Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'aplēst' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'aplēst' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (7)

aplēst

aplèst,

1) berechnen;

2) ermitteln:
a. kniedes kāta caurmē̦ru.

Avots: EH I, 98


paplēst

paplèst, Refl. -tiês: zeme pasaplēte Pas. IX, 544. nuo pirmās dienas, kad paplētās acis Jauns. Neskaties saulē 26.

Avots: EH XIII, 163


paplēst

paplêst, ‡

2) ein wenig beissen:
lielās cūkas mazuos paplēsa, kad bij sveši Siuxt. Refl. -tiês,

2) für sich ein wenig pflücken Kaltenbr.:
cik kuŗš pasaplēse, tik ir aizne̦s:

Avots: EH XIII, 163


paplēst

paplêst [li. paplė´šti], tr., etwas reissen, spleissen: aude̦klu, skalus. Refl. -tiês, sich ein wenig raufen, prügeln: vīrs paplēšas ar sievu MWM. VIII, 242.

Avots: ME III, 82


paplēst

paplèst, paplest, tr., ein wenig breit machen: acis, muti. vīrs paplēta mēteli Purap. Refl. -tiês, sich ein wenig breit machen, sich öffnen: mute paplešas Līv.

Avots: ME III, 82


saplēst

saplêst, Refl. -tiês,

2): "sakauties" Orellen; ‡

3) = sapũlêtiês Frauenb.: kad pašam sava dzīve, tad dikti saplēšas.

Avots: EH XVI, 437


saplēst

saplêst, tr.,

1) reissend, raufend sammeln, zusammenraufen, -raffen:
saplēš sūnas LP. IV, 120. viņš saplēsa nuo ļaudīm pulka grē̦ka naudas VII, 1204;

2) zerreissen, zerfleischen; zerbrechen:
Sprw. piktiem suņiem saplē̦sta āda. ka(d) tevi (traki) suņi sarietu, saplē̦stu! dass dich (tolle) Hunde zerbeissen, zerreissen, auffressen! Mag. XX, 3, 36. ve̦lni grib viņu saplēst LP. VII, 196. Sprw.: viens brālis saplēsa puôdu, uotrs bļuodu (sagt man, wenn eine gemeinsam unternommene Sache nicht gelingt). Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, -raffen;

2) einander zerreissen; sich verzanlcen, in Streit geraten:
panākstnieki saplēsās sēņu spaini dalīdami BW. 19387. Kunavs bij saplēsies ar citu skuolē̦nu Pasaules lāpitājs 27.

Avots: ME II, 703

Šķirkļa skaidrojumā (12)

drusta

drusta [= druska?]: vē̦stuli saplēst smalkās drustās Degl.

Avots: ME I, 505


lampa

II làmpa 2, ein flaches, von einem Stein abgeschlagenes Stück U., das Stück [Oppek., Erlaa, Kokn. n. U.], die Scherbe Aps.: sasist, saplēst lampās Bers., Lös.; bļuodas lampiņas Aps.; papīra lampa Egl.; vakar jūs kavāties, pavārnīcas lampām lēca BW. 20825, 1. [Zugrunde liegt wohl die Wurzelform lom - (in slav. lomiti "brechen" usw., s. le. limt) mit dem p von slav. lopata usw. (bei Berkeker Wrtb. I, 732 f.).]

Avots: ME II, 418


lampāt

lam̃pât, - ãju, lampuôt,

1) tr., schlagen, prügeln, stossen:
lampāt = sasist, saplēst lampās Etn. IV, 129. trīsreiz dienā es viņu lampuošu Niedra;

2) schlürfen:
es redzēju sētiņā piestā putru lempējuot (Var.: lampājuot) BW. 19407;

3) sich bewegen, laufen, schwefällig gehen:
vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot BW. 7319. kad ieraugu vīra māti, šķietu lāci lampājuot 23203, C. [In der Bed. 1 Ableitung von lampa II, in der Bed. 3 zu lampa III, in der Bed. 2 mit Wurzelvariation zu la. lambere "lecken", nhd. schlamp(f)en "schlürfen" (wozu Walde Wrtb. 2 409).]

Avots: ME II, 418, 419


lampata

lam̃pata,

1) [lam̃pats Serbigal, làmpata 2 Erlaa], der Lappen, Fetzen, Lumpen, ein Stück Smilt., Ubbenorm: sveši ļaudis sanākuši ar tām darvas lampatām BW. 20397. tur uzmeta sveši ļaudis darvainās lampatiņas 16297; sasist, saplēst lampatās Paul.;

2) etwas Minderwertiges, Schund:
nuo tādām lampatām, kur tikai virši vien aug, ne˙kad nevar pļavas iztaisīt Dz. Vēstn.;

3) ein Taugenichts, Lump, Bummler
Smilt., Mat. Zu lampa II.

Avots: ME II, 418


pauži

paûži 2 Lems., eine gewisse Wasserpflanze ("ašķi"): vajag paplēst paužus, ar kuo pīt krē̦sliem dibe̦nus.

Avots: EH XIII, 186


sa

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589




sajāzdīt

sajāzdît "sajaukt, salauzt, saplēst" Lubn.: s. visu māju.

Avots: EH XVI, 414


samēgt

samēgt (??), = samiêgt (?): samēdze (fehlerhaft für ostle. samīdze < samiedze?) jai muti tik stipri, ka tī nespēja vairs paplēst Pas. XIII, 83 (aus Welonen).

Avots: EH XVI, 430


sapauksnīt

sapauksnît: auch (mit àu 2 ) Saikava: Mārtiņš Krišu sapauksnījis Blaum. No sald. pud., S. 81.Refl. -tiês "sakauties, saplēsties (von Kindern)" Kalz. n. Fil. mat. 29: bē̦rni sapàuksnījās 2 .

Avots: EH XVI, 434


sašļaukāt

sašļaukât (mit 2 ), = saburzît: s. drēbes Schwitten. Refl. -tiês,

1) in Bewegung geraten
(mit ) Arrasch: ūdens upes grīvā stipri sašļaukājās Ze̦ltmatis Sark. lilijas 123;

2) "sakauties, saplēsties" (mit ) Roop, Lemsal;

3) "liegend sich zur Genüge rekeln"
(mit ) Vank.;

4) (unruhig) liegend sich die Kleider zerknittern (mit
2 ) Schwitten.

Avots: ME III, 757