Paplašinātā meklēšana

‡ àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.

Avots: EH I, 10

apbîtiês, ‡

2) ein wenig erschrecken
(intr.) Kaltenbr.

Avots: EH I, 74

apbîtiês, plötzlich in Furcht geraten (von mehreren Subjekten): paspīdēja vēl divas asaras, bet apbijās, atplaka Duom. I, 5.

Avots: ME I, 77

atskarbîtiês, widerspenstig sein L.

Avots: ME I, 192

‡ *bābîtiês, erschlossen aus dem nom. act. bābīšanās, sentimentales Verfahren: kas te par bābīšanuos! Veselis Saules kaps. 183.

Avots: EH I, 208

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

čaĩbîtiês (zu ersetzen durch čaibîtiês): das Gesicht verziehen (auch als Ausdruck des Ekels, Missfallens) PV. (mit aî); viņa save̦lk laipnu ģīmi, gruoza acis un vaibstās un nezin, kâ č. PV.

Avots: EH I, 282

čaĩbîtiês, sich freundlich stellen, eine freundliche Miene machen, sich zu einer freundlichen Miene zwingen: Taksis čaibījās reizu reizēm, lūpas atviezdams, kâ smiedamies Vīt. 82.

Avots: ME I, 401

‡ darbîtiês "?": nu bija gan kuo duomāt un d., ka ... neiekristu samaitāšana Pas. II, 10.

Avots: EH I, 307

dirbîtiês, -ījuos, sich zu schaffen machen, seine Nase wohin stecken: viņš dirbījas gar citu būšanām Naud.

Avots: ME I, 469

iebīties: bē̦rns iebijies Behnen. bē̦rns var ie. nuo suņa Bērzgale, Heidenfeld, Līvāni, Makašēni; durch einen überstandenen Schreck eingeschüchtert werden Lis., Peb., Schwanb., Selsau, Sessw.: zirgs ir iebijies nuo šī tilta un ne˙kad neiet tam mierīgi pāri.

Avots: EH I, 504

[iebīties, iebijāties L., sich inniglich zu schrecken anfangen.]

Avots: ME II, 4

izbîtiês, erschrecken, in Furcht geraten: bikla mana līgaviņa, nuo aitiņas izbijās BW. 27075. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevis izbīšuos BW. 33639, 8.

Avots: ME I, 717

kabîtiês, sich verhaken Karls.

Avots: ME II, 130

‡ knaibîtiês "ņaibīties" Wessen.

Avots: EH I, 627

knar̃bîtiês, - uos, - ĩjuos, langsam essen Gr. - Sess.

Avots: ME II, 242

I knuôbîtiês ² Frauenb., sich lausen, lecken, knibbern (aus einem handschriftl. Vokabular); sich kratzen, reiben Lubn.; mit den Zähnen einander leichthin nagen, zwicken (mit uô ) Erlaa, Meselau. N.-Peb.. Sessw., (mit uô ² ) Erwalen: zirgi knuobās.

Avots: EH I, 635

kņuobîtiês, knabbern, wie die Pferde einander im Felle mit den Zähnen schuppen Spiess n. U.

Avots: ME II, 253, 254

[luobîtiês,

1) sich rühren, schwanken
U.;

2) s. luôbît.]

Avots: ME II, 521

ļuôbîtiês, -uos, -ĩjuôs, wackeln, wanken, schwanken: viņš iet ļuobīdamies Mat., [Stomersee, Neu-Laitzen, Bers., Gudenieki, Pampeln, Trik., Lindenhof].

Avots: ME II, 545, 546

ņaîbîtiês,

1): kokettierend die Lippen verziehen
Meselau, N.- Peb.

Avots: EH II, 112

[ņaîbîtiês, -uôs, -ĩjuôs.

1) sich zieren
Kreuzb.;

2) Unzufriedenheit mit nicht zusagender Speise äussern
Ruhental.]

Avots: ME II, 895

nùobîtiês,

1) sehr erschrecken
(intr.): lielskungs jau nuobijies kâ kaļķis Asp. [auch ein Praet. - duos: Latvju tauta nenuobīdās nuo saviem pretniekiem Latg. 1921, № 46, 1. šitā nuobīdās ilūkstieši 1921. № 51, 2 _3. vardes, kuŗas uz krastmales sildījās saulītē, nuosabīda gaŗauša Pas. I, 185;

2) sich versehen (von schwangern Weibern)
U.]

Avots: ME II, 762

‡ nùoņaibîtiês, das Gesicht verziehen (perfektiv): izdzēris glāzi, viņš nuoņaibījās Sessw.

Avots: EH II, 72

‡ nuožārbîtiês Lemb., eine gewisse Zeit hindurch klettern: n. visu dienu pa sē̦tām un kuokiem.

Avots: EH II, 110

‡ pabîtiês, in Furcht geraten: muļķis pasabīdās nāves Pas. VII, 51. jis jau pasabīda, ka tai (= tâ) ... nuotiks X, 413. Subst. pabîšanâs Ceļi VIII, 235, = nuõbîles.

Avots: EH II, 121

[pauôbîtiês, wiederholt ein wenig den Mund (zum Lachen) verziehen Wolm., Lis.; wiederholt das Gesicht ein wenig verziehen N.-Peb., Renzen.]

Avots: ME III, 130

pãrbîtiês, [pãrbīstîtiês], zu sehr erschrecken, vor Furcht erstarren: rādi pa+priekšu galvas spalvas, tad viņa sabīsies; pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies! LP. IV, 131. [vēl vairāk pārsabīdis (= pārbīdies), kaķis skrien kuokā Pas. I, 220.] viņš jau bij paguvis pārbīstīties Dz. V.

Avots: ME III, 150

‡ pašubîtiês Nitau "paslīdēt".

Avots: EH XIII, 180

raîbîtiês, ‡

2) Widerwilien; Ekel äussern
Lennew.: neraibies ne˙kuo, bāz vien mutē!

Avots: EH II, 350

raîbîtiês Drosth., Bers., = riêbtiês.

Avots: ME III, 468

sabîtiês, sabîst, sabīstiês Mitau, sabîstîtiês, sabīkstîtiês Olai, Siuxt, Lieven-Behrsen, erschrecken (intr.): sle̦pkavas re̦dzē̦dama, viņa ļuoti sabijās Dīcm. pas. v. I, 54. muļķītis nu tikai atjē̦dzas, kur iestidzis un sabijîes pūš projām LP. V, 288. rādi . . . galvas spalvas, tad viņa sabīsies, pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies IV, 131. ķēniņš lāci ieraudzījis sabīdās, ka nesapluosa zirgus VI, 511. nesabīdu*) baidījama BW. 6015. ne saimīte nesabīda*), nava laba rājējiņa 31067, 4. - Subst. sabîšanâs, das Erschrecken, der Schreck: pasargāties nuo sabīšanās LP. I, 178. *) In nesabīdu, nesabīda könnte -sa- übrigens auch das infigierte Reflexivpronomen sein.

Avots: ME III, 594

sakabîtiês Behnen, Gr.- Buschhof, = sakabinâtiês 1, saķerties, samesties.

Avots: ME II, 643

salabîtîes Pas. I, 270, = salabt, sich versöhnen: viņi atkal salabījās MWM. VII, 882.

Avots: ME II, 665

saļuôbîtiês ² Gudenieki, anfangen zu wanken, unsicher werden: māja saļuobījusies.

Avots: ME II, 679

sašaubîtiês, (plötzlich) stark zweifeln: Lauciņš gan kâ sašaubījās un duomāja,... vai nebūtu labāk, ka paliktu... pie sava RA. tas sašaubījās atkal par savu nuoduomu ebenda. man arī ticība sašaubās, vai tik... Jaunie mērn. laiki IV, 72.

Avots: ME III, 753

I skubît(iês) Warkl., = skubinât(iês).

Avots: ME III, 901

šuobîtiês L., St., U., (mit "uô" ) Bauske, šaubīties; schwanken, nicht fest stehen, šķunbīties Mar. ("stabs vējā šuôbâs"), Nötk. Aus šaubīties + šķuobīties?

Avots: ME IV, 112

šubîtiês, = misêtiês Druw.; einen Fehltritt tun Golg.: gāju un kāja šubījās, un es pakritu Druw.

Avots: ME IV, 104

svaîbîtiês: "Grimassen schneiden" Fehteln; Margita svaibejās ("?"): ni ē̦dāja, ni dzē̦rāja, ni aiz galda sē̦dē̦tāja Tdz. 59634 (aus Preiļi).

Avots: EH II, 611

svaîbîtiês "mimische Bewegungen machen": tas cilvē̦ks par daudz svaibās Sawensee; vgl. vaibîtiês.

Avots: ME III, 1140

uzbîtiês, aufschrecken (intr.): bē̦rns uzbijās nuo miega Arrasch.

Avots: ME IV, 317

vâbîtiês Gr.-Buschh., -ĩjuôs. das Gesicht verziehen, Grimassen schneiden: kuo nu vābījies kâ etiķi iedzēris! Gr: Buschh. Vgl. uobîtiês.

Avots: ME IV, 490

žābîtiês "ākstīties": kuo nu žābies (žābījies) kâ negudrs? Alksnis-Zundulis; "albern sprechen" (mit â ² ) Ruhental.

Avots: ME IV, 794

žarbîtiês,

1) mit Mühe, ungeschickt (auf einen Baum) steigen, klettern
(mit ar̂ ² ) Blieden, Luttr., N. - Autz, Ruba;

2) "scharren":
mežā dzimis, mežā audzis, mājās nācis žarbīties (Var.: kārpīties) Bielenstein Holzb. 492. Vgl. žārbīt(ies).

Avots: ME IV, 789

žìlbîtiês ² Erlaa, -uôs, -ījuôs, sich bewegen, sich hin und her drehen (gruozīties): kuo tu te žilbies man pa kājām?

Avots: ME IV, 810

biêdêt, -ẽju, caus., schrecken, scheuchen, Furcht einflüssen: nebijuos biedējama, ne ceļā traucējama BW. 6643. nav labi bē̦rnus biedēt ar bubuli. Refl. -tiês, einander schrecken: tē̦vs ar dē̦lu biedējas LP. VII, 1187. Subst. biedē̦tājs, wer Furcht einflüsst, ängstigt. Zu bīties.

Avots: ME I, 305

bîstîtiês, dial. bīkstīties BW. 13718, -stuos, -stījuos, freqn. von bīties, sich fürchten: zaldāts nedreb, nebīstās, un kuo tur bīstīties LP. VI, 360. dē̦lu māte gribējās, lai es viņu bīstījuos; bīstās saule rīta rasu, tâ es viņu bīstījuos BW. 23212. [Daneben auch bīstēties U. und bei Glück II Mos. 9, 30; hier auch transitiv: kas viņu bīsta Apost. 10, 35].

Avots: ME I, 304

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. ² 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

knaîbît [li. knaibýti "wiederholt kneifen; ковырять"], wiederholt kneifen, zukneifen: viņa lūpiņas knaibīdama aplūkuoja savu kuošuo vainadziņu U. b. 104, 10. muižas kungs raudzīs kaķi knaibīt, lai re̦dz, vai spļaus arī naudu LP. IV, 22. saimnieki nagus vien knaibīs pret mani Alm. Refl. - tiês, wiederholt kneifen, sich kneifen: es nuo viņa nevaru glābties - viņš knaibās Nigr. bē̦rni snauda vai knaibījās Apsk. v. J. 1950, S. 170. citi visi tik knaibījās lūpām Dünsb. - Nach U. auch gleichbed. mit kņuobīties. - Zu kniebt.

Avots: ME II, 241, 242

[kraipît (li. kraipýti "hin und her wenden"), verziehen, krümmen: viņš runā muti kraipīdams Mesoten.] Refl. - tiês,

1) hässlich, unanständig lachen;

[2) "guorīties, šķuobīties" Mesoten, Ellei. - Zu li. kreĩpti "wenden", krỹpti "sich unwillkürlich wenden", ksl. крѣсъ gr. "τροπή" und vielleicht an. hreife "Handgelenk", s. Trautmann Wrtb. 140].

Avots: ME II, 256

labît, -îju, tr., versöhnen, streicheln, rühmen BW. 3877: palabī bē̦rnu C. Refl. -tiês, sich anschmeicheln, freund- liche Miene machen: tagad nu vajadzēja labīties MWM. III, 565; ["draudzēties" PS.].

Avots: ME II, 396

ļùoti [PS., C., Serbigal, Neuenb., ļuôti ² Bl., Līn., Salis, Ruj., ļuoti Tr.], sehr: ļuoti jauks, sehr schon; ļuoti agri, sehr friih; ļuoti sabīties. [Aus dem Slavischen; vgl. aksl. лютѣ "δεινῶς, valde", r. лютый "grimmig" und (hinsichtlich der Bed.) le. briẽsmîgi.]

Avots: ME II, 546

me̦sls,

1) der Zoll, Schoss, Tribut, die Steuer:
prasīja nuo viesiem savu me̦slu. me̦slus duot, maksāt, mest, schossen, Tribut zahlen: tie padevās viņām uz me̦slu duošanu I Makk. 1, 4. viņi maksāja krieviem me̦slus. tādi me̦sli jāmaksā dabai par viņas likumu pārkāpšanu Plūd.;

2) der Plur. me̦sli, die Würfel, das Los:
tie me̦sluojās un me̦sli krita uz Matīsa Ap. 1, 26;

3) me̦sls, meslis Bers., ein Mondkalb, Poltergeist, Spukgeist, [Zauberei], Possen, eine verächtliche Sache
Bergm. n. U.: kuo nuo tādiem me̦sliem būs bīties? Hr.;

4) meslis, die Fussbank
L. (vgl. pameslis);

[5) me̦sli "lielas tītavas, kur uztin me̦tus aušanai" Ahswikken, Rutzau, Ober- u. N. - Bartau;

6) der Aufzig (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 393.] Zu mest.

Avots: ME II, 603

nejaûks,

1) hässlich, schlecht, [unlieblich, unartig
Manz. Lettus]: uznāca nejauks laiks. septiņas citas guovis izkāpa pēc šām nuo upes nejauku muguru un liesām miesām I Mos. 41, 3;

2) abscheulich, niederträchtig, böse:
viņš nejauks tēviņš, cilvē̦ks. muižas kungs paliek nejauks LP. IV, 22;

3) das Adv. nejauki, fürchterlich, schrecklich, sehr:
nejauki dusmuoties, nuokust, skaust, lūgties, plīties, pārbīties. vidējais brālis par tuo nejauki sadusmuojies LP. IV, 136. ve̦lns nejauki lūdzies V, 151. [Vgl. aruss. неукыи "невѣжественный" bei Срезневскiй II, 437.]

Avots: ME II, 716, 717

nemiêrĩba, die [Unruhe Wid.] Unzufriedenheit: viņam uznāca tâ kâ bailes, kâ nemierība Apsk. [ne par kādu skaudību, nemierību vai atriebību nebūs kuo bīties Janš. Dzimtene V, 355.]

Avots: ME II, 723

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

I uolît (aksl. valiti "wälzen"), -u, -ĩju,

1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô ² ) Karls., (mit ùo ² ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;

2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,

1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;

2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;

3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô ² ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo ² ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;

4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo ² ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô ² ) Ruj.;

5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô ² ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).

Avots: ME IV, 417, 418

uoluôtiês,

1) "šķuobīties, vaibstīties" (mit uõ ) Sepkull;

2) =tūļât 1: kuo tik ilgi uoluojies? Selb. Zu uolât I.

Avots: ME IV, 418

pauôbtiês [Smilten, Wolm., Selsau,

1) "pasmīnēt, pašķuobīties" Burtn., Seppkull]: vaigā grumbiņa nepauobas A. XII, 7. [mute drusku pauôbās uz smiešanuos Lis.;

2) "= palūkuoties" (?): pauôbies, kas tur nāk! Sauken.]

Avots: ME III, 130

pìrkstaînis U., Spr., Pixtern, (mit ir̃ ) Līn., der Fingerhandschuh: kal man dze̦lzu pirkstainīšus, iai es varu knaibīties! BW. 21752. pirkstainīšus vien adīju 7291.

Avots: ME III, 223

plīvât, -ãju, sich ablösen und in dünnen Stückchen abfallen: kaļķu vitējums baznīcas griestuos sāk atluobīties, un plīvas plīvā Fest.

Avots: ME III, 350

pluõksne Drosth., der Streifen, die Schicht: pluoksnīte - strēmele, sevišķi nuo stādiem nuoplē̦sta Drosth. nuo zemes sāk atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74; "abgeschelferte Epidermis" Kreuzb. Zu plē̦ksna.

Avots: ME III, 364

šaubĩba,* das Wankelmütigsein, die Skepsis, der Skeptizismus: viņa šaubībai... tā gāja palīgā Kundz. Kronw. 64. iztvīcis ērkšķainā šaubības ceļā Pūrs I, 38. var sākt šaubīties paši un vest šaubībā arī jūs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 52, izklīdināt šaubību 156.

Avots: ME IV, 5

skārbīt pretī "entgegenschnarchen" Für. I. Refl. -tiês pretī, sich widersetzen Warkl., Schwanb., Meiran, Adleenen; vgl. skarbīties pretī.

Avots: ME III, 879

šķuorîtiês, (kokettierend Drobbusch, Lös.) ausweichend sich hin und her drehen (mit uô) Bers.; sich träge bewegen Lubn.; "gruozīties, šķuobīties" (mit ùo ² ) Laud.; "guorīties, nestāvēt mierā, gāzelēties, šķiebties" (mit uô) Nötk. Aus šķuobîties + guorîties?

Avots: ME IV, 58

šļaubs,

1) šļàubs ² Gr. - Buschh., Erlaa, Fehsen, Grawendahl, Warkl., šļaubs Golg., Katzd., Wessen, šlaubs U., schräg; abschüssig;
(in Laud.) steil (mit àu ² ): šļaubs baļķa gals Gr. - Buschh. šļaubs (an einem Ende zugespitzt) kuociņš Fehsen. jumts ir stipri šļaubs, tâ ka par nuokrišanu nav daudz kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 11. šļauba kaudze Katzd. (fig.) kāds neguods..., kad sieviete nuokļūst uz šļaũba ceļa Janš. Bandavā II, 245;

2) (fig.) leicht, nachsichtig:
tā (māte) tuo lietu var˙būt pārlaidīs šļaubāk. nuo papa dabūsi sukas;

3) = sājš, pliekans: šļauba dūša, kad gribas kā sāļa Fehsen, Geistershof;

4) als Subst., ein (an beiden Enden) schräg abgehauener Giebelbalken
(mit àu ² ) Warkl.; šļaubi "griesti uz āru ārpus sienas" Erlaa. - Subst. šļaubums Bers., (mit àu ² ) Kr., Lubn., Sessw., der Fall, die Senkung, Schrägheit, Neigung Erlaa n. U.; die Böschung V. Nebst slaubeniski und li. slubnas "schwach, matt" wohl zur Wurzel sleub(h) "schlaff herabhangen(d)" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710; šļaubans 2 dagegen gehört anscheinend zar Wurzel sleub- "gleiten" (in ae. slúpan "gleiten", got. sliupan "schleichen" u. a.) bei Walde 1. c. 710 f.

Avots: ME IV, 64, 65

šņaîbît AP., Adl., Bers., Golg., Meiran, Ogershof, Saikava, Selsau, refl. -tiês Bers., (mit aî ) Fehteln, Kl., (die Lippen oder das Gesicht) verziehn: pūdelis šņaibījās un žuorījās Turg. Pavasaŗa ūd. 12. es neņe̦mtu tās meitiņas, kas caur lūpām šņaibījās (Var.: kas dzied lūpas knaibīdama) BWp. 862, 1 var. zirgi šņaibâs KL., die Pferde ziehen drohend ihre Ohren an. Subst. šņaibîšanâs, leere Drohung KL.; ablehnendes Verhalten Saikava: kad viņš tâ saka, tad tā ne˙būt nav tukša izrunāšanās un šņaibīšanās Vēr. I, 1164. Zu šniebt; vgl. ņaibîties und vaibīties.

Avots: ME IV, 90

šùds ² : etwas Minderwertiges, Unbedeutendes Marzen: š. vien tur ir; tas jau nezin ne šūda ("anständiger" für sũda) Schibbenhof. šũda bũšana Ekau, Grünw. ("wo man sūds für anstössig hält, wird es durch šūds ersetzt"). š. vien tur iznāks ebenda. šùdu ² - kuo tur bīties! Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89. kuo jūs ar tādiem šūdiem atkal nākat pie manis! Janš. Līgava II, 489. šūds dürfte nicht aus dem Li. stammen (weil es nicht in allen Fällen statt sūds gebraucht wird), sondern eine Umbildung von sūds sein, um ein weniger anstössiges Wort zur Verfügung zu haben.

Avots: EH II, 658

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

tulznaîns,

1) tulznaîns PS., tul˜znaîns Wolmarshof, tulzņaîns Vēr. II, 1223, voller Blasen:
tulznainas ruokas Purap. Kkt. 70; A. Upltis JR. IV, 37; Apsk. v. J. 1903, S. 531. nuo zemes sak atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74;

2) "?": tulznainas rīta debesis J. Kļaviņš. aizvien vairāk sabiezēja tulznainas debesis Plūd. LR. IV, 301.

Avots: ME IV, 260

uzbust,

1) erwachen
Nigr.;

2) sich aufregen:
uzbust par nekaunību Nigr. sasarcis un stipri uzbudis Janš. Bandavā II, 196. velti nesabīties un neuzbust ebenda. nuomierini manus uzbudušuos prātus! Janš. Dzimtene IV, 59. kundzene . . . uzbuduse un uztrau-kusēs Mežv. ļ. I, 376. tiklīdz . . . vilks . . . tuvumā, tad viņš (= zirgs) katrreiz uzbud, saceļ ausis 149. Subst. uzbudums ebenda II, 278 und 433, die Aufregung: uzbudumā un bailēs Janš. Dzimtene IV, 191.

Avots: ME IV, 319, 320

varpste "arkla daļa, kas neļauj ilksīm uz iekšu šķuobīties".

Avots: ME IV, 480

velstît, -u, -ĩju,

1) = valstît U.;

2) durchwalken, prügeln
Neik. n. U. ("scheint nicht eben bekannt"). Refl. -tiês, = valstîtiês Nötk. (mit elˆ ), hin- und herrollen U.; sich müssig und träge bewegen Kronw. n. U.; "ļuodzīties, šķuobīties" Hainasch (mit aî ² ).

Avots: ME IV, 533

žārbâtiês,

1) žā`rbâtiês <sup>2</sup> Kaltenbrunn, žārbuôtiês Gr. - Jungfernhof n. U., Spr., Gulben, (mit ā`r ² ) Ekengraf, Oknist, (hin und her) klettern:
kur tu tik aušķi žārbuojies? vēl nuokritīsi!

2) "ļuodzīties, šķuobīties" Warkl.

Avots: ME IV, 797

žârîtiês Nötk. "nelādzīgi uzvesties; gruozīties, šķuobīties".

Avots: ME IV, 797