Paplašinātā meklēšana

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

‡ apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91

aplìekt: runā, mēli apliekdams "?" Zaravič. viņš runā, sirdi apliekdams (heuchelnd, nicht aufrichtig) Peb. Refl. -tiês Ewers: nevar ne˙maz nuo truok-šņa a. (= apklausīties), man kann sich den Lärm gar nicht mehr anhören (aushalten).

Avots: EH I, 99

bļaûsnis, der Schreihals: viņš tāds bļausnis, nevar apklausīties vien Mar. n. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 320

muôšķuôt, intr., lärmen, tollen. albern: muošķuo, ne̦rkst un klaudz, ka nevar apklausīties RA. Refl. -tiês Spr., [N. - Peb.], muokšķôtiês U., Unsinn treiben, albern, sich verstellen: kuo tu muošķuojies, vai nevari runāt skaidru valuodu? Bers., Lasd., Laud., Lub. kuo te muokšķuojies? Duomas III, 538. [muošķuôtiês Warkl. "spuokuoties".]

Avots: ME II, 684

pluôss, ein Unartiger, Unbändiger: it kâ pluoss: nevar ne˙maz apklausīties Mar. n. RKr. XV, 131, Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 364

rêciens ² Karls., der Schrei, das Gebrüll: zvē̦ra rēciens A. XI, 470. rèčka ² Mar. n. RKr. XV, 133, comm., einer, der unartig, nückisch, weinerlich ist: ir gan rēčka, nevar apklausīties vien! Zu rēkt?

Avots: ME III, 517

rèkt (li. rė˜kti "brüllen") PS., Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., rèkt ² Tirs., Lis., Golg., Bers., Kl., Kr., rêkt ² Karls., Ruj., Selg., Bauske, Iw., praes. rē̦cu, praet. rēcu, brüllen, laut schreien, heulen, heftig weinen U.: lācis rē̦c RKr. VII, 655. lauva rē̦c Tirs., Ronneb. ērzelis rē̦c Etn. II, 51. ērzelis rē̦kdams šim virsū LP. VI, 61 l. māju luopu rēkšana Vēr. I, 63. zviedzin zviedze, rēcin rēce rēvelnieku kumeliņi BW. 13370, 2. tad ta nu rē̦c, ka rē̦c, der brüllt mal Mag. XIII, 2, 67. viņš aiz dusmām sāk rēkt, ka nevar apklausīties Ronneb. rē̦kdami un šņākdami grasī- jušies meitai uzkrist Etn. II, 22. sirmgalvis tik nežēlīgi rēca A. v. J. 1900, S. 404. bē̦rns rēca lielā rēkšanā Tirs. jūra rē̦c JR. IV, 119, Plūd. Das Präsens urspr. wohl mit e, s. Le. Gr. 601. Wohl nebst rē̦kuôt II zu slav. rekǫ "sage", serb. ùroci "Beschreiung" und vielleicht mhd. ruohen "brülten", s. Fick Wrtb. II ⁴ , 347 und 14, 11 (zur Bed. vgl. an. belja ađa, ae. bellan "brütlen", ahd. bellan "betlen": apr. billtt "sagen" u. a.).

Avots: ME III, 519

I šķeñdêt Bauske, Siuxt, šķendêt U., Bewern, Golg., Frauenb., Talsen, -u, -ẽju, refl. šķendêtiês Bauske, Siuxt, šķendêtiês U., Altenwoga, Bewern, Dond., schänden, heruntermachen, schimpfen, keifen, schelten, schmähen U., nörgeln Frauenb.: pamāte nuobeidza savas mācības šķe̦ndē̦dama un suodīdama Janš. Bārenīte 86. Uoliņš šķendēja par jaunām naga ce̦purēm, spīdīgām puogām Vēr. I, 1446. (mācītājs) uz dzērējiem šķendējas Janš. Dzimtene ² I, 299. dzirdēja... dusmīgā balsī šķendējamies:"ak tu ve̦lna negandele!" Dzimtene V, 57. ve̦lns vienmē̦r šķe̦ndas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida Pas. IV, 36 (aus Selg.). Zuobs stipri saskaities šķendējās un bārās ar Ilzīti Tirzm. šķendējās, kad ir apklausīties nevar A. XXI, 9. - Subst. šķendêšana, šķendêšanâs, das Schimpfen, Schmähen, Keifen: dusmas saceļas pret tuo jaunekli, kas šādu šķendēšanu viņai uzkŗāvis Līv. - Brez. un Hav. 239; šķe̦ndê̦tãj(iê)s, wer schimpft, schmäht, keift. Aus mnd. schenden "in Schande bringen, schimpfen".

Avots: ME IV, 27

II smàulêt ² Saikava, -ẽju, anhaltend weinen (von Kindern): ir gan palaidnis! smaulē vienā smaulēšanā, ne apklausīties nevar! Laud. Etwa zu mhd. smollen "schmollen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 687 und Fick Wrtb. III ^4, 531?

Avots: ME III, 955

vauska,

1) comm., ein Schwätzer
Mag. XIII, 3, 66, Setzen n. Etn. II, 129; "kas nevajadzīgu runā ar visu muti" Meiran; "wer alles sehr laut tut und spricht" Borchow;

2) "das Lärmen, Tollen":
vauskas vien iet; nevar ne apklausīties Oberland.

Avots: ME IV, 487

vauskât, -ãju, schwatzen, räsonnieren: ta ta nu vauskā, ka nevar ne˙maz apklausīties, der räsonniert (schwatzt) derartig, dass man es gar nicht mehr hören mag Mag. XIII, 3, 66.

Avots: ME IV, 487

žàugât ² Mar., -ãju, Unsinn schwatzen; žaûgât Zvirgzdine, Unwahrheiten sprechen: viņš vienādies žaugā, ka nevar apklausīties Mar. n. RKr. XV, 145. Zu žauga II.

Avots: ME IV, 790