Paplašinātā meklēšana

àizkalnis (s. IV, 876): nom. pl. aizkaļņi Kaudz. Izjurieši 241.

Avots: EH I, 28

alˆnis: auch Selb.: staltais, dulais aļņu tēviņš Janš. Mežv. ļ. II, 429. Zur Etymologie s. auch G. Il'jinskij Slavia II, 253 f.

Avots: EH I, 68

alˆnis (li. [álnis oder] élnis "Hirsch, Elentier", apr. alne "Tier"), das Elentier (Cervus alces RKr. VIII, 83): ze̦lta ragiem cē̦li staigā ziemeļuos alnis Pūrs I, 79; Kumb. [Weiterhin zu ali. ellenis, ellinis, russ. олень, aksl. jelenь "Hirsch", arm. ełn "Hirschkuh" ἐλλός "junger Hirsch", kymr. elain "Hirschkuh" und ir. elit "Reh"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Trautmann Apr. Spr. 298 f., Berneker Wrtb. I, 263 f., Boisacq Dict. 238 und 245, Johansson IF. II, 53, Walde Wrtb. ² 24 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68

‡ apkalnis Erlaa, der Hügel.

Avots: EH I, 89

apval˜nis, der Wall, auch apvaļ˜ņuõjums: nuo izkaltušiem mē̦sliem apme̦sti apvaļņuojumi R. A.

Avots: ME I, 133

‡ II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125

atkalˆniski,

2) a. adīt (s. unter atkalnu): auch Golg., Gulbern.

Avots: EH I, 145

atkalˆniski izdurt ar adatu caur drēbēm, nicht mit der Nadelspitze, sondern mit dem Nadelöhr die Kletder durchstechen Etn. II, 19.

Avots: ME I, 164

‡ iekalˆnis ² Frauenb., = iekalnus: ceļš te iet ie.

Avots: EH I, 518

nuõkalˆnis Smilt., Lub., Sessw., nuokaļņi Laud., bergab: viņi gāja nuokalnis Saul. III, 129.

Avots: ME II, 793

‡ II nuokalnis, = nuõkalne: tur uzkaļņi, tur aizkaļņi, tur nuokaļņi Kaudz. Izjurieši 241.

Avots: EH II, 51

pakalnis (unter pakalˆne),

1): pakalˆnītis, ein kleiner Hügel
Weissensee.

Avots: EH II, 139

salˆnis: auch KatrE., Warkl.

Avots: EH XVI, 427

salˆnis (li. šalnis bei Būga KSn. I, 289) C., Neugut, Kr., Allunan n. U., Lis. n. RKr. XVII, 90, salnis ² Karls., ein Eisschimmel.

Avots: ME II, 675

sānkalnis* Wid., der Gebirgszweig.

Avots: ME III, 804

‡ savalnis Saikava, jem. (besonders ein Wirt), der apart isst.

Avots: EH XVI, 463

uzkalˆnis: apaļa ... uzkalnī Upītis Pirmā nakts 354; Demin. uzkalnītis AP., Pas. VII, 381.

Avots: EH II, 724

uzkalˆnis, s. uzkalˆns.

Avots: ME IV, 338

valnis,

1): auch (mit àl) AP.; pa vaļņiem staigādami BW. 13010, 4;

4): mit àl AP., (mit al) Fest, Prl.; ‡

7) valnīši Druw. "vieta, kur miesa ar nagiem savienuojas virspusē".

Avots: EH II, 753

valnis,

1) valˆnis C., Dunika, Pankelhof, PS., Segewold, Stenden, Widdrisch, vàlnis Arrasch, Jürg., valˆnis Saikava, Sessw., vàlnis ² Prl., Vīt., valnis L., U., Ascheraden, Lubn., Rutzau, valne A.-Schwanb., der Wall, die Schanze
U.; der Damm: vaļņus apmest Lāčpl. 112. vaļņiem ieslē̦gts cietuoksnis Konv. 71. kapsē̦tas valnī JR. VII, 53. pie pašas valnes kapsē̦ta Vēr. v. J. 1904, S. 272. akmiņu valnē Kleinb. St. 42. aizsargu valnis bija par ze̦mu lielajam ūdenim Fest. pa valni vilciens luokās R. Kam. 83. pār viļņu valnēm JR. VII, 65. - sìena val˜nis C., Widdrisch, (mit àl ) Arrasch, Jürg., (mit àl ² ) KatrE., ein zusammengeharkter grosser Schwaden trockenen Heus Memelshof. rijā uzcirst valni Salisb., das plattgerollte Korn in der Riege mit der Harke auflockern;

2) naga valnis,

a) die Krone am Huf
Ar.; b) = ienadzis 3: ruokas sprē̦gāšuot un nagu valnīši atskabargāšuot K. Müller 100;

3) ratu valnis "?": grūti izrāpties nuo kuokasu pajūga, juo ratu valnis ir īss un stāvs A. XX, 780;

4) vàlnis Arrasch, Blumenhof, C., Jürg., Lindenberg, PS., Ramkau, Rentzen, Salisb., Wolmarshof, vàlnis ² Erlaa, Golg., Kl., Ogershof, Sehren, Sessw., Vīt., valˆnis Saikava, valˆnis ² Nauksch., Pankelhof, Segew.,Widdrisch, valnis St., U., AP., Autz, Fehteln, Kalzenau, Mesoten, Pernigel, Seltingshof, valns Bewershof, Holmhof, Selb., Stockm., val˜nītis N.-Salis, valnītis Etn. III, 177, Plur. vaļˆņi ² Schibbenhof, valnīši U., A.-Schwanb., (mit alˆ ² ) A.-Salis, valniņas Allend. n. U., der obere, anders gestrickte Rand an Strümpfen und Handschuhen:
cimdiem valnis izdevies par šauru Vīt. pe̦lē̦ki dūraini cimdi ar raibu valnīti Plutte 72;

5) der Rand, die Kante:
vaļˆņu ² malas sauc abas garās malas palagam un villainei RKr. XVI, 207. lai tad šai ce̦purei ausis nuopūstuot ar visu valni Upīte Medn. laiki 69. lielskungs, ar sarkanuo ce̦pures valni 105;

6) valˆnis ² Dond. n. RKr. XVII, 62, ein Schutzbrett vor dem Bienenstock;
valna Bielenstein Holzb. 205, 214, valns ebenda, ein Schiebebrett zum Verschluss des Bienenbaumes (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 199); valns Wid. "dzeinis": (dravenieki) dzē̦nu pina, valnu (Var.: valni) raksta BW. 30283. Bed. 6 dürfte auf der Bed. 1 beruhen. In der Bed. 4 und 5 nebst valiņu mala (unter valiņs II) wahrscheinlich zu li. valinỹs "Tuchecke, Rand des Tuches" (womit le. vàlnis nach Le. Gr. § 34 geradezu identisch sein kann) und zur Wurzel u̯el- "einschliessen, zusammendrängen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 295; vgl. Persson Beitr. 540 2). val˜nis 1 am ehesten (trotz li. vãlinas "Wall") kontaminiert aus entlehntem val˜lis . vàlnis (4 und 5): al˜ aus val˜lis, und n aus vàlnis. Anders (zu an. valr "rund" u. a.) Ehrlich Griech. Beton. 147.

Avots: ME IV, 458, 459

miegalnis: snaudulīši, miegainīši mana darba neredzēja BW. 21981, 2. snaudulīte, miegainīte 21973, 4 var.

Avots: EH I, 824

uzvalnis Kokn., der obere Rand eines Strumpfes od. Handschuhs.

Avots: ME IV, 396

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

àizada, ‡

2) = àizadi (?): cimdiem dzīparu aizadas Oknist; aîzada ² Ruhental od. Schwitten, àizadas ² Ass. - Kalt., Kaltenbrunn, = alnis">valnis 4.

Avots: EH I, 5

‡ II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125

atkalnu, atkaļņu Lub., Laud., Adv., bergab: atkalnu skriedams Lautb., EPr. 58. atkalnis iet (Aahof), rückwärts gehen. atkalnu, atkalnis, atkaļņi, atkalniski adīt, vīt links, kraus stricken, flechten: zeķei sviķeli ada atkalniski N. - Schwnb. In Altenwoga u. a. bedeute es auch "rückwärts": ada divus valdziņus uz priekšu, divus atkaļņi (= atpakaļ).

Avots: ME I, 164

briêdis, 4): ein elenhaariges Pferd: salnis zirgs ir ar˙vien skaistāks nekâ b. Janš. Dzimtene I ² , 339. Zur Etymologie s. jetzt auch Loewenthal WuS. XI, 60 ("vielleicht" zu ai. bhrīņāti "versehrf", slav. britva "Rasiermesser", weil der Elch die Baume abrindet).

Avots: EH I, 243

briêdis (li (bríedis, apr. braydis), das Elen, auch alnis (cervus alces);

2) briedis od. Vāczemes br., der Rothirsch (cervus elaphus);

3) fig., von einem sicher auftretenden, stolz einhergehenden Menschen:
iet kâ briedis, krūtis ihgāzis; ceļas kâ briedis augšā, er steht wie ein len auf, d. h. leicht, sicher. Von Frauen, so briežu māte, Elenkuh, gebr.: sēž kâ briežu māte, sie spielt die Herrin, tut nichts. Sprw.: brieža medīt ejuot, vieta jātaisa, lāča medīt ejuot, kaps jāruok;

4) ein elenhaariges Pferd:
kâ briedīši man zirdziņi BW.28003. briedītis, ein schwarzer Käfer (lucanus cervus L.). - [Zur Etymologie vgl. allenfalls Loewenthal Indog. Jahrb. V, 193 (zu an. brīmi "Flamme")].

Kļūdu labojums:
4.nozīmes nodalījumā jāizmet (unter 4) ist zu streichen): ein elenhaariges Pferd: kâ briedīši man zirdziņi BW.28003.

Avots: ME I, 337

[II ìekalˆne Jürg., iẽkalne MSil.], iekalns, der untere Abhang eines Berges od. ein niedriger Hügel: [iekalnē aug krūmi Jürg.] uz Ve̦ntspils pusi stiepjas iekalns gar jūŗmali. Lautb. Luomi 75. [Dazu der instr. pl. iekalnis, mit Erhöhungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa BW. 24097, 2.]

Avots: ME II, 24

iẽleja [Līn., Nigr., Dunika, Bauske, Selg., Salis, Ruj., Arrasch, Jürg. ìeleja C., PS. Schujen, N. - Peb.], auch ielejs [Manz. Post. I, 32, ìelejs ² Lis.], Demin. auch ielejĩtis, ielejtiņš BW. 428, eine kleine Vertiefung, ein Grübchen, ein Tal: māršiņas pierē deviņi ieleji BW. 16753. ziedi, ziedi rudzu vārpa, deviņiem ielejiem BW. 28128, 2. piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā 7406. kur ieleji, tur ūdeņi 25943, 1. lai es slīkstu asarās kâ ieleja ūdenī 9217. bē̦du, raudu ieleja, das Jammerfungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa [BW. 24097, 2].

Avots: ME II, 37

ìezis [PS., Trik., Serben, N. - Peb.], ieze Apsk., der Sandfels, felsenartige Sandlagerung, besonders an Flussufern, Gestein PS., Wend.: Gaujas krastā atruodas Sietiņu iezis; šai iezī ir liela ala LP. VII, 949. pie šiem smilšakmeņiem piede̦r Gaujas ielejas ieži Konv. ² 588. ze̦ms valnis nuo balganiem, drupulainiem ieža akmeņiem Saul. visi ieži e̦suot nuoguldījumi ūdenī Konv. ² 1032. [kâ kāds putniņš paliek drīz tre̦nkāts ieža duobums Diez. - Nach L. u. U. iezis auch: sandiger, schlechter Ackerboden. Vgl. ieza.]

Avots: ME II, 91

izvelˆt [li. išvėlti], tr., hinaus -, herauswelzen: mucu nuo ragavām, nuo pagraba. Refl. - tiês,

1) sich herauswälzen:
lai izveļas skauģim acis kâ ābuols. kad tev acis izve̦ltuos kâ skriemeļi!

2) hervorquellen, hervorstehen:
viņa acis bij izvē̦lušās uz āru Purap.;

3) zur Genüge wälzen:
ve̦lns izvēlies bluķi pretkalnis LP. VII, 1189;

4) sich herausmachen, sich etwickeln:
Kažus jau bij izvēlies par krietnu stepi LA;

5) herauskriechen:
cālis izveļas nuo pauta Grünh. es e̦smu jauns un muļķis, kâ cālis nuo čaumalas izvēlies Purap.

Avots: ME I, 826, 827

II nùoirt [li. nuìrti], intr., abtrennen Druw. [Ähnlich auch das Reflexiv: zeķei valnis nuoiries Ruj., Bauske. apkakle var viegli nuoirties nuo svārkiem C., Bers.]

Avots: ME II, 790

nùosêst,

2): valnis bij nuo vietas nuosē̦sts ... gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121; ‡

3) sich setzen:
nuosē̦da pūstuos Skaista n. FBR. XV, 49. nuosē̦da uz bluķa Pas. VIII, 49. nuosē̦da vecis ceļmalā Pas. III, 300.

Avots: EH II, 84

nùostât,

1): pats nuostāja par gabalu malā Pas. XII, 193 (aus Atašiene). n. uolnīcā un ilgi apduomāties vairs nevarēja Jauns. Raksti III, 128;

2): nuostāja braucis BielU. (asentiņš) nuostās, netecēs Tdz. 55344; ‡

6) = nùostãvêt 1: nevarējis istabā n. Pas. XV, 167; ‡

7) sich irgendwo hinstellend (einen Platz) besetzen (einnehmen):
valnis bij nuo vietas nuosē̦sts un nuostāts gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121. Refl. -tiês, ‡

5) Quartier nehmen, absteigen:
pie kundzes, kuŗa bija nuostājusies pie pazīstamiem Janš. Dzimtene IV, 114.

Avots: EH II, 90

pakalˆne, pakalns, alnis">pakalnis (li. pakal˜nė "die Niederung", pakálnis "ein Anberg, der Fuss eines Berges"),

1) der Hügel, die Anhöhe:
uzeju pakalnē Vēr. II, 137. lai skan kalni, pakalnītes BW. 27612, 1. kur maz kāds pakalniņš, vēl jāpalīdz stumt LP. V, 318. uz kapiem vajaga iet pāri kapu pakalnīšiem (Grabhügel) BW. III, 3, 878. vai uz kalnu, vai uz leju, vai uz kruoga pakainīti BW. 34084;

2) der Raum unten am Berge, der Abhang, der Fuss des Berges:
ragankalna pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91.

Avots: ME III, 38

pretkaļņš Aps., Lub., Smilt., Wid., N.-Peb., alnis">pretkalnis, pretkalnus, pretkaļņus Valdis Stabur. b. 63, pretkalni Bers., pretkaļņi, Adv., gegen den Berg, bergauf: pretkaļaņš zirgs neve̦lk, viņam niķi Zar"avič. ve̦lns izveļas bluķi pretkalnis LP. VII, 1152. vai nu brauc pretkalnus jeb lejup A. XI, 146. jābrauc vairāk pretkaļaņus XI, 211. lai nu es šuo stiepju pret vēju un pretkaļņi Duomas I, 929.

Avots: ME III, 388

stragna Nigr., stragņa Wid., stragnis St., U., stragnums U., Dünsb., Wandsen, ein Sumpf, da man einsinkt Dond. n. U., Wandsen, eine einschiessende Stelle (z. B. in einer Wiese): laiduši tiešām pa stragnu, cauri mežam Janš. Bandavā Il, 248. viņģuojām pa brukstālienu un stragnu, līdz... uzbraucām... ceļu 257. alnis pruot it veikli izlaipuot pa stragņām Vidiņš. kad pa stragnumu pāri, tad ceļš atkal labs Dond.

Avots: ME IV, 1080

te̦ka,

1) te̦ka U., Spr., te̦ks U., Gļiebava, Siuxt, der Pfad, der Fusssteig
U.: visas te̦kas man zināmas (es zināju visus te̦kus 30535) bāleliņa birztalā BW. 13575, 1. sāskrēja vedēji pa cūku te̦kām 16238, 4 var. kuopā viņi bija izte̦kājuši ganu te̦kas Janš. tikvien gan nuo . . . cilvē̦ka mūža ir, kâ nuote̦kāt visas savas te̦kas Siliņš 31. viņš ierauga teciņu un gāja, gāja pa šuo teciņu JK. V, 1, 58. kur viņas te̦ka uzgāja uz braucamuo ceļu Kaudz. M. 109. tu staigātu . . . Golgatas te̦ku 57. ērkšķu te̦ks Stari II, 871. brīžam taisna mūža te̦ka, brīžam gāja līkumā BW. 325. rāmuo te̦ha ir labi iestaigāta Glück Spr. Sal. 15, 19. skudras te̦ka Etn. II, 134. saules te̦ka Br. 227;

2) galvas te̦ks N.-Autz n. U., der Scheitel;
peļu te̦ka, ein dunkler Streifen dem Rücken entlang: salnis zirgs ir... skaistāks nekâ briedis, un šim vēl tāda kuoša peļu te̦ka pa muguru Janš. Dzimtene ² I, 339;

3) upes te̦ka, ein Flussbett:
nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853;

4) der Wechsel (vom Wilde)
Dr.;

5) ceļa te̦kas, plantago Ranken n. Birsman. Für taka, taks mit dem e von tecêt.

Avots: ME IV, 158

uzkalˆns,

1) uzkalˆās AP., Bers., Golg., Saikava, Sessw., (mit alˆ ² ) Widdrisch, uzkalns L., U., uzkalne Janš. Mežv. ļ. I, 164, Warkl., Demin. uzkalˆnīte Saikava, uzkalnis Etn. III, 161; Kaudz. Izjurieši 241, der Hügel, Anberg
U.: smilšu uzkalnītis A. Melnalksnis MazsaIaca 14. sausākie uzkaļņi ir pasusējuši Vīt. 44. laukumam pa vidu ve̦lkas mazs uzkalnītis Pasaules lāpītājs 77. kapsē̦ta uzkalniņā Janš. klajā uzkalnā Janš. Bandavā II, 366. uzjājuot nelielā uzkalnī Mežv. ļ. I, 154. ceļš iet uzkalnē (bergauf) Warkl.;

2) der Gipfel eines Berges
Salis.

Avots: ME IV, 338

II vaiņa (?) Ringen, aude̦kla vaina (?) N.-Peb., vaiņa mala Blieden n. Etn. II, 177, (mit aî ²⁾ Frauenb., MSil., Okte, Schrunden, vaĩņu mala Frauenb., der Saum, die äussere Längsseite des Gewebes: nuoplēš gabaliņu nuo vadmālas vaiņu malas (rupjās kants) JK. VI, 52. maza villainīte:. .. līdz gurniem vaiņu mala RKr. XVI, 207. vaiņa mala dürfte aus vaļņa (gen. s. von valnis) mala entstanden sein; vgl. cèikaũls Le. Gr. 110 und paĩķis.

Avots: ME IV, 440

II valiņš,

1) zemes valiņš Kreuzb. "Erdaufschüttung";

2) valiņu mala, der äussere Längsrand des Gewebes
Dond.; vgl. li. valinỹs in der Notiz zu valnis.

Avots: ME IV, 455

valle,

1): auch Dobl.; staigāja Rīgas kungi gar vallēm BW. 13010, 2. Rīgā ... uz augstas valles 20472; ‡

2) = valnis 4 (mit àl ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 753

vallene, der Rand, die Kante: es audīšu villainītes pe̦lē̦kām vallenēm (Var.: kantītēm) BW. 29064, 3. Zu valnis 4.

Avots: ME IV, 458

valmis Kalnemois (mit àl ² ), Laud., Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., Selb., Sessw., = val˜nis 4: kaimiņu meitām bija skaists valmis cimdiem Selb.; in A.-Schwanb. und um Windau gleichbed. mit valnis 5: valmi iegriezt vīkalē Windau. Mit Assimilation aus valnis?

Avots: ME IV, 458

valna, s. valnis 6.

Avots: ME IV, 458

valne, s. valnis 1.

Avots: ME IV, 458

valniņas, s. valnis 4.

Avots: ME IV, 458

I vica,

1) die Weidenrute, Spitzrute
L. (vice), U., Waidau und Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Adiamünde, Arrasch, Bauske, C., Dond., Karls., Kl., Kurmene, PS., Saikava, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, Trik., Wandsen, Widdrisch, Wolm., Zögenhof; (vice) Wid., Amboten, AP., Dond., Dunika, Golg., Iw., Lubn., Saikava, Schnehpeln, Selb., Sessw.; ein Zweig zum Zu sammenbinden der Zaunstaken Dond.; eine Art Besen zum Fegen des Riegenestrichs beim Windigen (eine kleine Birke, deren untere Aste abgehauen sind, während die oberen zu einem Besen zusammengebunden sind) Laud. (vice); die Rute beim Dachdecken KatrE. u. Etn. I, 91 (viciņa); das Stroh- od. Reisigbündel, das an einer langen Stange auf einem Grenzmal aufgesteckt wird (vice) Druw. n. RKr. XVII, 86; Plur. vices, Ruten (zum Prügeln) Dunika: bē̦rza vice Br. 114. alkšņa vicu (Var.: rīksti, stibu) nelauzīšu BW. 9778, 1 var. (pūru) ar vicīti savicēj[a] 4874. ar vicīti ruokā pieskubinādama zirgu Janš. Mežv. ļ. I, 267. ar vicām senāk klājienu slaucīja nuo salmiem Saikava. nuopin viču ķuoci Pas. II, 164 (aus Kalleten). bez viču kurvja Antrop. II, 90. vicē auguši, sagt man von im Morast wachsenden, sehr krummen Bäumen Frauenb. viču kārkls, die Mandelweide V., salix vimin. Karls.;

2) eine Strieme, die nach dem Prügeln auf der Haut sichtbar ist
Siuxt;

3) viciņa "diega nuošuvums drēbē, lai drēbe tai vietā stingrāki turē̦tuos" Siuxt; "cimda vai zeķes adījuma sākums" (= valnis 4?) Siuxt. Wenigstens in der Bed. 1 wohl nebst estn. wits "Rute"
und li. vycas "Weidenrute" aus r. ви́ца "Rute".

Avots: ME IV, 575, 576

àizkalˆne, die Gegend, der Raum hinter einem Berge. Gew. im Lok.: jē̦ri brēca aizkalnē BW. 13017.

Kļūdu labojums:
die Gegend = aizkalnis, die Gegend
aizkalnē BW. 13017. = aizkalnī BW. 13017 var.

Avots: ME I, 30