Paplašinātā meklēšana

I braks: tas jau tāds b. vien ir AP. visādus brakus bij atvedis līdz ebenda. viens bij skrandu skruoderīt[i]s, uotrs braka vēverīt[i]s BW. 12708, 1 var, tādiem braku (Var.: braka, nieko) puisē̦niem ne virsā neskatuos 5508, 1.

Avots: EH I, 236

I braks, bre̦ks U., das Wrack, das Untaugliche: braks ir visa gudrība, kas bez Jēzus saduomāta. mēs duomājam visus tuos brakus šķūtēt laukā MWM. X, 304. Der Gen. braka bedeutet untauglich, nichtsnutzig, [minderwertig]: braka lieta vācieša prese Spr. tādiem braka puišiešiem ir actiņu nepagriezu. jauna meita braka bija. [braka (niedrigen Standes) ļaudis Glück Jerem. 26,23; nichtnutzige Leute, Pöbel U. Nebst estn. wrakk aus mnd. wrack

Avots: ME I, 322

II braks, Adj., zerbrechlich, untauglich St., U. [Aus mnd. wrack "untauglich, beschädigt".]

Avots: ME I, 322

III braks, brakš, brākš, brākšu (brakš, brakšt), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen ensteht: kuoki gāžas briks un braks, brīkš brākš! ve̦lns šurp Aus. I, 47. aizgājuši pruojām, ka brīkš un brākš Upīte, Medn. laiki. tikkuo ierauga tuo tē̦vs, brīkšu brākšu iekšā Latv. Cf. briks! brākš bezeichnet das längere wärende Krachen, braks dagegen einen kurzen Krach.

Avots: ME I, 322

‡ IV braks,

1) = braga Rutzau;

2) = braķis 2, eine Stütze der zentralen Holzstange des Heuschobers AP.

Avots: EH I, 236

‡ V braks "das Eisenstück, das die Femerstange mit den Radern verbindet" Alschw., Behnen, Kurs, u. a., "woran man die Schwengel anhängt" Grobin, Rutzau, "Verbindung der Schwengel" Schrunden, (plur. braki) Stom., "der grössere Schwengel, woran zwei kleinere befestigt werden" Saikava (: pie braka piekabina mazuos zveņģeļus): ratiem ir pieskrūvē̦ts b., arklam - uzkabinārns b. Grobin. Nebst oder durch li. brãkas aus d. Bracke.

Avots: EH I, 236

brakstêt: ar lielu brakstēšanu (Krachen) Ev.

Avots: EH I, 236

‡ bŗakstêt, -u, -ẽju, = brakstêt: masti bŗikst un bŗakst Janš. Tie, kas uz ūdens 34. dzird kaut kuo dikti . . . bŗakstam, lūstam Bandavā II, 308.

Avots: EH I, 248

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III ^4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 ¹ und Walde Wrtb. ² stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

ìebrakstêtiês, ìebrakšķêtiês, erdröhnen.

Avots: ME II, 4

‡ ļabraks (so gesprochen; mit hochl. a < e̦?) Saikava "lempīgs, padumjš cilvē̦ks".

Avots: EH I, 768

lubraks: tādi lubraki (von schlechten Spielkarten gesagt) vien sanākuši Trik.; ein plumper, ungeschickter od. träger Mensch Lems., Sonnaxt; ein dummer Mensch AP.; ein Akzisebeamter Rutzau (vgl. Janš. Līgava II, 13).

Avots: EH I, 759

lubraks, ein schäbiger, verlcommener Kerl Grünh., Drosth. n. Etn. IV, 130; ein plumper, ungeschickter Mensch Mar. n. RKr. XV, 124; ein Schimpfwort Blaum.: [lubraki kruogū Janš. Dzimtene ² III, 267].

Avots: ME II, 509

‡ ļubraks, ein nachlässig gekleideter od. sich nicht fein zu benehmen verstehender Mensch Saikava; "nuolaidīgs, neraže̦ns cilve̦ks" Meselau.

Avots: EH I, 773

[nùobrakstêt Warkl.], nùobrakš(ķ)êt, nùobrākš(ķ)êt, intr., laut erknallen, eine kurze Zeit krachen, knattern: kaut kas nuoknakšķēja, nuobrakšķēja Kleinb. te piepeši lazdu krūmi nuobrākšķēja Blaum. Refl. - tiês, sehr stark eine Weile krachen, knattern: gulta nuobrakšējās A. XII, 134. pēc brīža tur kas stipri nuobrākšējās Blaum.

Avots: ME II, 764

šabraks, ein leichter Rock W. - Livl. n. U.; šabraki, die Kleidung, der Anzug Schibbenhof; ein Frauenrock (geringschätzig) Bershof, Pampeln; ein langer, altmodischer, faltiger Männerrock Schwanb., Stomersee; ein alter, abgetragener Rock Grünh.: guļ panāksnieki ar visiem šabrakiem BW. 19614. nuorauj šabrakus Alm. Rud. 12. savelc šabrakus augšā un saduod krietni! Schibbenhof. Gehört wohl zu šabraka.

Avots: ME IV, 1

še̦braks,

1): ein (altes
Alt-Bergfried. Würzau) Kleidungsstück (verächtlich) Bixten; ein alter Frauenrock Schnickern; "ve̦cs puskažuoks vai vatē̦ti svārki" (mit "e" ) Odziena;

2): ein nachlässiger, ungewandter, schwerfälliger Mensch
(mit "e" ) Mar.

Avots: EH II, 624

še̦braks,

1) "ein kurzes Wams"
Alksnis - Zundulis; še̦braki, ein Frauenrock Schibbenhof; vgl. šabraks;

2) ein träger Mensch
Schibbenhof.

Avots: ME IV, 14

‡ sibraks Frauenb., ein Schimpfname.

Avots: EH II, 485

‡ I slabraks AP. "ein träger, ungewandter Mensch".

Avots: EH II, 518

‡ II slabraks Jürg. "ein alter Mantel"; vgl. sladraks.

Avots: EH II, 519

‡ šlabraks Tals., Schneeregen.

Avots: EH II, 642

šlubraks,

1) ein alter, nicht gut anliegender Mantel
Bers.;

2) ein liederlicher, unsauberer Mensch
C. Vgl. šļubraks.

Avots: ME IV, 60

šļubraks: vgl. dazu balt.-d. schlubb(e)rig bei Sehwers Unters. 135.

Avots: EH II, 646

šļubraks Saikava, Sessw., šļubruks Warkl., einer, der sich gehen lässt; šļubruks Bers., šļubriks Lasd., wer sich liederlich kteidet, seine Hosen hinuntergleiten lässt; šļubraks, ein bübischer, betrügerischer Mensch Zögenhof: lai kāds šļubraks, bet tak ir, kas kustas! Duomas I, 234.

Avots: ME IV, 73

‡ stubraks Lems., ein Stück: duod man kādu stubraku maizes vai gaļas!

Avots: EH II, 592

‡ subraks Frauenb., Schimpfname für männliche Personen.

Avots: EH II, 599

šubraks,

1): ein alter Anzug
Meiran; Plur. šubraki "bē̦rna svārciņi" Dunika; žīdi ... zilujiem šubrakiem, gaŗujiem peisakiem BW. 20634.

Avots: EH II, 657

šubraks,

1) die Schabracke
U. (unter šabraka), ein kurzer Mantel Ogershof; ein alter, kurzer Mantel oder Pelz Aahof, Druw., AP., Kokn., Meselau;

2) wer sich liederlich kleidet
Drosth., Sessw.

Avots: ME IV, 104

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332

brakale, etwas Unnützes, Zweckloses (eine zwecklose Fahrt): tā tik tāda brakale ir Līniņ Wain. [Wohl zu braks 1].

Avots: ME I, 322

brākš (unter braks III): b˙! nuorīb sprādziens Janš. Bandavā I, 162.

Avots: EH I, 239

brakšêt (unter brakstêt): nuo saltuma ustaba brakš Zvirgzdine.

Avots: EH I, 236

brãkš(ķ)êt, s. brakstêt.

Avots: ME I, 327

brãkšķêt (unter brakstêt): auch (mit à ² ) Saikava. Refl. -tiês: mežā kaut kas bràkšķējās ² , kâ kad kuoks lūza Saikava.

Avots: EH I, 239

brãkš(ķ)êt, s. brakstêt.

Avots: ME I, 327

bre̦ks [aus braks 2.], auch brē̦ks, unnüzt, untauglich; brē̦ku lietiņas, unbedeutende Kleinigkeiten.

Avots: ME I, 330

brĩkš, Iterj., s. briks, braks, brãks.

Avots: ME I, 334

brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332

‡ l čabraki, ein (weiter Schnehpeln) Frauenrock Frauenb., Pampeln (hier mit geringschätziger Bed.): čabrakus pacē̦lusi Janš. Dzimtene V, 363. viņai ... č. purēs nuo uztraukuma Bandavā II, 294. Vgl. šabraks.

Avots: EH I, 281

nùobrakšķêt (unter nùobrakstêt): visa naba nuobrakšķēja Tdz. 55557.

Avots: EH II, 33

III šabraki (unter šabraks): "svārki, lindraki" (scherzweise) Siuxt; ein langer, faltiger, altmodischer Frauenrock Pampeln, Schnikkern.

Avots: EH II, 621

šļubriks, šļubruks, s. šļubraks.

Avots: ME IV, 73

supraks Bauske, supraks Oberl. n. U., supraka Kronw., ein Überzieher; vgl. braks">šubraks U. (unter šabraka).

Avots: ME III, 1124