Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'brīvzemnieks' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'brīvzemnieks' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (21)
apnicīgs
apnicîgs,
1) Überdruss, Langweile empfindend
Etn. IV, 99;
2) Überdruss erregend, langweilig:
gŗūts un apnicīgs darbs, apnicīgas mācības B. Vēstn. (Brīvzemnieks); dafür apnīkstams: cik apnīkstams tāds ceļš Sil.
Avots: ME I, 109
1) Überdruss, Langweile empfindend
Etn. IV, 99;
2) Überdruss erregend, langweilig:
gŗūts un apnicīgs darbs, apnicīgas mācības B. Vēstn. (Brīvzemnieks); dafür apnīkstams: cik apnīkstams tāds ceļš Sil.
Avots: ME I, 109
brīvnieks
brĩvnieks, brīvinieks,
1) der Freie, der freie Mann:
tas ir brivnieks, kas mācījies savus kārumus valdīt A. St. viņš prata klaušu ļaudis nuostādīt lidzās brīvniekiem Klaust. 96;
2) der Lostreiber, =
vaļinieks MWM. VIII, 324;
3) der Freibauer, =
brīvzemnieks Kaudz.
Avots: ME I, 335, 336
1) der Freie, der freie Mann:
tas ir brivnieks, kas mācījies savus kārumus valdīt A. St. viņš prata klaušu ļaudis nuostādīt lidzās brīvniekiem Klaust. 96;
2) der Lostreiber, =
vaļinieks MWM. VIII, 324;
3) der Freibauer, =
brīvzemnieks Kaudz.
Avots: ME I, 335, 336
rakaris
rakaris Friedrichswald, rakars Wessen, der Racker; ein Ausgelassener, Unartiger, Unbändiger: paga, rakari, es jums parādīšu! Sadz. viļņi 30. duod šurp tuo rakari - ve̦lnam saspārdīt! Brīvzemnieks Mūsu tautas pasakas I, 13. ai, zaķīti, rakarīti! BW. 2296. Nebst estn. rakel und li. rakaris aus dem Deutschen.
Avots: ME III, 472
Avots: ME III, 472
riba
riba, die Rippe,
a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;
b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. 2 2049;
c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;
d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.
Avots: ME III, 521
a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;
b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. 2 2049;
c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;
d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.
Avots: ME III, 521
saķert
saķer̂t, tr.,
1) ergreifen, (fest) fangen; erlangen:
muļķītis krapt! saķeŗ putnu aiz spārna LP. lV, 150. pamanās ve̦lnu aiz papēžiem saķert V, 132. saķēris upītē zivis V, 157. lapsa saķēra vārnu cieti Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 10. aizlaiž garām, it kâ gribē̦dams vēju saķert A. v. J. 1896, 5. 367. ķēru, ķēru, nesaķēru BW. 9216. iznāk māte raudādama, sav[u] galviņu saķē̦ruse 13646, 6. kuo, māsiņa, tu saķēri (Var.: saguvi, dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 17478 var.;
2) saķert bē̦rnus, Kinder bekommen (bei der Geburt)
Ar. Refl. -tiês,
1) für sich ergreifen, fangen;
2) einander ergreifen, fangen, umfassen, an die Hand nehmen:
divi kuopā saķē̦rušās vardes Etn. II, 19. viesi saķērās pa pāriem BW. III, 1, 77. ... vai meitas un puiši nele̦c pa pāram, ruokās saķē̦rušies Etn. II, 151;
3) sich (in etwas) verfangen:
sabraukuši vedējiņi pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās saķērās (Var.: sapinās, satinās) BW. 17211 var.;
4) sich in den Haaren liegen
U.
Avots: ME II, 662, 663
1) ergreifen, (fest) fangen; erlangen:
muļķītis krapt! saķeŗ putnu aiz spārna LP. lV, 150. pamanās ve̦lnu aiz papēžiem saķert V, 132. saķēris upītē zivis V, 157. lapsa saķēra vārnu cieti Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 10. aizlaiž garām, it kâ gribē̦dams vēju saķert A. v. J. 1896, 5. 367. ķēru, ķēru, nesaķēru BW. 9216. iznāk māte raudādama, sav[u] galviņu saķē̦ruse 13646, 6. kuo, māsiņa, tu saķēri (Var.: saguvi, dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 17478 var.;
2) saķert bē̦rnus, Kinder bekommen (bei der Geburt)
Ar. Refl. -tiês,
1) für sich ergreifen, fangen;
2) einander ergreifen, fangen, umfassen, an die Hand nehmen:
divi kuopā saķē̦rušās vardes Etn. II, 19. viesi saķērās pa pāriem BW. III, 1, 77. ... vai meitas un puiši nele̦c pa pāram, ruokās saķē̦rušies Etn. II, 151;
3) sich (in etwas) verfangen:
sabraukuši vedējiņi pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās saķērās (Var.: sapinās, satinās) BW. 17211 var.;
4) sich in den Haaren liegen
U.
Avots: ME II, 662, 663
sakult
sakul˜t, freqn. sakulˆstît, tr.,
1) zerschlagen:
ka tevi pē̦rkuons... sakultu! Mag. XX, 3, 41. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibeņus pārskalda Asp.;
2) fertigdreschen:
tuo (= labību) pa˙visam nesakuļ Jesaias 28, 28;
3) (eine Flüssigkeit) schütteln
(perfektiv): šķidrumu labi sakuļ;
4) fertigkernen, -buttern; zu Schaum schlagen:
sviestu. pret lieku gaļu un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru par sviestu sakults Etn. lV, l. Refl. sakultiês,
1) sich (von selbst) fertigkernen:
sviests pats sakulsies Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. l, 21;
2) sich zusammentun:
mācītājs bijis sakūlies ar meitu LP. Vll, 450.
Avots: ME II, 658
1) zerschlagen:
ka tevi pē̦rkuons... sakultu! Mag. XX, 3, 41. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibeņus pārskalda Asp.;
2) fertigdreschen:
tuo (= labību) pa˙visam nesakuļ Jesaias 28, 28;
3) (eine Flüssigkeit) schütteln
(perfektiv): šķidrumu labi sakuļ;
4) fertigkernen, -buttern; zu Schaum schlagen:
sviestu. pret lieku gaļu un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru par sviestu sakults Etn. lV, l. Refl. sakultiês,
1) sich (von selbst) fertigkernen:
sviests pats sakulsies Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. l, 21;
2) sich zusammentun:
mācītājs bijis sakūlies ar meitu LP. Vll, 450.
Avots: ME II, 658
saplekšināt
saplekšinât,
1) ankieben
(intr.) lassen: milti ap dzirnavām saplekšināti Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 21;
2) flach und glatt schlagen od. zerdrücken
Wolm., Ermes, Ruj., Lettg.; mit der Hand sadauzīt (z. B. weichen Lehm, Brot) Roop, Mar., Sessw., Salisb., Allendorf u. a.;
3) abtrampein, abtreten:
gani tâ saplekšinājuši tīrumu, ka grūti uzart Mar. pīles saplekšinājušas miežus Wolmarshof;
4) "sabradāt" (zeķes, pastalas); (mit Kot u. a.) besudeln Lös., Odsen, Stomersee, N. - Laitzen, Jürg.; "piemĩt istabu slapjām kājām" Orelien; aitas saplekšinājušas (saminušas, sabuojājušas) sienu N. - Peb.;
5) aus einer weichen Masse nachlässig anfertigen:
s. nuo māliem dažādus kustuoņus Jürg.;
6) mit Lehm vermauern
Wolmarshof;
7) = saņudzinât, savelt 2: s. linu kuodeļas Druw.
Avots: ME II, 702
1) ankieben
(intr.) lassen: milti ap dzirnavām saplekšināti Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 21;
2) flach und glatt schlagen od. zerdrücken
Wolm., Ermes, Ruj., Lettg.; mit der Hand sadauzīt (z. B. weichen Lehm, Brot) Roop, Mar., Sessw., Salisb., Allendorf u. a.;
3) abtrampein, abtreten:
gani tâ saplekšinājuši tīrumu, ka grūti uzart Mar. pīles saplekšinājušas miežus Wolmarshof;
4) "sabradāt" (zeķes, pastalas); (mit Kot u. a.) besudeln Lös., Odsen, Stomersee, N. - Laitzen, Jürg.; "piemĩt istabu slapjām kājām" Orelien; aitas saplekšinājušas (saminušas, sabuojājušas) sienu N. - Peb.;
5) aus einer weichen Masse nachlässig anfertigen:
s. nuo māliem dažādus kustuoņus Jürg.;
6) mit Lehm vermauern
Wolmarshof;
7) = saņudzinât, savelt 2: s. linu kuodeļas Druw.
Avots: ME II, 702
saplosīt
sapluôsît, sapluôsnît Warkl., tr., freqn. zu saplêst, zerreissen; zerfleischen: sapluosīt gabalu gabaluos Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 37. mētelītis sapluosīts BW. 2737, 2. sapluosīti papīra gabaliņi A: XX, 166. (grāmatiņu) izlasīju, sapluosīju BW. 13276. nezvē̦rs sapluosījis cilvē̦kus LP. VII, 1329. vanags sapluosa... putnus LP. V, 184. vāģu riteņi bijuši sapluosīti, gabali izšķaidīti Etn. III, 109. asi nagi tuo sapluosa un izkārpa Stari III, 222. (fig.) tava pazušana man sapluosīja sirdi Rainis. dzejnieka sapluosītuo dvēseli Vēr. I, 965. Refl. -tiês, sich beim Toben, beim Sichbalgen zuvieltun: bē̦rns sapluosījies Salis.
Avots: ME II, 704, 705
Avots: ME II, 704, 705
saspert
sasper̂t, tr.,
1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;
2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,
1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;
2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;
3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.
Avots: ME III, 740
1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;
2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,
1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;
2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;
3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.
Avots: ME III, 740
sastrīdēties
sastrĩdêtiês, sich verzanken. in Streit geraten: sastrīdējuos ar Emmu Ver. I, 1164. sastrīdēties balss dēļ Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 9.
Avots: ME III, 749
Avots: ME III, 749
skābiņu
slipsnis
slipsnis, ein Wenig, so viel man mit den Fingern fassen kann: vilnas slipsnis Br. 450. zvirbulis paķeŗ slipsni lūku Brīvzemnieks. Etwa (wenn mit ps aus bs ) zu slibinât? Oder vielmehr dissimilatorisch aus *snipsnis (zu snipšķis; zur Form vgl. šķipsnis)?
Avots: ME III, 933
Avots: ME III, 933
smaržs
staltkāja
staltkāja, comm.,
1) eine Art Vogel
Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 34;
2) auch staltakāja U., staltukāja St., U., staltkājis, einer, der sich einbildet, etwas Besonderes zu sein, etwas Besonderes vorstellen will
U., ein Schöntuer V.; staltukāja, kalpu puisi, kuo tik augsti uzpūties? BW. 10725. tādi ākstaiņi staltkāji daudzām sievietēm... mē̦dz labi patikt Janš. Dzimtene 2 1, 272.
Avots: ME III, 1042
1) eine Art Vogel
Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 34;
2) auch staltakāja U., staltukāja St., U., staltkājis, einer, der sich einbildet, etwas Besonderes zu sein, etwas Besonderes vorstellen will
U., ein Schöntuer V.; staltukāja, kalpu puisi, kuo tik augsti uzpūties? BW. 10725. tādi ākstaiņi staltkāji daudzām sievietēm... mē̦dz labi patikt Janš. Dzimtene 2 1, 272.
Avots: ME III, 1042
svešzemes
teikt
tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,
1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,
a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene 2 I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;
b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;
2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;
3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;
4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,
1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;
2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !
1) das Sagen, Erzählen, Berichten;
2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;
3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,
1) das (Aus)sagen;
2) das Sichrühmen;
tèikums,
1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;
2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;
3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,
1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;
2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III 4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.
Avots: ME IV, 156, 157
1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,
a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene 2 I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;
b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;
2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;
3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;
4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,
1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;
2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !
1) das Sagen, Erzählen, Berichten;
2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;
3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,
1) das (Aus)sagen;
2) das Sichrühmen;
tèikums,
1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;
2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;
3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,
1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;
2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III 4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.
Avots: ME IV, 156, 157
tumsinieks
ūja
ũja! Līn., Salis, ũja! Dunika, Līn., Salis, ūjā! Wid., Interjektion, Verwunderung ausdrückend Wid.; beim Vertreiben von Wölfen gebraucht Plūd. Llv. 49: ūjā brālīti, kur meti aces . . . ? BW. 21377. ūjā ve̦lns, kādi ē̦rmi šai sē̦tā! 22154. ūjā dievs, ūjā ve̦lns, kāda mana vīra māte! 23424. ūjā, vilks, neēd jē̦ru! 13760. ūja ve̦lns! viens pats apēdis Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 16.
Avots: ME IV, 406
Avots: ME IV, 406
uzmākt
uzmàkt,
1) belästigen
L.;
2) aufdrängen:
uzmākt uotram savu gribu Golg. Refl. -tiês, sich aufdrängen U., Meiran, Wolm. u. a.; über einen kommen; gewaltsam eindringen, feindlich überziehn U.: tik ļuoti sāka uzmākties, ka nevar atkauties Krilova pas. 56. miegs uzmācās LP. IV, 18. itkâ tai uzmāktuos ģībuons Vēr. II, 575. viņam piepeši uzmācas duomas Krišs Laksts 27. uzmācas jautājums Vēr. II, 83. - Subst. uzmàkšanâs, das Sichaufdrängen; uzmàkums, das einmalige, vollendete Sichaufdrängen, der Überfall: tautā... sakrājies diezgan spē̦ka izturēt arī šuos uzmākumus Druva III, 566; uzmàcẽjs, wer sich aufdrängt, wer überfällt: uzmācējiem pretī atturēties Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 10. uzmācējus nuo durvīm atgaiņāt nuost RKr. VI, 91.
Avots: ME IV, 357
1) belästigen
L.;
2) aufdrängen:
uzmākt uotram savu gribu Golg. Refl. -tiês, sich aufdrängen U., Meiran, Wolm. u. a.; über einen kommen; gewaltsam eindringen, feindlich überziehn U.: tik ļuoti sāka uzmākties, ka nevar atkauties Krilova pas. 56. miegs uzmācās LP. IV, 18. itkâ tai uzmāktuos ģībuons Vēr. II, 575. viņam piepeši uzmācas duomas Krišs Laksts 27. uzmācas jautājums Vēr. II, 83. - Subst. uzmàkšanâs, das Sichaufdrängen; uzmàkums, das einmalige, vollendete Sichaufdrängen, der Überfall: tautā... sakrājies diezgan spē̦ka izturēt arī šuos uzmākumus Druva III, 566; uzmàcẽjs, wer sich aufdrängt, wer überfällt: uzmācējiem pretī atturēties Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 10. uzmācējus nuo durvīm atgaiņāt nuost RKr. VI, 91.
Avots: ME IV, 357
vītarot
vītaruôt,
1) vîtaruôt Heidenfeld, vĩtaruôt Frauenb., vîtar,ât 2 Stenden, vītarât U., -ãju, vīterêt Schwanb., (mit ĩ ) Dond. (> vĩte̦rt), Grünwald, MSil., Serbigal, -ẽju, vīter,tôt V.,(mit ĩ ) C.,mit î ) Sessw., vĩteruôt Grünwald, vī-tur,uôt Rutzau, vīturuôt U., singen (von Vögeln); summen, zwitschern
Hasenpot n. U. (nach U. "scheint in Livl. unbekannt"): cīrulis... vīteruo Etn. II, 51. pār... druvu vīterēja cīruļi A.XX, 249. pa dārzu strazdi vīteruo Jaunības dzeja 53. kâ strazdiņš vīterē BW. 28507, 1. lakstīgala vīterēja 30614, 6 var. putni... vīteruo savu rīta dziesmu Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I,34. šuorīt putni tâ vītaruo, ka ne aizklausīties vien nevar Frauenb. vìterē kâ bezdelīga Aiviekste. putniņi priecīgi... vītaruodami Janš. rupji dzied tautu meita...;... mūs[u] māsiņas kâ bitītes vīturuo BW. 896,1;
2) vīterêt Meiran, vīter,uôt ebenda "mīļi runāt, čivināt"; vĩtarât, vĩtarêt, vĩterêt oder vĩturuôt Nötk. undeutlich (wie ein kleines Kind) sprechenu: Ievai mēle bija atraisījusies, un nu tā vīteruoja vienā vīteruošanā RA. viņas sirsnīgā valuodiņa atkal sāka vīteruot A.XVII, 295. līksmi saiminieki kâ bitītes vīturuoja... viesiņus mīlē̦dami BWp. 791, 2;
3) "? ": vējš vīteruo man gar ausīm Stari I,82. Wohl zu li. vyturỹs "Lerche".
Avots: ME IV, 646
1) vîtaruôt Heidenfeld, vĩtaruôt Frauenb., vîtar,ât 2 Stenden, vītarât U., -ãju, vīterêt Schwanb., (mit ĩ ) Dond. (> vĩte̦rt), Grünwald, MSil., Serbigal, -ẽju, vīter,tôt V.,(mit ĩ ) C.,mit î ) Sessw., vĩteruôt Grünwald, vī-tur,uôt Rutzau, vīturuôt U., singen (von Vögeln); summen, zwitschern
Hasenpot n. U. (nach U. "scheint in Livl. unbekannt"): cīrulis... vīteruo Etn. II, 51. pār... druvu vīterēja cīruļi A.XX, 249. pa dārzu strazdi vīteruo Jaunības dzeja 53. kâ strazdiņš vīterē BW. 28507, 1. lakstīgala vīterēja 30614, 6 var. putni... vīteruo savu rīta dziesmu Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I,34. šuorīt putni tâ vītaruo, ka ne aizklausīties vien nevar Frauenb. vìterē kâ bezdelīga Aiviekste. putniņi priecīgi... vītaruodami Janš. rupji dzied tautu meita...;... mūs[u] māsiņas kâ bitītes vīturuo BW. 896,1;
2) vīterêt Meiran, vīter,uôt ebenda "mīļi runāt, čivināt"; vĩtarât, vĩtarêt, vĩterêt oder vĩturuôt Nötk. undeutlich (wie ein kleines Kind) sprechenu: Ievai mēle bija atraisījusies, un nu tā vīteruoja vienā vīteruošanā RA. viņas sirsnīgā valuodiņa atkal sāka vīteruot A.XVII, 295. līksmi saiminieki kâ bitītes vīturuoja... viesiņus mīlē̦dami BWp. 791, 2;
3) "? ": vējš vīteruo man gar ausīm Stari I,82. Wohl zu li. vyturỹs "Lerche".
Avots: ME IV, 646