Paplašinātā meklēšana

dabât, -ãju, (gew. in der Zstz. mit iz-), mit dem Dat., jem. zu Gefallen, gefällig sein: viņš turējās pie savas jaunās, skaistās sievas, tikai tai dabādams MWM. VI, 643. [Urspr. wohl: sich anpassen; vgl. got. gadaban "passen" und poln. podobač sie, "gefallen"( aus "sich anpassen"?) Zu le. daba als ein Erbwort; denn man kennt kein slavisches Wort, das der Form und Bed. nach als das Original eines entlehnten dabât gelten könnte. Dagegen li. dabóti "(worauf) achten" (woraus wohl: "любить" Jušk.), dabótis "любезничать; нравиться" wohl aus p. dbač "(worauf) achten", (woraus auch li. atbóti, bóti und dbóti Jušk. SvD., S. 165) und podobač sie̦, vgl. Leskien Nom. 457 und Brückner AfslPh. VI, 271.]

Avots: ME I, 428

‡ ìedabât,

1) "ieradināt" Renzen: bē̦rns tâ iedabāts: 21 "anerschaffen (ieradīt" Stender Deutsch-Iett. Wrtb. Refl. -tiês (s. ME. II, 8), ‡

2) "iemīlēties" Sussei.

Avots: EH I, 507

ìedabâtiês, sich gewöhnen Wolm. n. U.: iedabājuoties, ka vairs nevaruot atradināties A. v. J. 1898, S. 369. [zirgs iedabājies iet auzās PS., Dond.; iedabāts L., zur Natur geworden.]

Avots: ME II, 7

izdabât: citu lē̦ti i., jemandes Absehen erraten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Absehen"). cilvē̦ku i., das Natürliche einer Person kennen lernen ebenda (unter "natürlich").

Avots: EH I, 440

izdabât, auch izdabuôt, jem. zu Gefallen tun, es jem. recht machen, befriedigen: nevar dievs, nevar ve̦lns līgaviņai izdabāt BW. 27198. nevarēju vīra mātei izdabāt BW. 23345. Mit dem Acc. ungew.: māmiņu izdabuoju BW. 23544. lai es varu izdabāt treju kungu valuodiņu 1922. gudri mani māte māca, kaut varējis izdabāt (wenn ich den Rat nur richtig ausführen könnte): necērt cirvi akmenī, nesvied meitu ūdenī! 30144, 2. Refl. - tiês, aus der Art schlagen, ausarten: tas dē̦ls ir izdabājies.

Avots: ME I, 724

[nùodabât, erschlagen (von Tieren gesagt) ruj.]

Avots: ME II, 771

‡ I padabât Heidenfeld, Lubn., Schwitten, Sessw., jemandem nach dem Sinne reden od. handeln (in Schwitten angeblich weniger stark als izdabât): viņš man grib p.

Avots: EH II, 125

‡ II padabât Oknist, begehren, gern haben, lieben: jis gurķu nepadabā ēst, bet cieši padabā kāpuostus. meita padabā puišus. Aus li. padabóti " worauf achten" ?

Avots: EH II, 125

grè̦ks,

1): ve̦lns juo gribēja dabāt kaut vienā gŗē̦kā Pas. IV, 174. grē̦ku bēŗes dzert; ein Schmaus nach dem Abendmahl
BielU. ieradzini grē̦kam (auf keinen Fall) nevar zāģēt Sonnaxt. senāk gāja čigānuos; tagad ni grē̦kam neiet ebenda;

2): iekritām lieluos parāduos; lielā grē̦kā, tikām apzagti BielU. pār grē̦ka (Feuerschaden)
izcelšanuos nav kuo bē̦dāt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 405

[III izdal˜bât Auermünde, Fockenhof, ="izdabāt" (?): es mūsu kungam izdalbāju.]

Avots: ME I, 725

izkal˜puôt,

1) ausdienen, zu Ende dienen:
izk. savus gadus. pie viņa ne˙viens nevarēja izkalpuot visu gadu LP. VII, 192. dē̦ls tik ātri ve̦lnam izkalpuojis IV, 214;

2) jem. recht machen, befriedigen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izkalpuot (Var.: izdabāt) BW. 4150, 3. Refl. - tiês, zur Genüge dienen.]

Avots: ME I, 747

izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,

1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;

2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,

1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;

2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.

Avots: ME I, 752

iztikt, - tìeku od. - tìku, - tiku, intr.,

1) heraus -, hinauskommen:
tikai ar muokām iztiku nuo baznīcas ārā;

2) auskommen:
Sprw. kâ redzi, tâ iztieci. iztiec, mana māmulīte, kâ tu pate zinādama BW. 17330, 4. viņa gribuot ar guodu (ar labu III, 88) iztikt LP. VI, 986. [ar viņu nevar iztikt U., man kann mit ihm nicht zurechtkommen.] strādniekam bez āmura grūti iztikt LP. VII, 204. aldziņa niecīga, tik tā iztiekamā tiesiņa Janš. jāiztiek nuo pagasta žē̦lastības A. XX, 265. iztikt ar sevi Aps. III, 5;

3) sein reichliches Auskommen haben:
saimnieki labi iztikuši;

4) es jem. recht machen, sich nach den Wünschen eines anderen richten,
= izdabāt, iztapt: Sprw. citam iztiek, sev sariebj. nekāruo visiem iztikt. nevar iztikt kâ slimam vē̦de̦ram. es gan zinu, kâ iztiku tai savai māmiņai BW. 4150. kuo es biju iztikuse svešajai māmiņai 17941, 5. tâ,pat jau jāiztiek kungem Vīt. 66. Refl. - tiês, hinreichen, Platz haben: istabiņa, kur tikkuo iztikās viena gulta Vēr. II, 973.

Kļūdu labojums:
VII, 197 = VII, 204
svešajai... 17941, 5 = tai savai... 17941, 5

Avots: ME I, 818

‡ pusdiene,

1) die Mittagszeit:
guovis slauc arī pusdienē Sonnaxt. līdz pusdienēm Pas. VI, 197 (aus Lettg.), bis Mittag. pēc pusdienēm IV, 164 und 383 (aus Lettg.), nach Mittag;

2) das Mittagsessen:
p. gatava Sonnaxt. dabāt ... gaļas pusdienēm (für den Mittag) Pas. IV, 151 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 331

rêjîgs C., beissig, zänkisch U.: rējīgam suņam riešana ir parasta un iedabāta lieta Etn. III, 148. kurmji ir ļuoti rējīgi Konv. ² 2095. muižkundze tuop rējīgāka Purap.

Avots: ME III, 519

‡ šmàdaris ² od. šmàderis ² PV. "urkņītājs; iznicinātājs; pārgudrinieks": tādam šmāderim ne˙kad nevar izdabāt.

Avots: EH II, 648