Paplašinātā meklēšana

àizbraucẽjs, (f.) - ẽja, einer (eine), der (die) wegfährt: aizbraucējiem deva līdz ciema kukuļus BW. III. 1, 92.

Kļūdu labojums:
kukuļus = kukuli

Avots: ME I, 20

‡ II braucējs, = braũcîtãjs: putraimiņu braucējiņas BW. 12149.

Avots: EH I, 238

bràucējs, jem., der fährt, der Fuhrmann, Passagier: mežā braucējs, wer in den Wald fährt, um Holz zu hauen und es nach Hause zu führen; kārtī braucēji, die Paten, die in den Wald nach der Schaukelstange fahren BW. 1651. šuodien bija daudz braucēju, Passagiere. kur mans braucējs? wo ist mein Passagier? oder wo ist, der mich kutschen wird?

Avots: ME I, 325

lĩdzbràucẽjs, der Mitfahrende: kad visi līdzbraucēji gatavi... BW. III, 1, 101.

Avots: ME II, 479

pakaļbràucẽjs, wer hinterher fährt, nachfährt.

Avots: ME III, 39

pretimbràucẽjs, der Entgegenfahrende, wer entgegenfährt.

Avots: ME III, 387

prìekšbràucẽjs, der Voranfahrer: lai priekšbraucējs brauc lē̦nāki Ahs. bērītis steidzies gan, bet priekšbraucējam tuomē̦r tuvāku nekļuvis Etn. IV, 86.

Avots: ME III, 394

riteņbràucẽjs,* der Radfahrer, Velocipedist.

Avots: ME III, 533

tâlbràucẽjs,* tâļbràucẽjs*, wer weit fährt, weite Reisen macht: tālbraucējs kapteinis Janš. tālbraucēji kuģi Konv. ² 931. tāļbrauceju jūrskuola 168.

Avots: ME IV, 144

àizaũlekšuôt, àizauļuôt: gar sē̦tas zediņiem aizauļuoja kāds braucējs Azand. 84.

Avots: EH I, 6

‡ àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15

‡ àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,

1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;

2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.

Avots: EH I, 38

‡ àizsukt Rutzau, = àizgriezt 1 und 2: a. zirgu ceļam priekšā, aiz stedeles stūra. a. krānu. Refl. -tiês Rutzau: uotrs braucējs aizsukās man priekšā, ein anderer überholte mich mit seinem Gespann, mir dabei den Weg sperrend.

Avots: EH I, 53

‡ II apvirzîties, sich herumbewegen um Festen: braucējs ar muokām apvirzījās žuogam apkārt Jürg., Salis u. a.

Avots: EH I, 126

atjẽgt [li. atjė˜gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.

Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis

Avots: ME I, 162, 163

atmiêgt, ‡

2) abdrücken, drückend ermüden
Wessen: līdzbraucējs sēdēja man uz kājām un tâ man atmiedza kājās, ka tās pat nuotirpa.

Avots: EH I, 156

bruzdinât, ein knarrendes Geräusch hervorbringen, klopfen: kas namā bruzdina BW. 2723. kāds braucējs pa ceļu bruzdināja Sudr. Ed.; pie durvīm br.

Avots: ME I, 340

divritenis ,* der Velociped; divriteņu braucējs; divriteņu rati, ein zweirädriger Wagen.

Avots: ME I, 473

‡ gaŗgulu: gaŗgulus, = gaŗgâzu: viens (sc.: braucējs) bij gluži gaŗguļu salmuos Kaudz. Izjurieši 284. nuolikās gaŗgulus Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 799.

Avots: EH I, 385

izuõrêt, tr., heraus -, hinausexpedieren, hindurchführen: izuorēja viesus nuo mājām. izuorēt luopus nuo laidara. krietns braucējs izuorē ve̦zumu caur visām urgām Ahs.

Avots: ME I, 823

izspriêst (li. išsprę́sti), tr.,

1) ausspreizen, aussperren, ausspannen:
aude̦klu izspriest, die Leinwand ausspannen. staigā kājas izspriedis, er geht mit ausgesperrten Füssen Elv.;

2) aburteilen, sein endgültiges Urteil abgeben, festsetzen, bestimmen:
lai pirmais gaŗāmbraucējs izspriež taisnību LP. VII, 498. tu esi vis˙slinkākais, tē̦vs izsprieda V, 289. Refl. - tiês,

1) sich hindurchdrängen
Spr.;

2) sich mit jem. besprechen, beraten:
abi bij savā starpā izspriedušies BW. III, 1, 42. mātes izspriedās, kuŗš jē̦rs kaujams Druva III, 497.

Avots: ME I, 803, 804

juostrs [vielleicht mit o statt uo], aufmerksam: juostrs braucējs, kas ne˙kad neiebrauc gŗāvī Gaw. n. A. XV, 1, 495; [vgl. jostrs].

Avots: ME II, 128

klan̂kšķêt, klankšêt, klankstêt, - u, - ẽju,

1) vom Schalle, der durch die Bewegung einer Flüssigkeit in einem hohlen Raum entsteht, glucksen:
muca, nepilna būdama, klankš Smilt. uola klankš Bers. pielej mucu pilnu, lai neklankš Lub.; vgl. li. klankséti " glucksen";

2) klingen (vom Schall, der durch einen Schlag auf ein Metall hervorgerufen wird)
Etn. I, 34: klausies, kur klankše̦ns klañkš [Dunika], Lub.;

3) plappern, schwatzen:
kuo tu klankši? Lub.;

4) klaffen, bellen
[klan̂kstêt Trik., Hochrosen]: ir vilkam e̦suot nepatīkami, kad suns tâ apkārt klankšķuot A. XX, 294; [vgl. klen̂kstêt];

5) auf etwas warten:
es klankstu bez apnikšanas visu rītu, vai kāds gaŗāmbraucējs mani nepaņems līdz uz pilsē̦tu Mesoten n. Hen. (mit añ).

Avots: ME II, 213

kvêpinât, ‡

3) bestauben
Seyershof: braucējs mūs kvêpina ² . Refl. -tiês, sich mit Räuchern befassen (?): guovs ve̦se̦la netika, lai ar stundīgi kvē̦pe̦nājās ar pestelniekiem Saikava.

Avots: EH I, 690

nùoķer̂t, ‡

2) wegstibitzen
Salis; ‡

3) unversehens bekommen
Frauenb.: nuoķēru gan ve̦lnu (von einer unangenehmen Arbeit) šuoreiz. Refl. -tiês,

1): braucējs ... tecēja kājām ķibitei pakaļ, nuoķēries pie atslejuma Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 90; ‡

2) = aplipt: n. ar pūkām Seyershof; ‡

3) zur Genüge fangen:
kaķis guļ nuoķēries peles Seyershof; ‡

4) = nùokuôstiês 2, nùokrāsuôtiês: kad nenuoķērēs gluži me̦lns, tad ielika elkšņu mizās AP.

Avots: EH II, 59

nùošļir̃kstêt [MSil., nùošļir̂kstêt Lis., Jürg.,

1) ein Schaliverbum (vom Gehen od. Fahren auf nassem und kotigem Wege, vom Spritzen):
kāja ieskrēja dubļainā grambā, ka nuošļirkstēja vien. ūdens vien gar ausim nuošļirkstēja Jürg, nuospļāvās caur zuobiem, ka nuošļir̂kstēja ² vien Salis. ūdens nuošļirkst, kad tuo izdze̦n nuo šļirces Alt-Rahden, Golg. ūdens, sīkā strūklā uzskriedams gaisā, nuošļirkst Sessw., Lis., Schwanb., Tirsen, Schujen, N.Peb., Selsau. iegrieza ruokā, ka nuošļir̃kstēja vien Naud.]. laiciņu ruokuot, šķipele nuošļirkstējuse [erklirrte?], juo atdūrusies pie liela naudas katla LP. I, 178;

[2) bespritzt werden:
braucējs nuošļir̂kst ar dubļiem Mar., Sessw., Lös., Segew., Serben, Mitau.]

Avots: ME II, 868

pãrbràukt,

1) hinüberfahren:
pār upi;

2) über etwas hinstreichen:
viņš pārbrauca ar plaukstu pār saluocītuo papīri A. XX, 930. [Refl. -tiês,

1) viel fahrend schwach und krank werden:
riteņbraucējs tâ pārbraucies, ka palika grāvī guļuot;

2) unabsichtlich über etwas gefahren werden:
nemanuot pārbraucās par ruobežu. Subst. pãrbràucẽjs, wer hinüber fährt od. gefahren ist.]

Avots: ME III, 151

pãrlît, ‡

3) zu regnen aufhören
Saikava: pagaidi! var˙būt pārlīs; Perfektivform zu lît: pārlija un nuostāja Oknist; ‡

4) "krietni salīt" Kaltenbr.: ceļa braucējs pārlijis; ‡

5) "etwas regnen"
(?) Diet.; ‡

6) überströmt werden:
viņš redzēja viņas bāluo seju vispār pārlīstam kâ ar sārtu blāzmu Janš. Līgava I, 14.

Avots: EH XIII, 205

pļiûkstêt ² , -u, -ẽju, klatschen (intr.): braucējs sit zirgam ar pātagu, ka pļiukst Ahs. Vgl. pliukš(ķ)êt.

Avots: ME III, 371

priekšẽjs, bei Spr. auch eine Form priekšajais, in Domopol n. PS. - priekšdējais (sic!), der vordere, der frühere, der erste: priekšējā istaba, das vordere Zimmer Kaudz. M. 367. priekšējs braucējs ebenda 30. priekšējs zirgs, das vordere Pferd LP. VII, 402. bērniņu nuo baznīcas ārā ne̦suot, allaž lūkuojās uz tam, lai dabūtu iet labam cilvē̦kam nuo pakaļas, jeb vis˙maz lai pakaļnācējs būtu labs cilvē̦ks, - juo bē̦rns atsituoties vai priekšējā, vai pakaļējā BW. I, S. 182.

Avots: ME III, 395

puszvilu, puszvilus, puszviļu, puszviļus, puszvīlu Cālītis Dzīvība 12, puszvīļus ebenda 38, Adv., halb liegend: braucējs nuolaidies puszvilu A. v. J. 1898, S. 9. palika arī pate puszvilus zemē guļuot MWM. VIII, 591. Meija... bij izlaidies puszviļus gultā Duomas I, 625. dūmi laižas puszviļus uz istabas vidu U. b. 127, 14.

Avots: ME III, 437

sadrãztît,

1) zerschnitzeln
C., PS., Widdrisch: s. pilnu kaktu skaidu Nigr.;

2) tüchtig ausschelten
Jürg., C., Arrasch, Schwanb., Saikava;

3) Hiebe versetzen (mit der Peitsche):
braucējs sadrāztīja zirgam ar pātagu un paskrēja garām Nigr.

Avots: ME III, 612

sadzer̂t,

1) zusammen trinken, einander ein Wohl zutrinken;
brālību sadzert, Brüderschaft trinken;

2) viel trinken:
daudz saēda, daudz sadzēra, maz darbiņa padarīja BW. 28490, 6. kâ tik vairāk varē̦tu sadzert De̦glavs Rīga II, 1, 439. Refl. -tiês, sich volltrinken, antrinken, betrinken: kas cilvē̦ku sviedrus un asaras sadzē̦rušies līdz kaklam Purap. krietni sadzēries brandvīna Etn. IV, 13. braucējs bijis aizmidzis vai sadzēries Blaum. nee̦smu jau ne˙maz tâ sadzēries id. nu tad sadzersimies ar! Puriņš Nauda 27.

Avots: ME III, 620

saļùmt, intr.;

1) zusanimenknicken, zusammensinken:
saļumt ceļuos Celm. viņa saļuma gultā A: v. J. 1900, S. 1072, braucējs šaļuma uz priekšu Kaudz. M: 24, māte, saņê̦musi ziņu par dē̦la nāvi, turpat uz vietas saļuma Druw. saļumt aiz lielām žē̦labām Celm.;

2) sieh (vom Kochen) in eineweiche Masse verwandeln:
saļumuši zirņi Lautb.

Avots: ME II, 678, 679

smukstinât,

1) "?": es savam kumeļam nagu nagus smukstināju (machte hübsch ?)
BW. 29732 var.;

2) schmatzen, schnalzen:
sivē̦ns ē̦zdams smukstina Bergfried. braucējs smukstina (ar lūpām) zirgu mudinādams Bauske. vāvere smukstina Laud. bē̦rns smukstina Bolwen.

Avots: ME III, 969

‡ šotur̃ks Lems. "?": tirgū braucējs saģērbies kâ š. (von jem., der dicke Kleider und Pelze angezogen hat und dadurch unschön aussieht).

Avots: EH II, 654

tàisnĩba,

1) "Ebne, planities" Manz. Lettus;

2) Gerechtigkeit, Rechtschaffenheit
U.: tuo taisnība nene̦s, das erlaubt die Gerechtigkeit nicht U.;

3) (objektives) Recht:
lai pirmais gaŗāmbraucējs izspriež taisnību LP. VII, 1, 489. taisnību duot U., gerecht schlichten, richten. visiem taisnību atne̦su RKr. VII, 152. kam spē̦ks (kas stiprāks JIgRKr. II, s. v. 557), tam taisnība Br. sak. v. 1153. stiprajam taisnība, gudrajam paduoms LP. IV, 162. katrs uz savu taisnību liels Br. s. v. p. 89. nabadziņa taisnībiņa vēja mātes šūpuolī BW. 31230. lai paliek tava taisnība! LP. V, 219. sievai taisnība: uotrā rītā svārki gatavi 280 (ähnlich IV, 89, 164, 165, A. v. J. 1901, S. 100). lai tev tik taisnības runāt, cik es me̦luoju! (erwidert einer, den jemand der Lüge zeiht) Br. sak. v. 1251;

4) die Wahrheit:
katrreiz taisnību nevar teikt JlgRKr. II, s. v. 593. kas deviņreiz me̦luo, tuo netic, kad desmituo reiz[i] arī taisnību runātu 342. taisnībai daudz pretinieku RKr. VI, sak. v. 887, taisnība laba lieta Br. sak. v. 1249. teic taisnību (Var.: tiesu), tautu dē̦ls! BW. 25336, 5.

Avots: ME IV, 124

tilaudas Lasd., Libauer Strand, Riga, (mit aû ² ) N.-Bartau, Ar., tilaudi Ar., (mit ll ) Mag. III, 1, 124, tilandi U., Bielenstein Holzb. 715, tillandas ebenda 611, tillaudas Sarreiken n. BielU., tiluodas Ar., Kalnazeem, Edinburg, die Bretter, welche die Diele eines Bootes bilden; tilandes N.-Bartau n. Etn. I, 121, das Bootsgerippe; tilandi Etn. II, 107, tillandi Bielenstein Holzb. 6I1, tillandas ebenda, die Ruderbānke im Boot: ar kājām laivas grīdkuokuos un tilaudas atspēries Janš. Tie, kas neaizmirst 14. laivā ietaisīti tilandi, dēļi, uz kuo braucējs sēž Etn. II, 107. Zu tale II, s. Būga KSn. I, 262 u. a. Wenn die Form mit n zuverlāssig ist, stammt sie aus dem Kurischen (zum Suffix vgl. etwa apr. abskande "Erle" ); in diesem Fall ist -uo- aus urbalt. -an- entstanden, und zum au neben uo s. Le. Gr. § 213.

Avots: ME IV, 186

tvâpuļuôt ² Nigr.,

1) schläfrig sein; schlummern:
kuo nu tvāpuļuo pāri pusnaktij. - ej izgulies! Nigr.;

2) etwas unverstāndig, kopflos tun:
kuo tu pa kaktiem tvāpuļuo, - arau kur stuops uz galda! Nigr. tas ir gan braucējs tvāpuļuo nuo ceļa zemē! ebenda.

Avots: ME IV, 289

uzklanîtiês, sich wiederholt neigend herauf-, hinaufgelangen: nuo lejas uzklanījās šurp ... zirģeļa galva, aiz kuŗas bij saskatāms arī pats braucējs A. Upītis Sm. lapa 132.

Avots: EH II, 725

uzklidzinât,

1) in langsamem Trab hinauffahren:
braucējs ar zirgu uzklidzināja kalnā Salis;

2) klappernd hinauffahren:
rati uzklidzināja kalnā.

Avots: ME IV, 342

uzkūņâtiês Wolmarshof, uzkūņuôtiês, langsame, mühsame Bewegungen machend hinaufgelangen, sich erheben: braucējs uzkūņuojās ve̦zumā. viņš uzkūņājās sē̦du Niedra Kad mēn. dilst 50. ve̦zums uzkūņuojās uz ceļa.

Avots: ME IV, 348

uzšķũrêt, (schaufelnd) hinaufschaffen: uzšķūrēt zemes nuo grāvja dibina uz malu. uzšķūrēt sienu uz kūtsaugšu Salis. Refl. -tiês, (mit Mühe) hinauffahren: braucējs nevarēja uzšķūrēties kalnā Stenden.

Avots: ME IV, 389

uztupt, häufiger refl. uztuptiês, sich auf etw. hinhocken: viens cālis uztupis uotram. uz ragavu stūra uztupās vēl viens braucējs.

Avots: ME IV, 394

veķêt, -ẽju,

1) schlagen, prügeln
U., Ahswicken, AP., Bers., C., Dond., Festen, Grünh., Jürg., Kaltenbrunn, Lis., Nötk., Ogershof, Pankelhof, Salis, Salisb., Sehren, Serben, Stenden, Wandsen, Wessen, Wolm. (unbek. in Dond., Dunika, Saikava, Schwanb., Selg.); "weich schlagen" (wie ein kleines Kind mit den Händchen) Vīt.; zusammenschlagen (z. B, den Estrich in der Riege) U.: sākuši ar... buozēm veķēt LP. VI, 55. braucējs tuos ar dūri veķējis VII, 489. veķēju pa muguru Stenden. apcilāju vāli un tad veķēju vaļā Latv. sāka... veķēt ar abām ruokām pa(r) galvu un seju Blaum. zvirbuļi uz reiz bij viengubu un cirta, un veķēja Plūd. Izglītība II, 175. veķēt linus Karls., Flachs schwingen;

2) werfen
Bers., Kalzenau;

3) (Butter) dick aufstreichen
Wolmarshof;

4) schluckend, grosse Bisse nehmend essen Sehren.
Erinnert an li. privikė´ti "primùšti" Jušk. LD., No 15124.

Avots: ME IV, 525, 526