die Weichen"; vgl. noch Leskien Nom. 369, Persson Beitr. 4893 und Petersson Griech. u. Lat. Wortstudien 33.]

Avots: ME III, 102

pleikšinât, fact., klatschen, knallen machen Etn. IV, 165: citi pīckas pleikšināja (Var.: plīkšķināja, šmīkstināja), es gruožiņu kustināju BW. 30049 var.

Avots: ME III, 334

plīkšiens, plīkšējiens, plīkšķiens, das einmalige Klatschen, der Knall: atskanēja viegls plīkšķiens Līguotnis Stāsti I, 87. satraucē̦ti žīda pātagas plīkšķieniem Purap. šmaugie [pātagas] plīkšējieni mīksti atsitās apšu smalcē V. Egl.

Avots: ME III, 348

plūkšēt Wid., plũkšêt Jürg., plūkšķêt,

1) zischen, knistern:
ilgi uguns raustījās un plūkšēja, kamē̦r beidzuot nuodzisa Latv. liesmas plūkšēdamas uzšāvās gaisā Seif. Chrest. III, 2, 200. kājas mīksti plūkšķē̦damas ieminas šmiltīs Zalktis I, 19;

2) mit den Flügeln lärmen:
aizskrēja, ka plūkš(ķ)ēja vien Vīt., Ar.;

3) schallen:
akmenim ūdenī krītuot ūdens plũkš C.; in Saikava dafür plùkškēt ² ; dumpf rauschend schallen: kalpuone slapjās drēbēs iet, ka plũkš vien Jürg.

Avots: ME III, 361

puoss,

1): auch (mit ùo ² ) Kaltenbr., Linden in Kurl.; biezpiens kâ pùoss ² (d. h. zähe und hart)
Sonnaxt; tīrīja galdus ar mīkstiem ... puosiem ("?") Dünsb. Odiseja 7; "sapuvis kuoks" Strods Par. vōrdn. 143.

Avots: EH II, 347

‡ rìekša ² Heidenfeld, (mit iê ² ) Ziepelhof, (mit ie) Ungurpils, = rìekšava: sniegs ļāvās mīksti riekšās grābties Anna Dzilna 175.

Avots: EH II, 378

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

sagrum̃buôt, sagrum̃bât, tr., runzeln, runzelig, faltig, uneben machen, in Falten legen : sagrumbuota piere Stari I, 9. viļņuos mīksti sagrumbuoti atspīd viņas lindraki Skalbe. Refl. -tiês, sich runzeln, uneben werden, sich in Falten legen: piere bij sagrumbuojusēs un samākusēs A. XX, 867. vaska garuoziņā ieradīsies ve̦se̦ls pulks krunku; tā sagrumbuosies D.

Avots: ME II, 630

saplāt,

1): drückend flach machen
(mit à ² ) Auleja. ‡ Refl. -tiês, flach werden: pamīksti zirņi - ar spriguļiem kulti - saplàjas ² Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 436

satūkšt (unter satūkt): auch Bērzgale; zirņus taukšē: zirņi pēc tam mīksti un brūni satũkš(ķ)uši N.-Peb. aitām, pirmuo pavasaŗa zâli ē̦duot, žuokļi satūkš Lttic. 255 (aus Planhof).

Avots: EH XVI, 458

satura: auch ("?") Orellen n. FBR. XI, 41; der Halt: ve̦ca istaba, sagŗuvuse, siemāļi gāzās ārā, ne˙maz vairs saturas nebij Siuxt. nav saturas, kad pakavi nav cieti pielikti Frauenb. kad mīkstie nagi, pakavi krīt ārā: nav saturas ebenda. beš saturas, mīksts kâ putra KatrE. viršiem, kas ... nuolikti ceļa bruģēšanai, lai ceļam būtu stingrāka s. P. W. Šis ar mani tiesāties? 1.

Avots: EH XVI, 458

šmaũgs N.-Peb. n. Latw. Saule 1925, S. 378, AP., Drosth., šmaûgs Ronneb., Smilt., Warkl., šmàugs ² G.-Buschhof, Golg., Kl., Lis., Mar., Prl., Saikava, Selsau, šmaûgs ² Kalnzeem, Ruj., Selg., Wandsen, = smaugs, schlank, geschmeidig U., Spr., Bers., Lös., Mar.; (fig.) gut, vortrefflich: šmauga rīkste Bers., Ronneb., Etn. IV, 146. izganīju purvu purvus, šmaugas (Var.: smuidras) rīkstes nedabūju BW. 29561 var. šmauguo pātagu Krišs Laksts 27. priežu šmaugie stàvi A. v. J. 1898, S. 12 (ähnlich: 1902, S. 101). siliņā šmaugas (Var.: smaugas) priedes BW. 30419. bē̦rzu šmaugie zari Aps. VI, 3. šmauga egle Saikava. šmauga galuotne A. XX, 742 (ähnlich: Vēr. I, 830. šmaugas auga atvasītes BW. 27296. kâ čūskas . . . šmaugi Apsk. v. J. 1903, S. 295. šmaugas, tieviņas dāmas Liev. Brez. un Hav. 153. šmaugs nuo auguma Saikava. šmaugām ūsām JR. V, 61. uzvalks krita plānuos, mīksti šmauguos līkumuos MWM. IX, 337. šmaugs pirdiens. šmaugs (visā garumā) kritiens AP. šmaugs (wuchtig) sitiens Meiran. nuoskaitīja pa... vaigiem pa pusducim šmaugu pliķu Izglītība v. J. 1910, S. 648. tavu šmaugu (stipru, dūšīgu Ar.) sitēju! Kaudz. M. 49; Adv. šmaugi, = slaidi: Ektors pasit asti tâ labi šmaugi uz vienu un uotru pusi Saul. I, 96. cielaviņa . . . astīti šmaugi salīguo Krišs Laksts 11, le̦dus gabali griezās . . . šmaugi pe̦ldē̦dami MWM. X, 244. sēdies iekšā un laidīsim (wollen wir fahren) šmaugi! Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 843 (ähnlich S. 321). šmaugi pakritu Saikava. dē̦ls bija viegli un šmaugi dzīvuodams iztērējis ... naudas ... RA. Subst. šmaugums, die Schlankheit, Geschmeidigkeit Bezzenberger Le. Di.St. 176: Janis visā savā brašajā šmaugumā Janš. bē̦rzu šmaugumu Duomas II, 306.

Avots: ME IV, 82

šmèikstinât ² Golg., Saikava, = šmīkstinât: pātagu šmeikstinādams Saul. kas grib ņemt muižas meitu, lai vij gaŗu pātadziņu, ka varēja šmeikstināt nuo kambaŗa kambarī BW. 12153, 1 (aus Lubn.).

Avots: ME IV, 83, 84

šņaũka AP., Bauske, Drosth., Jürg., Wolmarshof, (mit àu ²⁾ Schwanb., Selsau,

1) wer oft und laut zu schneuzen pflegt
(mit aũ) Grünw., (mit àu ²⁾ Bers., Kaltenbrunn, Warkl.;

2) comm., einer, der das Essen mäkelt
AP. n. U., ein Wählerischer überhaupt Bers., Stelp., (mit aũ) Drosth., Smilt., (mit àu ²⁾ Druw., Plm., eine eingebildete (unzufriedene N.-Peh.) Person Jürg. u. a.: me̦lnā guovs ir tāda šņauka, negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. šī meita tāda šņauka vien ir, viņa neapprecēsies Bers. u. a. kuo tu, šņauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152; wer alles wissen will (mit àu ²⁾ Fehgen, Fehsen, Selsau, Stomersee;

3) auch šņaũku te̦bẽ̦ka PS., Schnupftaback
(mit àu ²⁾ Plm.;

4) ein geringes Quantum
(mit àu ²⁾ Adl., Golg., Warkl., (mit aû ²⁾ Grünw., Ekau: š. miltu Golg. pašu strādnieku nevarēja redzēt, tik pacēlās maza lāpstaslieluma zemes šņauka . . . un mīksti nuoplakstēja pie citām šņaukām Veselis Saules kapsēta 91;

5) "?" : avīžušņauka Saul. I, 64. vīstuokli papīra, kuŗu . . . šņaukas žīds iedevis Etn. III, 31.

Avots: ME IV, 92

I spitka: eine kleine Rute KatrE.: paņem rīksti! kuo tu ar tuo spitku! KatrE. baruons... gaisā spitku šmīkstināj[a] Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 175.

Avots: EH II, 552

sprādzinât (li. sprogìnti "aufplatzen machen"), tr., fakt. zu sprâgt,

1) (mit lautem Schall) platzen, explodieren machen; knallen machen:
akmeni sprādzinât Jürg., Warkl., (mit â ² ) Salis, Siuxt, Dunika. citi pīckas sprādzināja (Var.: plaukšināja, šmīkstināja u. a.) BW. 30049, 2. sprādzināšanas ietaises A. XXI, 491;

2) krepieren machen:
luopus sprâdzinât Wolm., Drosth., (mit â ² ) Dond., Wandsen, Dunika, Salis, Ruj.

Avots: ME III, 1014

stàds,

1): mums stâda ² pietrūka Frauenb.;

2): auch (mit â ² ) Frauenb., Grob., Strasden;

3): lini balejas uz stād[u] uzlikti Salis. ja lini ir mīksti izmirkuši, tad tie nav ilgi jātur uz stâda ² (uz re̦zgaļiem) Orellen. kad lins nav iztilājies uz stāda, tad ir iezīdējis lins Seyershof. nuoplūktus linus tīrumā saliek stàdiņuos ² , liekuot sē̦klas uz augšu Erlaa. liec nu labāk lielāku tuo stàdu ² ! mazs gāžas ebenda; ‡

5) das Pflanzen (?):
viņa stādīja sīpuolus; tie bija nuokavē̦ti stādam Sieva 7; ‡

6) "vairāk labības statiņu uz tīruma, kas saliktas zināmā kārtībā" Ramkau: statiņas saliek rindiņās, lai iznāk kantains s.

Avots: EH II, 572

strùobs Wolm., C., AP., Ermes, PS., strùobs ² Kr., struôbs ² Ruj., Salis, Widdrisch, Zögenhof, struobs Allend. n. U., = stuobrs: bij uzdīguši krietni asni... bet kāpēc jaunie struobi tik mīksti? Bračs Aukstā ē̦nā 33. bisei bij aizķepējis struobs (auch in Nötk.) A. XX, 878. - spalvas struobs, der Federkiel Salis n. U. Zu striebs.

Avots: ME IV, 1098

*I sucinât oder *sucinêt, = sūkât, wiederholt (und nicht intensiv) saugen, lutschen: stipri kuodu cietu riekstu, mīksti plūmi sucine BW. 21070 (aus Selg.). Wenn nicht mit ū (zu sùkt) zu lesen, nebst suks(n)ît zu an. sog "Saugen", ahd. sūgan "saugen", mhd. souc (-ges), cymr. sugno, lat. sūcus "Saft" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 469); vgl. auch sùkt 1.

Avots: ME III, 1113

švĩkstinât AP., Gramsden, Grünw., Jürg., Nötk., PS., Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ì ²⁾ Adsel, Bers., Kalz., Stomersee u. a., die durch švīkstēt bezeichneten Laute hervorbringen (lassen) PS., Vīt., Druw., (z. B. mit einem Griffel über eine Tafel streichend) Smilten : zaķu dzinēji švīkstināja krūmuos Saikava. viņa tīšām švīkstināja savus zīda svārkus gulē̦tājam gar galvu Lennew. ar kājām (Jürg.) oder kājas (Schibbenhof, Wolmarshof) švīkstināt (scharren, den Beifall äussernd Bers.). kājām mīksti švīkstinādami slīdēja ... nuo vienas puses uz uotru Skalbe Skaņas iz t. 64. švīkstina ar pastalām ejuot pa grīdu (Nötk.) jeb kājas ve̦lkuot pa zemi (Ramkau). dejuojuot kājam pa grīdu švīkstina Bers., Adsel. pastalas - gar zemi vilktas ejuot pa kulu - švìkstina ² Selsau, Sessw. ar rīksti pa gaisu, pa līdeni švīkstinat Gramsden, AP., Bald., Mar., Kalz. vicinuot švīkstināt rīksti vai pātagu Stenden, Salis, Aahof, N.-Schwanb., Sessw. vējš lapas švīkstina Lennew., Papendorf, Roop, Schujen, Sermus, Smilten; hörbar fisten Nötk.; "šmīkstināt; čaukstināt" Grünw.; aus einem geschlossenen Behälter durchs Loch die Luft hörbar herausströmen lassen Nötk., Meselau, (alus mucu švīkstināt) Saikava; švīkstina arī tukšu pīpi ve̦lkuot Sessw.; "čīkstināt, schlecht spielen".

Avots: ME IV, 118, 119

uzrûgt: miestiņš mučelē ir uzrūdzis (= rūgstuot pacēlies) Iw. riteņi manāmi iegriezās mīksti uzrūgušā ataugas zemē A. Upītis Pirmā nakts 245.

Avots: EH II, 732

valšķis,

1) val˜šķis C., Dond., N.-Bartau, Nigr., Selg., Siuxt, Wandsen, valˆšķis Bers., Golg. Meiran, Ogershof, Saikava, Sessw., valˆšķis ² AP., valšķis L., U., Mag. XIII, 41, val˜kšķis Frauenb., valkšķis St., U., valkšis U., ein Falscher, ein Betrüger, ein Heuchler:
viņš darīs par valšķiem ar mīkstiem vārdiem tuos, kas bezdievīgi pret . . . derību turas Glück Daniel 11, 32. gudram vīram ... bauslība neriebjas, bet kas valšķis ir, tas iekš tās līguojas kâ laiva iekš vē̦tras Sirach 33, 2. Sprw.: pat valšķis ruokas nuomazgā JK. II, 638. jūs pruotat cilvē̦kiem galvu sagruozīt. jūs e̦sat.., liels valšķis Deglavs Riga II, 1, S. 88. valkšķi tādi un skauģi Blaum. St. 19. valšķu (Var.: blēņu) valuodiņa BW. 87321 var.; 10081 var.;

2) ein Schwätzer
(valˆšķis) Saikava. In der Bed. 1 zu valšķs, wobei das alˆ vielleicht aus valˆšķis 2 übernommen ist, das vielleicht zur Wurzel von valuoda "Sprache" gehört.

Avots: ME IV, 460

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502

žaûdêt: "žāvēt" Pussen. Refl. -tiês: paruovī ... žaudējas (werden gedörrt) gan mīkstie vidukļi, gan priekšpleči Janš. Dzimtene V, 113.

Avots: EH II, 817

že̦gas Adiamünde, Burtn., Dickeln, Ekau, Erlaa, Ermes, Grünw., Kalnmuiža, Kand., Kegeln, Lems., Lenzenhof, Peb., Raiskum, Ramelshof, Ramkau, Ruj., Salis, Schujen, Sessau, Trik., Uogre, Wolmarshof, že̦gi Orellen n. FBR. XI, 38, že̦gus U., Bauske, Frauenb., Karls., = žagas I: viegli mani že̦gus (Var.: že̦gi) rāva BW. 12598, 1 var.; 34088, 8. mīksti mani že̦gus rāve 10304 var. man že̦gus rauj, nu kāds mani piemin (aprunā) Frauenb.

Avots: ME IV, 800

I žubinât,

1) singen wie ein Fink
Oppek. n. U.: žube žubina Etn. II, 51, Grawendahl;

2) "mīksti, veikli runāt" AP., Meselau, N. - Peb.; unrein und leise sprechen Allend. n. U.; leise, freundschaftlich sprechen Druw., Grawendahl. Refl. -tiês, sich lieb, freundschaftlich unterhalten Bers., Saikava.

Avots: ME IV, 827