Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'brede' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'brede' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
brede
bredenis
bredenis
bredenis [Salis], ein kleines Zugnetz RKr. II, 55 vgl. bradenis. - Aus бредень, Zugnetz?
Avots: ME I, 329
Avots: ME I, 329
Šķirkļa skaidrojumā (28)
apspriest
apspriêst (li. apspré̦sti), tr.,
1) beurteilen, kritisieren, erwägen:
grāmatas. ķēniņa lietas bij apspriežamas Esther I, 13;
2) abschätzen, taxieren:
lietas vērtību, skādi. Refl. -tiês, sich besprechen, verabreden: ar viņiem apspriedīšuos Rain.
Avots: ME I, 125
1) beurteilen, kritisieren, erwägen:
grāmatas. ķēniņa lietas bij apspriežamas Esther I, 13;
2) abschätzen, taxieren:
lietas vērtību, skādi. Refl. -tiês, sich besprechen, verabreden: ar viņiem apspriedīšuos Rain.
Avots: ME I, 125
apstāvēt
apstãvêt, umstehen: miruoni, līķi apstāvêt, Leichenrede halten, beerdigen A. XVI, 295; līķa apstāvēšanas runa, die Grabrede; apstãvê̦tãjs, der Grabredner: tad atnāk apstāvē̦tājs, izdara apbēŗuošanu Stari I, 317. apstāvējusi gaļa, Fleisch, das stinkend geworden ist (Hug.). Refl. -tiês, durch langes Stehen ungelenke Beine bekommen Hug.
Avots: ME I, 126
Avots: ME I, 126
atdievoties
atdìevuôtiês,
1) Abschied nehmen, Adieu sagen:
mēs atdievuojamies līdz drīzai satikšanai JR. IV, 34;
2) Gott anrufend in Abrede stellen:
viņš atdievuojās, ka nee̦suot zagļa redzējis A. X, I, 529.
Avots: ME I, 154
1) Abschied nehmen, Adieu sagen:
mēs atdievuojamies līdz drīzai satikšanai JR. IV, 34;
2) Gott anrufend in Abrede stellen:
viņš atdievuojās, ka nee̦suot zagļa redzējis A. X, I, 529.
Avots: ME I, 154
atrunāt
atrunât, tr.,
1) abreden, abraten:
K. raudzīja viņu nuo tāda darba atrunāt LP. VI, 517. tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien LP. VI, 1007;
2) wieder, noch einmal reden, wiedererzählen:
kuo ar mani nuorunāja, steidz uotram atrunāt BW. 9024; dafür gew. atstāstīt;
1) entgegnen:
es viņam neatrunāju nevienu vārdu pretim; [
4) nach U. auch: durch Sprechen von etwas losmachen, freimachen
]. Refl. -tiês,
1) likties atrunāties, sich beschwatzen, abraten lassen
A. XIII, 523;
2) redend sich entgegenhalten, sich weigern:
nuo sākuma tas atrunājās, bet... Apsk. I, 455;
3) sich satt reden:
abas dpaudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti A. XVI, 297.
Avots: ME I, 187
1) abreden, abraten:
K. raudzīja viņu nuo tāda darba atrunāt LP. VI, 517. tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien LP. VI, 1007;
2) wieder, noch einmal reden, wiedererzählen:
kuo ar mani nuorunāja, steidz uotram atrunāt BW. 9024; dafür gew. atstāstīt;
1) entgegnen:
es viņam neatrunāju nevienu vārdu pretim; [
4) nach U. auch: durch Sprechen von etwas losmachen, freimachen
]. Refl. -tiês,
1) likties atrunāties, sich beschwatzen, abraten lassen
A. XIII, 523;
2) redend sich entgegenhalten, sich weigern:
nuo sākuma tas atrunājās, bet... Apsk. I, 455;
3) sich satt reden:
abas dpaudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti A. XVI, 297.
Avots: ME I, 187
bridenis
bridenis [Burtn.], bridiņš (li. bridinũs), ein Watenetz, ein Netz zum Krebsen Adsel, Plm.; vgl. bradenis und bredenis.
Avots: ME I, 331
Avots: ME I, 331
gaidības
gaĩbĩbas [N. - Bartau, gàidĩbas C.],
1) die Erwartung der Gebur, die Schwangerschaft:
viņiem gaidības. sieva gaidībās, die Frau ist hochschwanger, die Geburt ist bald zu erwarten AP., Druw.;
2) iztrūkumu nuorunāja uz gaidībām, das Fehlende verabredete man abzuwarten
Rīg. Av.
Kļūdu labojums:
besprach = verabredete
Avots: ME I, 583
1) die Erwartung der Gebur, die Schwangerschaft:
viņiem gaidības. sieva gaidībās, die Frau ist hochschwanger, die Geburt ist bald zu erwarten AP., Druw.;
2) iztrūkumu nuorunāja uz gaidībām, das Fehlende verabredete man abzuwarten
Rīg. Av.
Kļūdu labojums:
besprach = verabredete
Avots: ME I, 583
goba
I guõba,
1): guôbas 2 zemes arājiņš Ceļi III, 125; eine verabredete oder gerichtlich bestimmte, periodisch zu leistende Abgabe in Naturalien oder in Geld
Stenden: bē̦rni ve̦cākiem duod guõbu; duot guõbu (maksāt alimentus) ārlaulības bē̦rnam; rentniekam nākas duot guõbu (in Naturalien) mājas īpašniekam.
Avots: EH I, 423
1): guôbas 2 zemes arājiņš Ceļi III, 125; eine verabredete oder gerichtlich bestimmte, periodisch zu leistende Abgabe in Naturalien oder in Geld
Stenden: bē̦rni ve̦cākiem duod guõbu; duot guõbu (maksāt alimentus) ārlaulības bē̦rnam; rentniekam nākas duot guõbu (in Naturalien) mājas īpašniekam.
Avots: EH I, 423
ierunāt
ìerunât,
1) einreden, einflüstern, empfehlen:
tie ierunāja tē̦vam, lai neduoduot LP. V, 367. dievs ierunā, ka ar kaltu tik daudz nuopļāvis LP. VII, 1169. velti ierunāju, velti lūdzu MWM. VIII, 739. tavu vārdu ierunāju priežu silā skanuošā Stari I, 111. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm.;
2) anfangen zu reden:
ierunātu valuodiņu visi ļautiņi runāja BW. 8384;
3) verabreden, reservieren lassen:
iebūvietei ir pie saimnieces uz pirkšanu ierunāts sivē̦ns Tirs. Refl. - tiês,
1) anfangen zu reden, aufs Tapet bringen:
es tik tâ˙pat ierunājuos Saul.;
2) ļauties ierunāties, sich einreden lassen:
viņš neļauj ierunāties.
Avots: ME II, 59
1) einreden, einflüstern, empfehlen:
tie ierunāja tē̦vam, lai neduoduot LP. V, 367. dievs ierunā, ka ar kaltu tik daudz nuopļāvis LP. VII, 1169. velti ierunāju, velti lūdzu MWM. VIII, 739. tavu vārdu ierunāju priežu silā skanuošā Stari I, 111. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm.;
2) anfangen zu reden:
ierunātu valuodiņu visi ļautiņi runāja BW. 8384;
3) verabreden, reservieren lassen:
iebūvietei ir pie saimnieces uz pirkšanu ierunāts sivē̦ns Tirs. Refl. - tiês,
1) anfangen zu reden, aufs Tapet bringen:
es tik tâ˙pat ierunājuos Saul.;
2) ļauties ierunāties, sich einreden lassen:
viņš neļauj ierunāties.
Avots: ME II, 59
liegāties
liegâtiês, -ãjuôs, freqn., intens. zu liêgt, hartnäckig in Abrede stellen, leugnen: kuo, meitiņ, liegājies, ka pie puiša negulēji ? BW. 12586, 2.
Avots: ME II, 493
Avots: ME II, 493
liegt
liêgt, liêdzu,
1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;
2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;
[3) abraten].
Refl. -tiês,
1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;
2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem
a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;
b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. 2 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]
Avots: ME II, 493, 494
1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;
2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;
[3) abraten].
Refl. -tiês,
1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;
2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem
a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;
b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. 2 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]
Avots: ME II, 493, 494
masināt
noliegt
nùoliêgt, tr.,
1) ableugnen, in Abrede stellen, negieren:
dabas pētnieki tuo nuoliedz Latv.;
2) verbieten:
skuoluotājs stingri nuoliedza runča palmu Aps. Reefl. - tiês,
1) in Abrede stellen:
viņš tik svē̦ti nuoliedzies un nuozvērējies A. XXI, 66. nuoliedzies, pie krūtīm sizdams, ka it ne˙kā nezinuot Upīte Medn. laiki
[2) sich weigern
U.] Subst. nùoliêdzẽjs, wer in Abrede stellt, ablaugnet, negiert; nùoliêgšana, das Ablaugnen, Negieren; nùoliêgums, die Ableugnung, die Negation: "ne" it nuolieguma vārdiņš.
Avots: ME II, 812
1) ableugnen, in Abrede stellen, negieren:
dabas pētnieki tuo nuoliedz Latv.;
2) verbieten:
skuoluotājs stingri nuoliedza runča palmu Aps. Reefl. - tiês,
1) in Abrede stellen:
viņš tik svē̦ti nuoliedzies un nuozvērējies A. XXI, 66. nuoliedzies, pie krūtīm sizdams, ka it ne˙kā nezinuot Upīte Medn. laiki
[2) sich weigern
U.] Subst. nùoliêdzẽjs, wer in Abrede stellt, ablaugnet, negiert; nùoliêgšana, das Ablaugnen, Negieren; nùoliêgums, die Ableugnung, die Negation: "ne" it nuolieguma vārdiņš.
Avots: ME II, 812
nolikt
nùolikt, tr.,
1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];
2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;
3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;
4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];
5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;
[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,
1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;
2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;
3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.
Avots: ME II, 810, 811
1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];
2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;
3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;
4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];
5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;
[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,
1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;
2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;
3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.
Avots: ME II, 810, 811
noruna
norunāt
nùorunât, tr.,
1) verabreden, abmachen, bestimmen:
nuorunājām ar kaimiņu uz pilsē̦tu braukt. nuoskries līdz nuorunātai vietai Etn. IV, 143. nuorunāja dienu, kad precinieki sajās BW. III, 1, S. 86;
2) abreden, aus dem Sinne reden:
citi gan grib nuorunāt.. kuo tu tādu ņemsi! JR. III, 74;
3) im Reden übertreffen:
nebij jau arī viegli viņu nuorunāt B. Vēstn.;
4) ausposaunen, aussprengen:
kas pirms bija nuorunāts par mirušu, tas nav vis miris Apsk.;
5) betonen, mit Entschiedenheit behaupten, mit Nachdruck sagen:
"kuo par Sašu!"saimnieks nuorunāja R. Sk. II, 161. bet dē̦ls nuorunā: "kādēļ darbu gaŗumā vilkt?" LP. IV, 1.
Avots: ME II, 841
1) verabreden, abmachen, bestimmen:
nuorunājām ar kaimiņu uz pilsē̦tu braukt. nuoskries līdz nuorunātai vietai Etn. IV, 143. nuorunāja dienu, kad precinieki sajās BW. III, 1, S. 86;
2) abreden, aus dem Sinne reden:
citi gan grib nuorunāt.. kuo tu tādu ņemsi! JR. III, 74;
3) im Reden übertreffen:
nebij jau arī viegli viņu nuorunāt B. Vēstn.;
4) ausposaunen, aussprengen:
kas pirms bija nuorunāts par mirušu, tas nav vis miris Apsk.;
5) betonen, mit Entschiedenheit behaupten, mit Nachdruck sagen:
"kuo par Sašu!"saimnieks nuorunāja R. Sk. II, 161. bet dē̦ls nuorunā: "kādēļ darbu gaŗumā vilkt?" LP. IV, 1.
Avots: ME II, 841
nospriest
nùospriêst [li. nusprésti Tiž. II, 245],
1) tr., aburteilen, verfügen, bestimmen, abmachen, verabreden, entscheiden, beschliessen:
tiesa viņai nuosprieda astuoņus rubļus par gadu AU. vecenes, kas labprāt jaunuo ļaužu likteni nuospriež BW. III, 1, 53. viņš nuosprieda duot dē̦lu skuolā Purap.;
[2) upe nuospriesta, der Fluss hat sich mit dem ersten, dünnen Eise bedeckt
Lubn. n. Celm.].
Avots: ME II, 857
1) tr., aburteilen, verfügen, bestimmen, abmachen, verabreden, entscheiden, beschliessen:
tiesa viņai nuosprieda astuoņus rubļus par gadu AU. vecenes, kas labprāt jaunuo ļaužu likteni nuospriež BW. III, 1, 53. viņš nuosprieda duot dē̦lu skuolā Purap.;
[2) upe nuospriesta, der Fluss hat sich mit dem ersten, dünnen Eise bedeckt
Lubn. n. Celm.].
Avots: ME II, 857
piekalpot
pìekal˜puôt,
1 ) mehr als verabredet dienen:
p. saimniekam vēl vienu dienu Ronneb.;
2) zur Befriedigung dienen:
nevaru viņam diezgan labi piekalpuot MSil., N.-Peb.;
3) ausserdem dienen:
es maksāju par istabu naudā un vēl piekalpuoju dienas lauka darbuos Golg.;
4) dienend erlangen:
kuo nu plēsies? ta kâ tâ ne˙kuo vairāk nepiekalpuosi! Mitau.
Avots: ME III, 255
1 ) mehr als verabredet dienen:
p. saimniekam vēl vienu dienu Ronneb.;
2) zur Befriedigung dienen:
nevaru viņam diezgan labi piekalpuot MSil., N.-Peb.;
3) ausserdem dienen:
es maksāju par istabu naudā un vēl piekalpuoju dienas lauka darbuos Golg.;
4) dienend erlangen:
kuo nu plēsies? ta kâ tâ ne˙kuo vairāk nepiekalpuosi! Mitau.
Avots: ME III, 255
priede
I priẽde, prìeds 2 , -s Eversmuiža n. FBR. VI, 38, die Kiefer (pinussilvestris L.). Etwa mit Metathese aus *piedre (vgl. brede aus bedre), und dies (wenn urspr.: die Harzige) zu gr. πῑδύω "lasse durchsintern, quelle hervor", an. fita "Fett", feitr "fett" u. a. (bei Walde Vergl. Wrtb. II, 75)?
Avots: ME III, 392
Avots: ME III, 392
runa
runa U., Karls., auch rune BW. 6868, ruņa, das Gespräch, die Rede; der Plur. runas, die Beratung U.; geheimes Gespräch, Neuigkeiten Ruj. n. U., das Geschwätz: līķa (Kundz. Ve̦cais Stenders 9) od. kapa runa, die Grabrede. svē̦tku runa, die Festrede. Sprw.: runa kâ pē̦rkuonam, - kaŗā kâ zaķis (von einem Maulhelden gesagt). kas tā par ruņu? LP. V, 135, was soll diese Rede? was soll das heissen? kur, tautieti, tā runiņa (Var.: valuoda), kua mēs pē̦rn runājām? BW. 10082 var. kur cēlās ļaužu runas (Var.: ruņas)...? BW. piel. 2 4806. nevar būt ne runas Kundz. Ve̦cais Stenders 13, davon kann gar nicht die Rede sein. bez vārda runas (ruņas), fraglos, ohne Zweifel, ohne ein Wort zu verlieren: nelietis bez vārda runas, (er ist) fraglos ein Taugenichts Purap. mums bez vārda runas viņš jāuzlūkuo ar brīnīšanuos un guodbijību Plūd. Llv. II, 67. tevi ievēlēs bez vārda runas MWM. v. J. 1896, S. 399. tev ir bez vārda runas tā istaba jāatstāj A. v. J. 1897, S. 134. - runu turēt, eine Rede halten; runas turēt, Rat halten U. - Genitivische Verbindungen: runas kungs, der Ratsherr (bibl.) U.; runas vīrs, der Delegierte, der Deputat Wid. (eig.: wer das Wort führt): runas vīruos ievēlēt Kaudz. M. 31. runas vīruos ņēmās ēsties partiju gars Kundz. Kronv. 127. Wohl verwandt mit ae. rýnan "brüllen", mhd. rienen "jammern", rūne, ae. rún "heimliches Beratschlagen", an. rýna "vertraulich zusammen reden", ahd. rūnēn "flüstern, raunen", la. rūmor "Geräusch, Gerücht", an. rymia "brüllen, brummen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 350; s. Osthoff MU. IV 119 und Uhlenbeck got. Wrtb. 124). Gegen die Annahme einer Entlehnung aus dem Germanischen (bet Thomsen Beröringer 213 u. a.) sprechen entschieden die Kürze des le. u und die abweichende Bedeutung.
Avots: ME III, 559, 560
Avots: ME III, 559, 560
sabubināt
I sabubinât,
1) bubinuot erlangen
Schujen, Laud., Adsel, N.-Schwanb., N.-Peb., Druw., Notk.: zirgs sabubināja auzas: bubinuot herrufen: ķēve sabubināja savu kumeļu Dunika;
2) mit einander
bubinât I: zirgi sabāž galvas un sabubina Ruj., Lettin; flüsternd verabreden Salis: šuo kundžu izturēšanās viņai likās sabubināta A. XII, 261;
3) leise und undeutlich zusammenreden: burvis sabubina kaut kuo pudelē Rothof; "same̦ļuot": tu par mani esi sabubinājis pasakas Aliendorf. Refl. -tiês, einander (freundlich) entgegen bubinât 1 (von Pferden) Lennew., N.-Peb.; (übertragen) sich versohnen N.-Peb.; sich leise verabreden Druw.
Avots: ME III, 598
1) bubinuot erlangen
Schujen, Laud., Adsel, N.-Schwanb., N.-Peb., Druw., Notk.: zirgs sabubināja auzas: bubinuot herrufen: ķēve sabubināja savu kumeļu Dunika;
2) mit einander
bubinât I: zirgi sabāž galvas un sabubina Ruj., Lettin; flüsternd verabreden Salis: šuo kundžu izturēšanās viņai likās sabubināta A. XII, 261;
3) leise und undeutlich zusammenreden: burvis sabubina kaut kuo pudelē Rothof; "same̦ļuot": tu par mani esi sabubinājis pasakas Aliendorf. Refl. -tiês, einander (freundlich) entgegen bubinât 1 (von Pferden) Lennew., N.-Peb.; (übertragen) sich versohnen N.-Peb.; sich leise verabreden Druw.
Avots: ME III, 598
sarunāt
sarunât,
1) tr., zusammensprechen, -schwatzen:
muļķības vien sarunā Alm. Kaislību varā 157. ve̦cais, kuo tu visu nesarunā! LP. V, 226. lūk, kuo viņš nu˙pat mātei nesarunāja! A. XX, 650;
2) sich (beim Sprechen) verständigen:
es pārvedu līgaviņu deviņām valuodām;... nevarēju sarunāt. es prasīju sviestarmaizi, viņa te̦k mutes duot RKr. XVI, 238. nevar ar viņu sarunāt, juo viņš latviski nepruot Janš. Bandavā 1, 299;
3) tr., intr., besprechen, bedingen
U.; für sich verdingen: vīrs sarunājis vēl citus racējus LP. VII, 1060. vienu kalpu bij sarunājuši Niedra. sarunā neiet (sie besprechen, nicht hinzugehen) LP. I, 62. viņi sarunā visi trīs kuopā dzīvuot IV, 12. viņš jau meitu sarunājis (hat einen Antrag gemacht) Dond. tie jau sarunājuši (haben sich geeinigt, sind übereingekommen), tiem drīz būs kāzas ebenda. puisis tev jau nuolūkuots un sarunāts A. XX, 165. līgaviņu sarunāt (Var.: saderēt) BW. 298, 4. Jānīšam sievu vedu pašā Jāņa vakarā; Pēteŗam sarunāju līdz citam rudeņam 33046. Refl. -tiês,
1) miteinander sprechen, sich unterhalten:
Sprw. nevar sarunāties kâ cūka ar zuosi. pie luoga sē̦dē̦damas sarunājušās LP. VI, 29. ve̦cais duomājis, ka pats dievs ar viņu sarunājas VII, 1144;
2) sich besprechen, Abrede nehmen
U., gemeinsam einen Entschluss fassen: tie sarunājās braukt uz citu vietu BW. III, 1, 51. sarunājās lielais tārps iet Pieteŗam palīgā Pas. IV, 21.
Avots: ME III, 723
1) tr., zusammensprechen, -schwatzen:
muļķības vien sarunā Alm. Kaislību varā 157. ve̦cais, kuo tu visu nesarunā! LP. V, 226. lūk, kuo viņš nu˙pat mātei nesarunāja! A. XX, 650;
2) sich (beim Sprechen) verständigen:
es pārvedu līgaviņu deviņām valuodām;... nevarēju sarunāt. es prasīju sviestarmaizi, viņa te̦k mutes duot RKr. XVI, 238. nevar ar viņu sarunāt, juo viņš latviski nepruot Janš. Bandavā 1, 299;
3) tr., intr., besprechen, bedingen
U.; für sich verdingen: vīrs sarunājis vēl citus racējus LP. VII, 1060. vienu kalpu bij sarunājuši Niedra. sarunā neiet (sie besprechen, nicht hinzugehen) LP. I, 62. viņi sarunā visi trīs kuopā dzīvuot IV, 12. viņš jau meitu sarunājis (hat einen Antrag gemacht) Dond. tie jau sarunājuši (haben sich geeinigt, sind übereingekommen), tiem drīz būs kāzas ebenda. puisis tev jau nuolūkuots un sarunāts A. XX, 165. līgaviņu sarunāt (Var.: saderēt) BW. 298, 4. Jānīšam sievu vedu pašā Jāņa vakarā; Pēteŗam sarunāju līdz citam rudeņam 33046. Refl. -tiês,
1) miteinander sprechen, sich unterhalten:
Sprw. nevar sarunāties kâ cūka ar zuosi. pie luoga sē̦dē̦damas sarunājušās LP. VI, 29. ve̦cais duomājis, ka pats dievs ar viņu sarunājas VII, 1144;
2) sich besprechen, Abrede nehmen
U., gemeinsam einen Entschluss fassen: tie sarunājās braukt uz citu vietu BW. III, 1, 51. sarunājās lielais tārps iet Pieteŗam palīgā Pas. IV, 21.
Avots: ME III, 723
satemmēties
satulkot
satul˜kuôt, tr., übersetzend, (eine Schrift) auslegend zur Erfahrung bringen: policists... nuo Aizupa rakstiem satulkuojis briesmīgas lietas De̦glavs Rīga II, 1, 190. Refl. -tiês, richtige Abrede mit einander nehmen L.
Avots: ME III, 767
Avots: ME III, 767
spriest
spriêst, -žu, -du, tr.,
1) strecken
PlKur., spannen, messen U., Bielenstein Holzb. 375: aude̦klu spriest, die Leinwand spannen U. lakatu spriest L., ein Tuch steif aufspannen. sprīdi spriest, eine Spanne messen U.;
2) drücken, drängen; (ver)sperren
Spr.; (aus Brettchen ein Holzgefäss) zusammenstellen Gr.-Buschhof, Naud.: dēlīši gatavi, varēs sākt spriest Naud. ar e̦lkuoņiem pret luoku spriest Rainis;
3) urteilen, bestimmen, abschätzen, festsetzen
U.; erwägen, überlegen: vaļā spriest St., lossprechen; paduomu spriest St., einen Rat geben. tiesu spriest, einen Gerichtsausspruch tun U., das Urteil fällen. viens pie kunga tiesu sprieda BW, piel. 2 3459. tu pats sev suodu spriedi LP. IV, 149, du sprachst dir selbst die Strafe zu. gar jūrmalu čunčināju zvejniekam luomu spriest BW. 30923. spriestais laiks (die bestimmte, festgesetzte Zeit) bij nācis Gesangb. 120, 7. Refl. -tiês,
1) sich dehnen
St., sich recken U.: vakara ē̦nas spriêžas 2 (Bauske) Glück Jerem. 6, 4. dienas garāki spriežas, werden länger U.;
2) sich drängen:
spriežas lipa sē̦tmalī BW. 17187, 1. le̦dus spriežas upē U. ļaudis spriežas nuo baznīcas iziedami U. galda pulks bez apstāšanās spriedas Apsk. v. J. 1903, S. 327;
3) stecken bleiben
Spr., Wessen : gaiss tāds biezs, ka vai bite spriežas MWM. X, 203;
4) sich (mit jem.) besprechen, verabreden
U. Subst. spriêšana,
1) das Strecken, Spannen;
2) das Drängen; das Sperren;
3) das Erwägen, Urteilen, Bestimmen;
spriêšanâs,
1) das Drängen, das Gedränge; das Steckenbleiben;
2) das gegenseitige Besprechen, Verabreden;
spriêdums, das Urteil, die Entscheidung, der Ausspruch eines Gerichts U., die Schlussfolge Brasche; spriêdẽjs, auch tiesas spriedējs, einer, der den Richterspruch tut U. spriêst 2 und spriêstiês 2 und 3 anscheinend zu spraids (s. dies und Wood IF. XXII, 145 und Persson Beitr. 393), während spriêst 1 und 3, spriêstiês 1 und 4 nebst li. sprę
Avots: ME III, 1022, 1023
1) strecken
PlKur., spannen, messen U., Bielenstein Holzb. 375: aude̦klu spriest, die Leinwand spannen U. lakatu spriest L., ein Tuch steif aufspannen. sprīdi spriest, eine Spanne messen U.;
2) drücken, drängen; (ver)sperren
Spr.; (aus Brettchen ein Holzgefäss) zusammenstellen Gr.-Buschhof, Naud.: dēlīši gatavi, varēs sākt spriest Naud. ar e̦lkuoņiem pret luoku spriest Rainis;
3) urteilen, bestimmen, abschätzen, festsetzen
U.; erwägen, überlegen: vaļā spriest St., lossprechen; paduomu spriest St., einen Rat geben. tiesu spriest, einen Gerichtsausspruch tun U., das Urteil fällen. viens pie kunga tiesu sprieda BW, piel. 2 3459. tu pats sev suodu spriedi LP. IV, 149, du sprachst dir selbst die Strafe zu. gar jūrmalu čunčināju zvejniekam luomu spriest BW. 30923. spriestais laiks (die bestimmte, festgesetzte Zeit) bij nācis Gesangb. 120, 7. Refl. -tiês,
1) sich dehnen
St., sich recken U.: vakara ē̦nas spriêžas 2 (Bauske) Glück Jerem. 6, 4. dienas garāki spriežas, werden länger U.;
2) sich drängen:
spriežas lipa sē̦tmalī BW. 17187, 1. le̦dus spriežas upē U. ļaudis spriežas nuo baznīcas iziedami U. galda pulks bez apstāšanās spriedas Apsk. v. J. 1903, S. 327;
3) stecken bleiben
Spr., Wessen : gaiss tāds biezs, ka vai bite spriežas MWM. X, 203;
4) sich (mit jem.) besprechen, verabreden
U. Subst. spriêšana,
1) das Strecken, Spannen;
2) das Drängen; das Sperren;
3) das Erwägen, Urteilen, Bestimmen;
spriêšanâs,
1) das Drängen, das Gedränge; das Steckenbleiben;
2) das gegenseitige Besprechen, Verabreden;
spriêdums, das Urteil, die Entscheidung, der Ausspruch eines Gerichts U., die Schlussfolge Brasche; spriêdẽjs, auch tiesas spriedējs, einer, der den Richterspruch tut U. spriêst 2 und spriêstiês 2 und 3 anscheinend zu spraids (s. dies und Wood IF. XXII, 145 und Persson Beitr. 393), während spriêst 1 und 3, spriêstiês 1 und 4 nebst li. sprę
Avots: ME III, 1022, 1023
tielēt
I tielêt, -ẽju,
1) auf jem. etwas schieben, ihm etwas zurechnen, aufbürden
L., St., U.;
2) überreden
Wessen, Wid.;
3) ahdingen, erfeilschen
(mit ìe 2 ) Saikava: saimniece sāka tielēt nuo žīda duci adatu Saikava;
4) widersprechen, in Abrede stellen
Wessen. Refl. -tiês, sich streiten, unverträglich sein Bergm. und Seew. n. U., Spr., N.-Peb., (mit iẽ ) C., Jürg., Pe̦nkule, Ramkau, Siuxt, (mit ìe 2 ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., hartnäckig auf etwas bestehn, sich steifen Serben n. U., Mag. XIII, 3, 51, Bers., Sessw., (mit iẽ) Nötk., (mit ìe 2 ) Lubn., Meiran, (mit iê) Bers., Kalzenau; feilschen Meselau, N.-Peb., Ruj., (mit ìe) Weissenstein, Wenden, (mit ìe 2 ) Bers., Lubn., (mit iê) Bers., Kalzenau, Stom.; sich zieren (mit iẽ) Bauske, Grünw., Jürg., Libau, Nötk.; stolz tun, sich brüsten Wid.; hartnäckig widersprechen Lennew., (mit iẽ) MSil.: duod, māmiņa, meitu savu! kuo tik ilgi tielējies? BW. I32681 (ähnlich: 14710, 1 var.). netielējies tik daudz un sit saujā! Grünw. netielēšuos ar jums par tuo. sāks šī tielēties ar sulaini LP. VI, 1008, tielējušies, kamē̦r atdevis spieķīti 1022, tirgū kaulēties un tielēties ar zirgu mietniekiem RA. strādnieks tielējas algas dēļ Schibbenhof. tielējas kâ žīdi Ramkau. talka tielē jas (ziert sich) nākt pie galda Bauske. Subst. tielêšana L., St., die Beschuldigung; tielê̦tā]s L., St., wer andern gern was zur Last legt. Wohl von tielis resp. tiele abgeleitet, das nebst tieņus zur Wurzel von tītīt(ies) gehören könnte; anders (zu osset. telun "schütteln, erschüttern") Petersson Etymol. Miszellen 8.
Avots: ME IV, 210
1) auf jem. etwas schieben, ihm etwas zurechnen, aufbürden
L., St., U.;
2) überreden
Wessen, Wid.;
3) ahdingen, erfeilschen
(mit ìe 2 ) Saikava: saimniece sāka tielēt nuo žīda duci adatu Saikava;
4) widersprechen, in Abrede stellen
Wessen. Refl. -tiês, sich streiten, unverträglich sein Bergm. und Seew. n. U., Spr., N.-Peb., (mit iẽ ) C., Jürg., Pe̦nkule, Ramkau, Siuxt, (mit ìe 2 ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., hartnäckig auf etwas bestehn, sich steifen Serben n. U., Mag. XIII, 3, 51, Bers., Sessw., (mit iẽ) Nötk., (mit ìe 2 ) Lubn., Meiran, (mit iê) Bers., Kalzenau; feilschen Meselau, N.-Peb., Ruj., (mit ìe) Weissenstein, Wenden, (mit ìe 2 ) Bers., Lubn., (mit iê) Bers., Kalzenau, Stom.; sich zieren (mit iẽ) Bauske, Grünw., Jürg., Libau, Nötk.; stolz tun, sich brüsten Wid.; hartnäckig widersprechen Lennew., (mit iẽ) MSil.: duod, māmiņa, meitu savu! kuo tik ilgi tielējies? BW. I32681 (ähnlich: 14710, 1 var.). netielējies tik daudz un sit saujā! Grünw. netielēšuos ar jums par tuo. sāks šī tielēties ar sulaini LP. VI, 1008, tielējušies, kamē̦r atdevis spieķīti 1022, tirgū kaulēties un tielēties ar zirgu mietniekiem RA. strādnieks tielējas algas dēļ Schibbenhof. tielējas kâ žīdi Ramkau. talka tielē jas (ziert sich) nākt pie galda Bauske. Subst. tielêšana L., St., die Beschuldigung; tielê̦tā]s L., St., wer andern gern was zur Last legt. Wohl von tielis resp. tiele abgeleitet, das nebst tieņus zur Wurzel von tītīt(ies) gehören könnte; anders (zu osset. telun "schütteln, erschüttern") Petersson Etymol. Miszellen 8.
Avots: ME IV, 210
tulkot
tul˜kuôt (li. tulkúoti "dolmetschen"),
1) tùlkuot (neben tul˜ks) N.-Wohlfahrt, dolmetschen, erklären
U.;
2) ausforschen, inquirieren
W.-Livl., Erlaa und Pussen n. U. Refl. -tiês, verabreden, unterhandeln U.
Avots: ME IV, 259
1) tùlkuot (neben tul˜ks) N.-Wohlfahrt, dolmetschen, erklären
U.;
2) ausforschen, inquirieren
W.-Livl., Erlaa und Pussen n. U. Refl. -tiês, verabreden, unterhandeln U.
Avots: ME IV, 259
uzstrādāt
uzstràdât, über die verabredete Zeit hinaus arbeiten: u. virs nuorunātā laika vēl kādu stundu. Refl. -tiês, sich emporarbeiten: atraitne un dē̦ls atkal uzstrādātuos MWM. X, 132. u. par īstu tautieti Deglavs Rīga II, 1, 174. viņš ir labi uzstrādājies.
Avots: ME IV, 385
Avots: ME IV, 385
uzsukāt
uzsukât,
1) aufbürsten
Dr., aufkämmen: u. matus Japana 16. ūsas nesējs arī bij uzsukājis A. XX, 221;
2) u. kam, jem. Prügel verabfolgen
Memelshof, Ruj.;
3) über das verabredete Gewicht hinaus hecheln (Flachs):
u. linus pāri nuorunātam svaram Lubn.;
4) ein gewisses Quantum (Hede, Flachs) hecheln:
u. pakulas auklu vīšanai Saikava. Refl. -tiês, sich aufbürsten, sich aufkämmen Spr. Subst. uzsukãjums, das abgeschlossene Aufkämmen, das Aufgekämmte, die Frisur: meitas augstiem matu uzsukājumiem Skuju Fridis.
Avots: ME IV, 386
1) aufbürsten
Dr., aufkämmen: u. matus Japana 16. ūsas nesējs arī bij uzsukājis A. XX, 221;
2) u. kam, jem. Prügel verabfolgen
Memelshof, Ruj.;
3) über das verabredete Gewicht hinaus hecheln (Flachs):
u. linus pāri nuorunātam svaram Lubn.;
4) ein gewisses Quantum (Hede, Flachs) hecheln:
u. pakulas auklu vīšanai Saikava. Refl. -tiês, sich aufbürsten, sich aufkämmen Spr. Subst. uzsukãjums, das abgeschlossene Aufkämmen, das Aufgekämmte, die Frisur: meitas augstiem matu uzsukājumiem Skuju Fridis.
Avots: ME IV, 386