Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'appelt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'appelt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (5)
aizsist
àizsist,
1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;
2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;
3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;
4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.
Avots: ME I, 49
1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;
2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;
3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;
4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.
Avots: ME I, 49
kūleņot
pelt
pelˆt, peļu, pêlu, schmähen, lästern, verleumden: pēla mani nîknu, bargu, vairāk pēla netikušu BW. 21798, 4. peļu savu netikumu BW. 6924. atraikn[i]s mani peltin pēla BW: 9712. Refl. -tiês, verschmäht werden: izšaut smuka truokšņa dēļ arī nepeļas (ist nicht zu verschmähen) Seibolt. Subst. pêlẽjs, pê̦lãjs, der Schmäher. pē̦lums, das abgeschlossene Schmähen, die Schmähung Biel. t. dz. 2363. Vielleicht nebst paļas zu la. appellāre "anreden", compellāre "anrufen, scheiten", interpellāre "dazwischen reden" (die Bedeutung von le. pelt könnte zuerst in appelt, nuopelt entstanden sein, vgl. aprunât), woneben mit s- ahd. spellōn "erzählen", s. Walde Wrtb. 2 52.
Avots: ME III, 198
Avots: ME III, 198
raidīt
I raĩdît Līn., Tr., BL, Iw., Dond., Setg., Kandau, Wandsen, Gr.-Essern, Lautb., Ekau, Kurs., Jürg., Nitau, Salis" Ruj., PS., Serbigal, AP., ràidît 2 Kl., raidît Prl., C., Saikava, Lis., Wolm., Arrasch, N.-Peb., Selsau, Gr.-Buschhof, Nerft., raîdît 2 Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,
1) eilig senden, treiben, hetzen
U.: Sprw. vienu dienu raida, uotru gaida. ar ļauniem lāstiem tev[i] pruo-jām raidīja Aps. VI, 35. atstūmusi un raidījusi nuo istabas tuos ļaudis laukā Purap. Kkt. 175. "ejat nu laukā!" Vīkuļa kundze raidīja ļaudis A. XX, 859. kur likāt mūs[u] māsiņu? vai klētī ieslēdzāt, vai druvā raidījāt? BW. 13646, 19. ne cilvē̦ks kāds jāraida uz viņu pasauli Alm. gars skatienus tālumā raida Vēr. II, 37. tē̦ls raida savu miera pilnuo skatienu uz leju Japana 24. raidīt pasaule jaunas skaņas Vēr. II, 12, tāļumā debess spuoži vēl re̦tuos starus raid[u] Jaunības dzeja 50;
2) "loslassen, Abschied geben"
L.;
3) "schnell essen":
ē̦daža ē̦d, ka raîda vien Dond. Refl. -tiês,
1) eilen Neik. n. U.;
2) zappeln:
bē̦rns jau raîdās U., das Kind zappelt schon. - Subst. raidîtãjs, wer (schnell) sendet, schickt; wer hetzt: būt[u] es tada gājējiņa, kâ māmiņa raidītāja BW. 14872. In der Bed. "hetzen" (aus "bellen lassen") nebst rīdīt zu riêt (s. Leskien Abl. 280), dagegen ln den übrigen Bed. wohi (vielleicht nebst li. riedù "качусьs", s. Būga Aist. Stud. 77) zu aksl. rějǫ "ἐπείγω", rinǫti sę "ruere", serb. rȉnuti "stossen", ai. rīyatē "bewegt sich", la. rīvas "Bach", ae. ríƥ "Fluss", ir. riathor "torrens" u. a. bei Trautmann Wrtb. 243. Anders darüber (zu ahd. rîtan "reiten", ir. ríadaim "fahre" u. a.) Walde Vrgl. Wrtb. II, 348.
Avots: ME III, 469, 470
1) eilig senden, treiben, hetzen
U.: Sprw. vienu dienu raida, uotru gaida. ar ļauniem lāstiem tev[i] pruo-jām raidīja Aps. VI, 35. atstūmusi un raidījusi nuo istabas tuos ļaudis laukā Purap. Kkt. 175. "ejat nu laukā!" Vīkuļa kundze raidīja ļaudis A. XX, 859. kur likāt mūs[u] māsiņu? vai klētī ieslēdzāt, vai druvā raidījāt? BW. 13646, 19. ne cilvē̦ks kāds jāraida uz viņu pasauli Alm. gars skatienus tālumā raida Vēr. II, 37. tē̦ls raida savu miera pilnuo skatienu uz leju Japana 24. raidīt pasaule jaunas skaņas Vēr. II, 12, tāļumā debess spuoži vēl re̦tuos starus raid[u] Jaunības dzeja 50;
2) "loslassen, Abschied geben"
L.;
3) "schnell essen":
ē̦daža ē̦d, ka raîda vien Dond. Refl. -tiês,
1) eilen Neik. n. U.;
2) zappeln:
bē̦rns jau raîdās U., das Kind zappelt schon. - Subst. raidîtãjs, wer (schnell) sendet, schickt; wer hetzt: būt[u] es tada gājējiņa, kâ māmiņa raidītāja BW. 14872. In der Bed. "hetzen" (aus "bellen lassen") nebst rīdīt zu riêt (s. Leskien Abl. 280), dagegen ln den übrigen Bed. wohi (vielleicht nebst li. riedù "качусьs", s. Būga Aist. Stud. 77) zu aksl. rějǫ "ἐπείγω", rinǫti sę "ruere", serb. rȉnuti "stossen", ai. rīyatē "bewegt sich", la. rīvas "Bach", ae. ríƥ "Fluss", ir. riathor "torrens" u. a. bei Trautmann Wrtb. 243. Anders darüber (zu ahd. rîtan "reiten", ir. ríadaim "fahre" u. a.) Walde Vrgl. Wrtb. II, 348.
Avots: ME III, 469, 470