Paplašinātā meklēšana

‡ apbeigas, die Beendigung Mesoten, Oknist: uz (kāda darba) apbeigām atnāca palīgi.

Avots: EH I, 73

beĩgas "Tod" neben bèigas "Endë N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 211

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277

nùobèigas, das Ende, [nuobeiga L., der Rest]: darbu nuobeigas Spr. viņa nuobeigu kliedzieni nuobeidzas nejaukā kliedzienu pļeŗķuoņā Druva I, 1280. viss jau izkults, tikai jālaiž vēl nuobeigas (der Rest des Getreides) cauri Hofzumberge.

Avots: ME II, 760

atvadas, atvadi [r. отвóдъ "Wegführung" ], Pl. t., der Abschied: krustību beigas, atvadas BW. 2008; atvadu mielasts, Abschiedsschmaus; atvadu sveiciens, der Abschiedsgruss; atvaduos iešana, die Fahrt der eben verheirateten Frau vom Hause des Bräutigams zu den Eltern, um von ihnen Abschied zu nehmen BW. III, 1, S. 25.

Kļūdu labojums:
BW. 2008 = BW.I, S. 323

Avots: ME I, 206

bèigums: mums darbs beigumā (zu Ende) Seyershof. kad jumtu jumjuot beĩgums (= beigas) nāk, tad jumta pedīgā kārts tiek piesieta AP.

Avots: EH I, 211

kàlst, - stu, - tu, intr.,

1) trocken, dürr werden, verdorren:
zâle saulē kalst. viņa skrēja, kamē̦r tai sāka mute kalst Asp.;

2) mager werden, verkommen:
ja aizkūkuotais meitiet(i)s pavasarī luopus pirmuo reiz iz kūts izlaižuot un rudenī beigas reizi kūtī piesienuot, tad luopi kalstuot Etn. II, 171; kalstama sērga, die Dürrsucht, Schwindsucht St., Bers., Druw. n. A. XVI, 284. [Zu kalss (s. dies), kaldams, aizkalêties, apkala, r. колѣть "erstarren", s. Zubatý AfslPh. XVI, 395; Ableitung von einem urbalt. * kaltas "erstarrt, hart, dürre".]

Avots: ME II, 144, 145

pabeiga,

1): par pabeigu te jums priekšā lasīšu ... stāstiņu Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 32. Auch als plur. t .: tik pie pabeigām viņš pienāca palīguos PV.; ‡

2) "Grundsuppe"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

3) pabeigas, der Schmaus nach der Beendigung einer grösseren Arbeit
Balt. Zemk. p. 1884, S. 254. S. auch ‡ pabàigas ² .

Avots: EH II, 120

‡ pê̦dgalis "beigas" Auleja: iz (für uz) pē̦dgaļa, zuletzt.

Avots: EH XIII, 227

pìegalêt,

1) bewältigen, unterkriegen:
es tuo puiku nevaru piegalēt Alm. kur tu, nabadziņ, ar savām ve̦cām kājām tādu tāļu ceļu piegalēsi? B. Vēstn. es gan nezinu, kâ piegalēs ("sagaidīs labas beigas") nākuošu ziemu ar visu Stomersee;

2) anfüllen:
vē̦de̦ru. Refl. -tiês, pìegalinâtiês, sich völlig abquälen: piegalējies viņš jau bija tuoreiz, - kâ viņš pūta un elsa! Alm. e̦smu sevi piegalinājies (bin ganz erschöpft) ar grūtiem darbiem Dond.

Avots: ME III, 249

pìeskanêt, anklingen, dazupassen: īsumā atstāstītā teika pieskan pie germāņu teikas RKr. XII, 50. beigas lāgā nepieskan Stari II, 987.

Avots: ME III, 290

putējiens,

1) "?": meitene ir te˙pat, bet dē̦ls...; ar dē̦lu man ir izgājies putējienā Ezeriņš Leijerkaste I, 37;

2) schnelles Zerstieben:
kâ es grābšu viņu ruokâ, tâ būs viens putējiens un beigas! Vank., Oppek., Cirundsahl, Treppenhof, Sessw.

Avots: ME III, 440

samêzt, ‡ Refl. -tiês AP., mistend sich überanstrengen: viņš samēzies gluži slapjš. samēzēs vairāk, - un nu beigas viņam!

Avots: EH XVI, 430

tad (li. tàd "dann") > ta, alt tadde Psalmen ² 50a u. a. (= li. tadà, ostli. tadù, resp. ai. tadā "dann", s. Le. Gr. § 487),

1) Adv., dann, sodann, darauf:
ta viņš gājis atkal tādu gabaliņu LP. VI, 325. suns jau tagad tik daudz je̦kst, - kuo tad nu vēl, ja labāku baudītu! LP. II, 10. tad (sodann, ausserdem) vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! III, 57. tad (dann, in dem Fall) nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. tad nu, endlich denn U.; ta nu reiz beigas; auch in der Apodosis hinter kad Belege unter kad und ta 2); šad - tad, dann und wann: šķīvji šad-tad ieskanas Stari II, 751;

2) als Partikel, so (in der Apodosis hinter ja, Belege unter ja I und ta 2); tad nu, also U.; nu tad, nun denn
U.; ja tad, falls denn U.; juo tad, so denn U. tas ne kustuoņa neaiztika, ne tad vēl (geschweige denn) cilvē̦ku! Aps. VI, 28. kâ tad (mit betontem kâ)? wie denn? kâ tad (mit betontem tad)? wie denn sonst, wie denn anders? kâ tad (mit betontem tad)! LP. IV, 1, freilich, natürlich, versteht sich: "nu mums jāatpūšas!" - "kâ tad! jāatpūšas!" LP. I, 91. tad ta (= ta ta 3) nu . . ! Mērn. laiki 20. tad ta nu visi dūšīgi strādā! Ahs., wie energisch doch jetzt alle arbeiten! Auch doppelt gesetzt: kao tad tad? wie soll man es denn machen? Blieden n. Mag. XIII, 1, 4. kur tad tad gadījās čigāns? wo ist denn ein Zigeuner hergekommen? ebenda 13. tad-tad St., bald-bald.

Avots: ME IV, 122

tur̃pmāk, Adv., fürder, weiterhin (auch lokal), in Zukunft U.: turpmāk vēl, Fortsetzung folgt; turpmāk beigas, Schluss folgt.

Avots: ME IV, 272

uzstât,

1): ja nav tâ, kâ viņš uzstāj, tad visam beigas PV. nedrīkstiet u. ar bardzību Jauns. Nesk. saulē 21; ‡

3) u. uz kuģa Linden in Kurl., Seemann werden;
‡

4) fordern:
es tuo viņai (von ihr) uzstāju Jauns. Raksti III, 418. kamdēļ viņa neuzstāja baznīcas laulību? Nesk. saulē 52.

Avots: EH II, 734