Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'buldurēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'buldurēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (12)

aizbuldurēt

‡ àizbul˜durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12

atbuldurēt

‡ atbul˜durêt, pollernd öffnen: vai durvis nuo iekšpuses nevar a.? Janš. Bandavā II, 154.

Avots: EH I, 137

buldurēt

I bul˜durêt, buldurêt, - ēju, poltern, kullern, undeutlich reden, radebrechen: dzirdēju pie ārdurvīm bulburējam Janš. tītars bulburē. kuo jūs te tâ bulburējat? Abau n. Lautb. viņš bulburē (pa) vāciski; bulburēt latīņu lūgšanas Klaust. Refl. - tiês, sich umhertreiben, lärmen: kuo tu izgājušu nakti te vienmē̦r bulburējis? LP. IV, 50. [Aus mnd. bulderen "poltern, lärmen".]

Avots: ME I, 348

buldurēt

II buldurêt kartupeļus "die Kartoffeln vom Sande reinigen"[?] Kalleten.

Avots: ME I, 348

buldurēt

‡ III buldurêt,

1) "Fische ins Netz treiben"
Oberkurl.; zu bul˜duris 2;

2) unruhig hin und her reissen, wiederholt bewegen
Siuxt; kuo tu buldurē zirgu?

3) sich unruhig verhalten, zappeln
Siuxt. Refl. -tiês Siuxt (mit ulˆ), unruhig mit den Armen und Beinen zappeln, unruhig die Arme und Beine hin und her bewegen. Zu bulduris 2 dürfte auch buldurêt II gehören J. AI.

Avots: EH I, 250

iebuldurēt

ìebul˜durêt,

1): vairāk tādu zeņķü kam brāļa dē̦ls pa vasaru iebuldurē šuo tuo Brigadere Daugava 1928, S. 1214; ‡

2) "?": tâ var tādā dē̦kā ie. Daugava 1935, S. 395.

Avots: EH I, 505

izbuldurēt

izbul˜durêt, tr., herauspoltern, undeutlich hervorbringen: ar muokām viņš izbuldurēja dažus vārdus pa latviski. Refl. -tiês, sein Wesen treiben, sich satt poltern, sich unbändig gebärden: istabās kungs nu visādi izbuldurējies LP. I, 82.

Avots: ME I, 719

nobuldurēt

‡ nùobul˜durêt, eine Zeitlang undeutlich sprechen: karsts kartupelis mutē un nevar it ne˙kuo izkliegt, tikai nuobuldurē vien Kaudz. Izjurieši 216.

Avots: EH II, 35

pabuldurēt

‡ pabuldurêt, ein wenig poltern, rütteln: pabuldurējuse vārtu klabatu Janš. Mežv. ļ. I, 53.

Avots: EH II, 122

sabuldurēt

sabul˜durêt, tr.,

1) zusammenschwatzen, längere Zeit od. tüchtig schwatzen;

2) sich einpauken:
sabuldurēt zināmas zināšanas Druva II, 498.

Avots: ME III, 599

uzbuldurēt

uzbul˜durêt, (hin)auftaumeln: uzbuldurēt kalnā.

Avots: ME IV, 319

Šķirkļa skaidrojumā (2)

dulburēt

dulburêt, -ēju, dulburuot,

1) = buldurēt, Lärmen, eine Sprache radebrechen Kand.: nabaga Janelis dulburēja slapstīdamies LP. VI, 905. viņš gāja dulburuodams priekšnamā Stari III, 35;

2) zerstreut sein
Salisb. n. U.;

[3) dul˜burêt, ziellos umherlaufen
Ruj., Salis, N. - Peb.; "Unsinn treiben" Kreuzb.] Refl. -tiês, Lärm machen, unruhig sein: kuo tu te dulburējies kâ nevīža? Alm., Kand., [Trik.].

Avots: ME I, 512

ieduldurēt

ìedulˆdurêt, jem. in den Anfangsgründen des Lesens unterrichten Mag. XIII, 2, 44: bē̦rnu iebuldurēt grāmatā U. Refl. ìebul˜durêtiês, ìebul˜derêtiês, sich unterrichten, sich einüben, sich beibringen: likās iebuldurēties vajadzīguos pātarus Kundziņš Ve̦cais Stenders 13. rakstīšanā arī iebuldurējuos pati Brig. Ceļa jūtīs 122.

Avots: ME II, 5