Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'alīgs' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'alīgs' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (54)
apalīgs
ārgalīgs
asgalīgs
atgalīgs
aumalīgs
aušalīgs
badgalīgs
‡ badgalîgs, gierig, unersättlich: kļuvuse badgalīga un mantkārīga Janš. Mežv. ļ. II, 458.
Avots: EH I, 197
Avots: EH I, 197
bezgalīgs
čalīgs
čalīgs
dalīgs
damalīgs
diepalīgs
dievpalīgs
dìevpalĩgs: labrītiņš, d. BW. 3029, 3 var. dievam devu dievpalīgu, Laimiņai labu rītu 7996, 4.
Avots: EH I, 328
Avots: EH I, 328
dievpalīgs
dìevpalĩgs, der Gruss"Gott helfe": dievpalīgu duot, paduot, grüssen mit dem Grusse"Gott helfe" (dievs palīdz); dievpalīgu atņemt, saņemt, diesen Gruss erwiedern (mit paldies, d. i. palīdz dievs!); saduoties dievpalīgus, einander mit dem Grusse"Gott helfe"begrüssen: dē̦ls tā˙pat, kâ ar pirmām meitām, sadevās dievpalīgus LP. VI, 536.
Avots: ME I, 485
Avots: ME I, 485
divdalīgs
gabalīgs
gabalīgs
gabalîgs, wie aus einem Stücke gehauen; gabalīgs zirgs, ein gut, kräftig gebautes Pferd; gabalīga sieviete A. XII, 868.
Avots: ME I, 579
Avots: ME I, 579
galīgs
galîgs ,*
1) ein Ende habend:
bezgalīgas un galīgas decimāldaļas Konv. 2 590;
[2) abgeschlossen, endgültig:
g. spriedums].
Avots: ME I, 592
1) ein Ende habend:
bezgalīgas un galīgas decimāldaļas Konv. 2 590;
[2) abgeschlossen, endgültig:
g. spriedums].
Avots: ME I, 592
galīgsnējs
ievalīgs
izpalīgs
izpalīgs
izpalĩgs, Hilfe, Rat: beidzuot atrada vis˙maz uz laiku izpalīgu Pūrs III, 4. paraudzīt kādu izpalīgu savai ķibelei Vīt. 46.
Avots: ME I, 778
Avots: ME I, 778
mēlgalīgs
ņargalīgs
nedalīgs
negalīgs
negalīgs
negalîgs, masslos, gefrässig, unersättlich Smilt., Burtn.; [unendlich Für. I unter galīgs].
Avots: ME II, 712
Avots: ME II, 712
nomalīgs
nosaalīgs
nosalīgs
palīgs
palĩgs: mit î - auch Heidenfeld, mit î 2 - Siuxt,
1): gāju palīguos Heidenfeld;
2) ar mātes palīgu viņš sasēja nastu Sprūdžs Asaru liekņa 51.
Avots: EH II, 151
1): gāju palīguos Heidenfeld;
2) ar mātes palīgu viņš sasēja nastu Sprūdžs Asaru liekņa 51.
Avots: EH II, 151
palīgs
palĩgs [auch Wolm., Nitau, Schujen, Jürg., Widdrisch, Arrasch, Adiamünde, Wenden, palîgs 2 Tr., Dond., Windau, Wandsen, Lautb., Nigr., palîgs Kl., Kreuzb., paligs (wohl mit gekürztem i) Salis, Ruj.], f. palĩdze, palîdzene 2 Kand.,
1) der Helfer, die -in, der Gehilfe, Gesell:
ņe̦mat mani pie nešanas palīguos! JU. viņa dzīvuo par palīdzi Latv. re̦dzams tē̦vu valuodas svars un palīdzes luoma pie svešu valuodu iemācīšanās B.Vēstn.;
2) palīgs, die Hilfe:
bij māsiņa palīgam BW. 286. maz mātei palīdziņa nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. palīgā iet, nākt, aicināt, Saukt, zu Hilfe gehen, kommen, bitten, rufen. es tev iešu palīgā BW. 917. dieva palīgs od. dievpalīgs, das Begrüssungswort der Letten; dieva palīgu duot, grüssen, eig. mit dem Begrüssungswort Gottes Hilfe geben: dievs palīdz! devu dieva palīdziņu BW. 28329.
Avots: ME III, 61
1) der Helfer, die -in, der Gehilfe, Gesell:
ņe̦mat mani pie nešanas palīguos! JU. viņa dzīvuo par palīdzi Latv. re̦dzams tē̦vu valuodas svars un palīdzes luoma pie svešu valuodu iemācīšanās B.Vēstn.;
2) palīgs, die Hilfe:
bij māsiņa palīgam BW. 286. maz mātei palīdziņa nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. palīgā iet, nākt, aicināt, Saukt, zu Hilfe gehen, kommen, bitten, rufen. es tev iešu palīgā BW. 917. dieva palīgs od. dievpalīgs, das Begrüssungswort der Letten; dieva palīgu duot, grüssen, eig. mit dem Begrüssungswort Gottes Hilfe geben: dievs palīdz! devu dieva palīdziņu BW. 28329.
Avots: ME III, 61
palīgskolotājs
piepalīgs
pìepalĩgs,
1) der Helfende, Aushelfende:
tā sieva dažreiz bij piepalīgs saimniecei Vēr. I, 1452;
2) die Beihilfe, Aushilfe:
visas mājas suoli ķēķī un kūtī viņa viena pati apkuopa ar ganu piepalīgu Vīt. 8.
Avots: ME III, 278
1) der Helfende, Aushelfende:
tā sieva dažreiz bij piepalīgs saimniecei Vēr. I, 1452;
2) die Beihilfe, Aushilfe:
visas mājas suoli ķēķī un kūtī viņa viena pati apkuopa ar ganu piepalīgu Vīt. 8.
Avots: ME III, 278
rezgalīgs
re̦zgalîgs, re̦sgalvîgs U., re̦zgalvîgs Wid., eigensinnig, hartnäckig, dickköpfig: dē̦li auga re̦zgalvīgi BW. 4833 var.
Avots: ME III, 516
Avots: ME III, 516
šagalīgs
šagalīgs
salīgs
salîgs,
1): ziema bija salīga un barga Janš. Mežv. ļ. II, 504, Siuxt;
2): salīgas ruokas Frauenb.
Avots: EH XVI, 426
1): ziema bija salīga un barga Janš. Mežv. ļ. II, 504, Siuxt;
2): salīgas ruokas Frauenb.
Avots: EH XVI, 426
salīgs
salîgs,
1) ziemlich kalt
Spr.: salīgs laiks Ahs. n. RKr. XVII, 50; salīga ziema ebenda; salīgs gaiss;
2) leicht frierend:
s. cilvē̦ks Golg.
Avots: ME II, 673
1) ziemlich kalt
Spr.: salīgs laiks Ahs. n. RKr. XVII, 50; salīga ziema ebenda; salīgs gaiss;
2) leicht frierend:
s. cilvē̦ks Golg.
Avots: ME II, 673
sasalīgs
sasalīgs
šaušalīgs
šaušalîgs Fest., grauenhaft, entsetzlich: š. truoksnis LP. III, 105, Pūrs I, 115. re̦dz šaušalīgu sapni Vēr. I, 1305. šaušalīgas pasakas II, 415, ar šiem šaušalīgajiem iespaidiem MWM. VIII, 380. kuoki šaušalīgi šņāc LP. VII, 493.
Avots: ME IV, 9
Avots: ME IV, 9
šausmalīgs
siekalīgs
škalīgs
smaidalīgs
spicgalīgs
spindalīgs
tūdalīgs
viengalīgs
viengalīgs
zobgalīgs
zùobgalîgs, spöttisch, spöttelnd: zuobgalīgas piezīmes Latvju tauta XI, 1, 58. zuobgaligi sacīt Kaudz. M. 43.
Avots: ME IV, 756
Avots: ME IV, 756
Šķirkļa skaidrojumā (23)
apkāliņš
aucene
‡ *aucene oder *aucenis "?": lindraki nebij ne˙kas cits kâ viens bezgalīgs maišel[i]s, ar auceni uz vēdera saraucams Mekons Debess vaļā 9.
Avots: EH I, 183
Avots: EH I, 183
bez
bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
bļauka
bļauka [Lubahn, Pebalg, Kokn., Mitau, Kursiten; mit aû Kreuzb., Warkhof], comm., der Schreihals, ein unruhiges Kind Burtn.: šaušalīgs bļauka MWM. VI, 413. Zu bļaut.
Avots: ME I, 319
Avots: ME I, 319
brosls
bruôsls: auch Golg., (mit ùo 2 ) Sessw.: b. tēviņš, zirgs Sessw.; "kupls, apalīgs, labi paaudzis" Druw.: bruosli rudzi, kustuoņi.
Avots: EH I, 247
Avots: EH I, 247
dieviņš
dìeviņš,
2): die˙viņ (= labi), ka atnāci: būs palīgs Saikava; ‡
4) der Spiegel (scherzweise)
Planhof u. a.
Avots: EH I, 328
2): die˙viņ (= labi), ka atnāci: būs palīgs Saikava; ‡
4) der Spiegel (scherzweise)
Planhof u. a.
Avots: EH I, 328
ģelbēt
ģelbêt, -ẽju, ģelbt, -bju, -bu Busch., Spr., [Nerft, Wessen],
1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;
2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]
Avots: ME I, 695
1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;
2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]
Avots: ME I, 695
gribulis
gribulis,
1): auch Bērzgale;
2): tuo tas dzeŗ; juo tam slāpst; ... kaklā tam iedīdis bezgalīgs g., un tuo tas nevar nuoslīcināt Mekons Septiņi okstoņi 26.
Avots: EH I, 405
1): auch Bērzgale;
2): tuo tas dzeŗ; juo tam slāpst; ... kaklā tam iedīdis bezgalīgs g., un tuo tas nevar nuoslīcināt Mekons Septiņi okstoņi 26.
Avots: EH I, 405
kārt
kārt, um Praet. mit dem Akk. u. Gen., jetzt äusserst selten: neradās palīgs, kas kārt (ap) tuo būtu I Mos. 2, 20. [tie nepareizi kārt jums tik gauži darbuojās Glück Galater 4, 17.] Ādams pēc ilgiem gadiem sāka ilguoties pēc palīga, kas kārt viņa būtu Aps. tavs eņģelis lai kārt mani mīt Fürecker. Bei Adolphi: kārt vakaru, gegen Abend; kārt luopiem tinas, er geht mit Vieh um. Nach U. (sonst nicht ermittelt) sollen noch jetzt in Kurland gebräuchlich sein Wendungen, wie: kārt vakaru, kārt luopiem, beim Vieh, kārt sēju, um die Saatzeit. Ganz ungewöhnlich, aber leicht verständlich ist der Gebrauch von kārt in A. XVI, 579: bet ilgi viņa tur nepalika, juo te darbs nebija kārt viņas [?], denn die Arbeit war nicht ihr angemessen. [Anscheinend aus apkārt gekürzt.]
Avots: ME II, 199
Avots: ME II, 199
labrīts
labrīts (s. unter lab˙rît), der Morgengruss: labrītiņš, dievpalīgs, tā pirmā valuodiņa BW. 3029, 3 var. duotuļu labrītu, labvakareņu BW. piel. 2 10062 1 , 3.
Avots: EH I, 710
Avots: EH I, 710
laima
laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),
1) das Glück:
a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;
b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;
c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;
d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,
a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;
b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;
e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];
2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;
2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]
Avots: ME II, 407, 408, 409
1) das Glück:
a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;
b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;
c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;
d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,
a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;
b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;
e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];
2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;
2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]
Avots: ME II, 407, 408, 409
liekne
liẽkne ["bezgalīgs pļavu plašums pa visu upmales līdze̦numü um Gold.]; s. auch liẽkna.
Avots: ME II, 495
Avots: ME II, 495
miers
miêrs: mierus salīkt, Frieden schliessen Dobl. n. BielU. sadzeŗ (= salīgst) mieru Pas. IX, 49. metis mieru cirvim (= beidzis cirst) Anna Dzilna 190. licis prātu ar mieru (habe sich beruhigt) Pas. IX, 63. bijis ar savu (scil. sievu) pilnā mierā Pas. X, 41 (ähnlich Frauenb.). nu būs mieri pelītēm BW. 2251, 3 var. mier(iņ)u (mierus 13595, 30 var.) saderēju 3481, 1. ej pie miera! 27438, 5.
Avots: EH I, 825
Avots: EH I, 825
nopurināt
nùopurinât, tr.,
1) abschütteln:
ābuolus nuo kuoka;
2) schütteln
(perfektiv): viņa nuopurina galvu Vēr. II, 523. Refl. -tiês,
1) sich beschütten:
ē̦zdams tu nuopurinājies nuo vienas vietas druskām; nāc šurp, lai es tevi nuopurinu! Lub.;
2) sich schütteln (eine Weile):
vista, zirgs, cilvē̦ks nuopurinās. skrīveŗa palīgs nuopurinājās, tâ ka kauli nuograbēja vien Vēr. II, 34.
Avots: ME II, 834
1) abschütteln:
ābuolus nuo kuoka;
2) schütteln
(perfektiv): viņa nuopurina galvu Vēr. II, 523. Refl. -tiês,
1) sich beschütten:
ē̦zdams tu nuopurinājies nuo vienas vietas druskām; nāc šurp, lai es tevi nuopurinu! Lub.;
2) sich schütteln (eine Weile):
vista, zirgs, cilvē̦ks nuopurinās. skrīveŗa palīgs nuopurinājās, tâ ka kauli nuograbēja vien Vēr. II, 34.
Avots: ME II, 834
nošķis
nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene 2 I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)
Avots: ME II, 866
Avots: ME II, 866
palīdzēt
palĩdzêt, [palîdzêt], -u, -ẽju, helfen: Sprw. palīdzi man bē̦das ciest! es tev palīdzēšu me̦du ēst Etn. II, 79. pa līdziet, labi ļaudis, līgaviņu sataujāt! BW. 13810. ai tu guovu māršaliņa, palīdz[i] man telītēs, jaunas siet vai dziņā, ve̦cas laist naudiņā! 29162. dieviņ, palīdzi sirmu jūgt, pe̦lē̦ku braukt, ar abi ruokām kūju celt, sagt man beim Beginn einer Arbeit PS. Refl. -tiês, sich, einander helfen: Laima nepalīdz, ja pats nepalīdzas. zvē̦ri cits citam palīdzējušies LP. VI, 252. Subst. palîdzêšana, das Helfen, Unterstützen; palĩdzê̦tãjs, der Helfer. [Die Vertetlung von ĩ und î in der Wurzel deckt sich mit derselben Verteilung in palīgs, nur dass in Salis und Ruj. das Verbum mit ĩ gesprochen wird, s. auch līdzêt.]
Avots: ME III, 60, 61
Avots: ME III, 60, 61
pielikt
pìelikt,
1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;
2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;
3) volllegen.
Refl. -tiês,
1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;
2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.
Avots: ME III, 267
1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;
2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;
3) volllegen.
Refl. -tiês,
1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;
2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.
Avots: ME III, 267
piesprauga
piesprauga, piespraûka 2 Grünh., Unglück, Pech, Not, Schwierigkeit bei der Arbeit: piesprauga klāt, - ne˙kur šauties! nu būs paduoms un palīgs tādā piespraugā Alm., Grünh. . ..tagad īsti būtu nuoderējis, kur pašiem tāda piesprauga Alm. . . . ka kruogiem varē̦tu uzbrukt tāda piesprauga B. Vēstn.
Avots: ME III, 295
Avots: ME III, 295
plušķis
I plušķis,
1) ein ausgerauftes Büschel Wolle
od. dergl. U.;
2) ein zottiges Tier, namentl. ein solcher Köter
Dunika: neliels plušķis (suns) Alm. mazākais māju suns - me̦lnais plušķis Puoģis Janš. Dzimtene 2 III, 72. muļķītis salīgst pie sava tē̦va un dabuon kâ algu maxu plušķīti kumeliņu. plušķis - von einem Bären gesagt LP. VII, 264;
3) ein zottiger, zerlumpter Mensch, ein abgerissener Lumpenkerl
Für. I, Lumpen-Gesindel N.-Sessau n. U.: kurš labs puisītis, dālderi maksā, kurš kāds plušķītis, pusdālderīša BW. 988, 4. nebē̦dāju miglas rītu, ne ar plušķa tē̦va dē̦lu; pēc migliņas saule spīd, nuo plušķīša bajāriņš 10365. Zu pluska.
Avots: ME III, 359
1) ein ausgerauftes Büschel Wolle
od. dergl. U.;
2) ein zottiges Tier, namentl. ein solcher Köter
Dunika: neliels plušķis (suns) Alm. mazākais māju suns - me̦lnais plušķis Puoģis Janš. Dzimtene 2 III, 72. muļķītis salīgst pie sava tē̦va un dabuon kâ algu maxu plušķīti kumeliņu. plušķis - von einem Bären gesagt LP. VII, 264;
3) ein zottiger, zerlumpter Mensch, ein abgerissener Lumpenkerl
Für. I, Lumpen-Gesindel N.-Sessau n. U.: kurš labs puisītis, dālderi maksā, kurš kāds plušķītis, pusdālderīša BW. 988, 4. nebē̦dāju miglas rītu, ne ar plušķa tē̦va dē̦lu; pēc migliņas saule spīd, nuo plušķīša bajāriņš 10365. Zu pluska.
Avots: ME III, 359
pukāt
pukât, -ãju U., pukuôt U., Lautb. Vidv. 44., gew. das Refl. (pukâtiês Spr., Nerft, Wessen, Grünh., Nigr., pukuôtiês U., Gulben), pochen, böse tun, trotzen U.; "sich beklagen" Nigr.: kuo, bāliņ, pukuojies, vai es tava ienaidniece? BW. 16593 var. tautu meita pukuojās, vainadziņš ausi grauž 24272, 3 var. "muļķis tu esi..." skrīveŗa palīgs puķuojās Vēr. II, 27. brālis pukājas, ka tu ęsuot apsuolījis zirgu un neduoduot Nigr. - Wohl nebst li. pukúoti "schelten" aus mnd. puchen "pochen, drohen, trotzen".
Avots: ME III, 404
Avots: ME III, 404
salīgt
salīgt, salīkt Mittel- u. O.-Livl. n. U., N. -Schwanb., auch refl. -tiês, eins werden, übereinkommen, sich wozu vereinen, Handels eins werden, einen Handel abschliessen U.; Frieden schliessen, sich versöhnen: salīgt par kalpu, kalpuoni, puisi, meitu, sich als Knecht, als Magd verdingen. salīgt kalpuot LP. II, 55. tas vīrs, pie kā esi salīdzis, nav vis labais IV, 64. viņš salīcis pie... ķēniņa par... ganu VI, 656. viņš ar ve̦lnu... salīdzis pre cības līgumu Pas. IV, 189. salīgt mieru, Frieden schliessen, sich ver söhnen. lē̦ti salīgstas tie (sie ver söhnen sich leicht) Aus. I, 107. Sprw.: labāk vāja salīgšana, nekâ tre̦kna sū dzība. salìkt kalpus Drosth., Knechte dingen (perf.).
Avots: ME II, 673
Avots: ME II, 673
sēt
sẽt (li. sė´ti, aksl. sěti), sẽju, säen: Sprw. kâ sēsi, tâ pļausi. pats dievs sēj, pats pļauj. dieviņš miežus sēja sudrabiņa sē̦taviņu Pūrs II, 63. sēj, dieviņ, manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu! ebenda. Refl. -tiês, (für sich) (be)säen: kad zâle pavasaŗuos agri sākuot zaļuot . . ., tad vajaguot agri sēties Etn. II, 72. - Subst. sẽšana, das Säen; sêjums,
1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Säens;
2) die Saat, Aussaat, die gemachte od. noch zu machende
U.; das besäte (und schon aufgekommene) Feld: sējumi bij diezgan labi uznākuši un iezē̦luši A. XI, 37. M. varēs sējumu nuoecēt MWM. VI, 637. vai neauga mieži, rudzi kalpa vīra sējumā? BW. 22340. veldē mieži jauna puiša sējumā 28165. skriet . . . pa iaukiem un sējumiem Etn. IV, 54. tu man atkai nuoganīji sējumu LP. V, 160. kalpu salīgst uz sējumiem, t. i., kalpam nemaksā algu naudā, bet iesēj labību zemē Grünh.; sẽjẽjs, der Säer, Säemann: ruožu sējējiņa BW. 6449, 2. Zu apr. semen, la. sēmen, ahd. sâmo, air. síl, kymr. hâd "Same", ahd. sâiu "säe" u. a., s. Reichelt KZ. XXXIX, 11, Trautmann Wrtb. 253 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 459 f.
Avots: ME III, 832, 833
1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Säens;
2) die Saat, Aussaat, die gemachte od. noch zu machende
U.; das besäte (und schon aufgekommene) Feld: sējumi bij diezgan labi uznākuši un iezē̦luši A. XI, 37. M. varēs sējumu nuoecēt MWM. VI, 637. vai neauga mieži, rudzi kalpa vīra sējumā? BW. 22340. veldē mieži jauna puiša sējumā 28165. skriet . . . pa iaukiem un sējumiem Etn. IV, 54. tu man atkai nuoganīji sējumu LP. V, 160. kalpu salīgst uz sējumiem, t. i., kalpam nemaksā algu naudā, bet iesēj labību zemē Grünh.; sẽjẽjs, der Säer, Säemann: ruožu sējējiņa BW. 6449, 2. Zu apr. semen, la. sēmen, ahd. sâmo, air. síl, kymr. hâd "Same", ahd. sâiu "säe" u. a., s. Reichelt KZ. XXXIX, 11, Trautmann Wrtb. 253 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 459 f.
Avots: ME III, 832, 833
svētnieks
svētnieks, ‡
2) ein Heiliger
(?): kuģa ļaudis piesauca ... sv. Tuomu. Voi nu šī svētnieka palīgs ... līdzēja Pēt. Av. IV, 165,
Avots: EH II, 617
2) ein Heiliger
(?): kuģa ļaudis piesauca ... sv. Tuomu. Voi nu šī svētnieka palīgs ... līdzēja Pēt. Av. IV, 165,
Avots: EH II, 617