bļāva
I bļāva, das Geschrei, der Schrei: tavi mūŗi dzirdēja... ļaužu vaimanas un nāves bļāvas Kundz. Druva I, 609.
Avots: ME I, 320
Avots: ME I, 320
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'bļāva' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'bļāva' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (13)
apbļaut
‡ apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.
Avots: EH I, 74
Avots: EH I, 74
atbļaut
atbļaût, schreiend antworten: brāļi atbļāva:"kuo tu tāds muļķis tur darīsi" LP. VI, 685. Refl. -tiês, entgegenschreien: es bļāvu. mežā man kāds atbļāvās.
Avots: ME I, 151
Avots: ME I, 151
bargs
bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]
Avots: ME I, 263, 264
Avots: ME I, 263, 264
bļāveklis
[bļãveklis Līn. FBR. III, 42, wohl = bļāva 2; in Pernigel sei bļāveklis ein viel schreiendes Kind.]
Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāveklis ist einzufügen):bļāveris,s˙blāveris
Avots: ME I, 320
Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāveklis ist einzufügen):bļāveris,s˙blāveris
Avots: ME I, 320
kā
II kâ, wie, auf welche Weise,
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
murzus
murzus, das Gewirr, das gewimmel, der Lärm: istabā bij par daudz liels murzus: sauca, bļāva, cīnījās, šāva LA.
Avots: ME II, 671
Avots: ME II, 671
nobļaut
nùobļaût,
1) intr., ein Geschrei erheben:
gan nuobļauj vien Etn. III, 185:
2) tr., abschreien, schreiend absingen:
tie dziesmu nuobļāva MWM. VI, 766;
3) tr., im Schreien übertreffen:
viņš visus nuobļauj. Refl. - tiês [li. nusibliáuti],
1) mit Behagen aufschreien:
teļi nuobļāvās;
2) sich abweinen:
bē̦rns nuobļāvies.
Avots: ME II, 763
1) intr., ein Geschrei erheben:
gan nuobļauj vien Etn. III, 185:
2) tr., abschreien, schreiend absingen:
tie dziesmu nuobļāva MWM. VI, 766;
3) tr., im Schreien übertreffen:
viņš visus nuobļauj. Refl. - tiês [li. nusibliáuti],
1) mit Behagen aufschreien:
teļi nuobļāvās;
2) sich abweinen:
bē̦rns nuobļāvies.
Avots: ME II, 763
piecirst
piecirst,
1) zur Genüge hacken, hauen, fertighacken:
vai malka piecirsta un pieve̦sta malkcirksnī? Etn. IV, 110 (aus Kokn.);
2) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
viņš nepacietīgi piecirta ar kāju uz grīdas Vēr. II, 302. bargi uzbļāva, piecirzdams kāju pie zemes Jaun. mežk. 71. puisis piecirtis kumeļam, lai iet LP. IV, 36. durvis stipri piecirst Janš. B. 201. viņa cieši piecirta vārtiņus U. b. 61, 68.
Avots: ME III, 241
1) zur Genüge hacken, hauen, fertighacken:
vai malka piecirsta un pieve̦sta malkcirksnī? Etn. IV, 110 (aus Kokn.);
2) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
viņš nepacietīgi piecirta ar kāju uz grīdas Vēr. II, 302. bargi uzbļāva, piecirzdams kāju pie zemes Jaun. mežk. 71. puisis piecirtis kumeļam, lai iet LP. IV, 36. durvis stipri piecirst Janš. B. 201. viņa cieši piecirta vārtiņus U. b. 61, 68.
Avots: ME III, 241
raudzīt
raũdzît: auch Allasch, Dobl., Erwalen, Frauenb., Lemb., Lipsthusen, Pussen, Schnehpeln, Siuxt, Smilt., Stenden, Tals., Trik., (mit àu) Ramkau,
1): aizbrauc r., vai kaudze nav šķībi nuosē̦dusēs Siuxt. ràudzēt 2 pieri, vai nesāp Kaltenbr.; ins Wasser zum Fischfang gestellte Setzkörbe od. Netze besichtigen (in der Fischersprache)
Salis; acht geben auf, sich kümmern um: kas ta[d] par luopu tâ raudzēs kâ par cilvē̦ku? Kaltenbr. pabļāva kādreiz saimniece, parājās, bet vai tad zē̦ni raudzīja? Siuxt. es ne˙kuo neraudzīju, - gāju tik pāri ebenda. vērsis jau tik nejauks, ka viņš nerauga pa[r] cilvē̦ku ar ebenda. par zirgiem viņi neràuga 2 Linden in Kurl. kuo tur par viņu r˙! Sonnaxt. r. (= vārduot) vīveles Frauenb. zirgam muti r., dem Pferd das Maul reinigen Diet.;
3): r. rāciņus (rācēņus Siuxt) Frauenb., unter einer noch wachsenden Staude Kartoffeln herausholen und darauf die Vertiefung wieder zuschütten;
‡
4) abschmecken, kosten:
ràugi 2 jaunās maizes! Zvirgzdine. sivē̦ns kādu laiku neraũga ne˙kuo, - pēdīgi sāk ēst Seyershof. (suns) vairāk dienas nebija maizes raudzējis Pas. IV, 516 (aus Dricēni). par vasaru neràuga 2 gaļas drupanas Auleja. Refl. -tiês,
2): tumsā ... nevarēja manīt, kāds raudzījās viņas vaigs Rūžu Kr. 12. Subst. raudzîšana: laba pupu r. BW. 33116; raudzījums: par pupiņu raudzījumu BW. 25500; raudzîtājs:
1) pirksim pupu raudzītāju! BW. 5571; ‡
2) "vārduotājs" Frauenb.
Avots: EH II, 356
1): aizbrauc r., vai kaudze nav šķībi nuosē̦dusēs Siuxt. ràudzēt 2 pieri, vai nesāp Kaltenbr.; ins Wasser zum Fischfang gestellte Setzkörbe od. Netze besichtigen (in der Fischersprache)
Salis; acht geben auf, sich kümmern um: kas ta[d] par luopu tâ raudzēs kâ par cilvē̦ku? Kaltenbr. pabļāva kādreiz saimniece, parājās, bet vai tad zē̦ni raudzīja? Siuxt. es ne˙kuo neraudzīju, - gāju tik pāri ebenda. vērsis jau tik nejauks, ka viņš nerauga pa[r] cilvē̦ku ar ebenda. par zirgiem viņi neràuga 2 Linden in Kurl. kuo tur par viņu r˙! Sonnaxt. r. (= vārduot) vīveles Frauenb. zirgam muti r., dem Pferd das Maul reinigen Diet.;
3): r. rāciņus (rācēņus Siuxt) Frauenb., unter einer noch wachsenden Staude Kartoffeln herausholen und darauf die Vertiefung wieder zuschütten;
‡
4) abschmecken, kosten:
ràugi 2 jaunās maizes! Zvirgzdine. sivē̦ns kādu laiku neraũga ne˙kuo, - pēdīgi sāk ēst Seyershof. (suns) vairāk dienas nebija maizes raudzējis Pas. IV, 516 (aus Dricēni). par vasaru neràuga 2 gaļas drupanas Auleja. Refl. -tiês,
2): tumsā ... nevarēja manīt, kāds raudzījās viņas vaigs Rūžu Kr. 12. Subst. raudzîšana: laba pupu r. BW. 33116; raudzījums: par pupiņu raudzījumu BW. 25500; raudzîtājs:
1) pirksim pupu raudzītāju! BW. 5571; ‡
2) "vārduotājs" Frauenb.
Avots: EH II, 356
sa
sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:
sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend
a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;
b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;
3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;
4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.
Avots: ME III, 588, 589
sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend
a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;
b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;
3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;
4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.
Avots: ME III, 588, 589
sabļaut
sabļaût,
1) tr., laut schreiend zusammenrufen, zusammenschreien:
sabļāva visas raganas LP. VII, 197;
2) intr., laut schreien; jem. anschreien, durchschelten
(cum dat.): Širme stipri sabļāva: "nu nuobučuo tē̦vam ruoku!" ta ta lielais (= lielskungs) viņam ,esuot sabļāvis! der Edelmann habe ihn gehorig durchgehunzt, ihn angefahren Mag. XIII, 3, 69. Refl. -tiês,
1) einander zubrüllend von sich Kunde geben:
guovis sabļāvās C.;
2) "sich verzanken, sarāties" MSil.;
3) übermässig und mit schlimmen Folgen schreien:
bē̦rns tâ sabļāvies, ka pa˙visam aizsmacis.
Avots: ME III, 596
1) tr., laut schreiend zusammenrufen, zusammenschreien:
sabļāva visas raganas LP. VII, 197;
2) intr., laut schreien; jem. anschreien, durchschelten
(cum dat.): Širme stipri sabļāva: "nu nuobučuo tē̦vam ruoku!" ta ta lielais (= lielskungs) viņam ,esuot sabļāvis! der Edelmann habe ihn gehorig durchgehunzt, ihn angefahren Mag. XIII, 3, 69. Refl. -tiês,
1) einander zubrüllend von sich Kunde geben:
guovis sabļāvās C.;
2) "sich verzanken, sarāties" MSil.;
3) übermässig und mit schlimmen Folgen schreien:
bē̦rns tâ sabļāvies, ka pa˙visam aizsmacis.
Avots: ME III, 596
sprauslāt
spraũslât Bauske, Wandsen, Dond., Widdr., Wolm., Selg., Karls., spràuslât C., spràuslât 2 Kl., Selsau, Golg., sprauslât U., -ãju, sprausluôt Memelshof, U., spraûšļuôt 2 Iw., spraušlêt U., -ẽju, tr., intr.,
1) sprauslât N.-Peb., Nötk., sprauslêt Saikava (mit àu 2 ), BW. 18397, 2, spraušļât Wid., spraušļuôt LP. VI, 860, spraũslât PS., sprausļuôt, prusten (wie ein Pferd)
U.; spritzen U.: zirgs sprauslā Nötk., N.-Peb. kumeliņš te̦k pa ceļu sprauslādams (Var.: sprausļuodams) BW. 18396, 2. atte̦k brāļa kumeliņi kâ lācīši sprauslādami 27643. lai skraidīja puišķeniņi kâ āzē̦ni sprauslādami 32806, 4. cūka pakaļ skrej baltus zuobus sprausļuodama 30929. Sprw.: sprauslā (niest Wessen) kâ kakis dūmuos RKr. VI, 297. guovis . . . mauruojuot un sprauslājuot A. XX, 305. aiz sāpēm uzslējās ve̦lns, bļāva, sprauslāja JK. V, 1, 37. sargs sāka trīcēt . . . , siekalas sprausļuodams D. Goŗkijs 33. viesulis smiltīs sprausluodams krāc Skalbe Āb. 34;
2) ein Klystier setzen
U. Anscheinend eher eine Nebenform zu praũslât (s. dies und Būga Aist. Stud. 176, Persson Beitr. 8752 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 259), als (nach Walde Wrtb.2 729) zu mhd. sprützen "spriessen, spritzen" u. a.
Avots: ME III, 1012, 1013
1) sprauslât N.-Peb., Nötk., sprauslêt Saikava (mit àu 2 ), BW. 18397, 2, spraušļât Wid., spraušļuôt LP. VI, 860, spraũslât PS., sprausļuôt, prusten (wie ein Pferd)
U.; spritzen U.: zirgs sprauslā Nötk., N.-Peb. kumeliņš te̦k pa ceļu sprauslādams (Var.: sprausļuodams) BW. 18396, 2. atte̦k brāļa kumeliņi kâ lācīši sprauslādami 27643. lai skraidīja puišķeniņi kâ āzē̦ni sprauslādami 32806, 4. cūka pakaļ skrej baltus zuobus sprausļuodama 30929. Sprw.: sprauslā (niest Wessen) kâ kakis dūmuos RKr. VI, 297. guovis . . . mauruojuot un sprauslājuot A. XX, 305. aiz sāpēm uzslējās ve̦lns, bļāva, sprauslāja JK. V, 1, 37. sargs sāka trīcēt . . . , siekalas sprausļuodams D. Goŗkijs 33. viesulis smiltīs sprausluodams krāc Skalbe Āb. 34;
2) ein Klystier setzen
U. Anscheinend eher eine Nebenform zu praũslât (s. dies und Būga Aist. Stud. 176, Persson Beitr. 8752 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 259), als (nach Walde Wrtb.2 729) zu mhd. sprützen "spriessen, spritzen" u. a.
Avots: ME III, 1012, 1013
uzmata
uzmata, uzmats (li. ùžmatas "Vorwurf"),
1) eine Zugabe von Mehl od. Getreide zu Heu und Stroh bei Pferdeund Viehfütterung U.; das Hafermehl, das zum Pferdetrank geschüttet wird
(uzmats) Fest. n. BW. II, S. 404 (No 8199), Bers., Druw., Golg., Kl., Saikava, Sessw., Sinolen, (uzmata milti) Altenwoga, = mistra 2 Schwanb. (uzmats): zirgiem malu uzmatiņu (Var.: uzmetiņu) BW. 8199, Memelshof. zirg[i] (sc.: bļāva) uzmata malējiņas BW. 17667. kad samaļ un miltus pa saujai uzputina uz ūdeni, tad ir zirgiem, ir guovīm labs uzmats Janš. Dzimtene 2 III, 81. es atšķīru sīkuos miežus un auzas uzmatam Druw. jābrauc samalt auzas uzmatam Sinolen;
2) "?"Mahlup (uzmata);
3) "lieka, savādāka dzijs adīkli sākuot" Meiran (uzmats);
4) ein Strumpfband
RKr. XVI, 218: vedēji ņēma līdz... pa˙pilnam uzmatu un cimdu BW. III, 1, S. 88, pie katra dvieļa bija... ar uzmatu piesiets cimdu pāris ebenda. zeķes un cimdus, sasietus ar uzmatu RKr. XVI, 100. uzmatu pāriņi saviķe̦lē̦ti 136.
Avots: ME IV, 356
1) eine Zugabe von Mehl od. Getreide zu Heu und Stroh bei Pferdeund Viehfütterung U.; das Hafermehl, das zum Pferdetrank geschüttet wird
(uzmats) Fest. n. BW. II, S. 404 (No 8199), Bers., Druw., Golg., Kl., Saikava, Sessw., Sinolen, (uzmata milti) Altenwoga, = mistra 2 Schwanb. (uzmats): zirgiem malu uzmatiņu (Var.: uzmetiņu) BW. 8199, Memelshof. zirg[i] (sc.: bļāva) uzmata malējiņas BW. 17667. kad samaļ un miltus pa saujai uzputina uz ūdeni, tad ir zirgiem, ir guovīm labs uzmats Janš. Dzimtene 2 III, 81. es atšķīru sīkuos miežus un auzas uzmatam Druw. jābrauc samalt auzas uzmatam Sinolen;
2) "?"Mahlup (uzmata);
3) "lieka, savādāka dzijs adīkli sākuot" Meiran (uzmats);
4) ein Strumpfband
RKr. XVI, 218: vedēji ņēma līdz... pa˙pilnam uzmatu un cimdu BW. III, 1, S. 88, pie katra dvieļa bija... ar uzmatu piesiets cimdu pāris ebenda. zeķes un cimdus, sasietus ar uzmatu RKr. XVI, 100. uzmatu pāriņi saviķe̦lē̦ti 136.
Avots: ME IV, 356