dirbt
dir̂bt [Kreuzb.], schnell laufen; kleinen, leichten Schrittes gehen und nicht gut vorwärtskommen Ar.: Pēterītis dirba tūliņ naski vien pakaļ Vīt. 40. dirb nu dirb veicīgāki! Druw.
Avots: ME I, 469
Avots: ME I, 469
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'dirbt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'dirbt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (11)
dirbt
dirbt
‡ III dirbt prügeln: nāc še, lai tevi varu d. Janš. Dzimtene IV, 187. puišus teš un dirbj Līgava I, 340.
Avots: EH I, 321
Avots: EH I, 321
dirbt
‡ IV dirbt juokus, Scherz treiben, Spass machen: juokus viens ar uotru nedirbj Janš. Dzimtene IV, 191.
Avots: EH I, 321
Avots: EH I, 321
iedirbt
izdirbt
nodirbties
‡ nùodir̂btiês (li. nusidìrbti ), sich müde abarbeiten: gulēju kaî lūks, visu dienu nuodirbies Warkl. n. FBR. XI, 121.
Avots: EH II, 39
Avots: EH II, 39
padirbt
piedirbt
piedirbt
II pìedir̂bt,
1 ) = pietaisīt 1 (von ungeschickter Arbeit): palūkuo, kâ tas piedirbts! Preekuln;
2) verunreinigen:
p. (= piegružuot) istabu Preekuln.
Avots: ME III, 245
1 ) = pietaisīt 1 (von ungeschickter Arbeit): palūkuo, kâ tas piedirbts! Preekuln;
2) verunreinigen:
p. (= piegružuot) istabu Preekuln.
Avots: ME III, 245
sadirbt
Šķirkļa skaidrojumā (7)
aizdibināt
īgt
îgt, - stu, - gu,
1) vergehen, verschmachten (bibl.):
tavām acīm būs īgt I Sam. 2, 33. manas acis īgst, tuomē̦r es gaidu uz savu dievu Psalm. 96, 4. acis dūmuos īgst, der Rauch verdirbt die Augen L.;
2) verdriesslich, mürrisch sein:
ne+kuo darīt, īgsti cik gribi LP. V, 319. īgdams atteicis VII, 272;
3) vor Schmerz, Gram jammern:
vai prasīsi kumeļam? kuo īgsti vēl! LP. V, 239;
4) verdriesslich, mürrisch erwidern:
"kas nu par citu lietu", īga Liene MWM. X, 674. [Wohl zu īkstēt, indzēt, ingzdù "плачусь, горюю", inzgi "тоскливо кричу", ingis "ein Faulpelz", aksl. jędza "Krankheit", poln. dial. jędzic się "sich ärgern ", ae inca "Schmerz, Widerwille" u. a., s. Trautmann Wrtb. 70, Berneker Wrtb. I, 269, Zupitza Germ. Gutt. 161, Būga РФВ. LXX, 106 f. und Aist. Stud. 172, Fick Wrtb. III 4 , 28.]
Avots: ME I, 834, 835
1) vergehen, verschmachten (bibl.):
tavām acīm būs īgt I Sam. 2, 33. manas acis īgst, tuomē̦r es gaidu uz savu dievu Psalm. 96, 4. acis dūmuos īgst, der Rauch verdirbt die Augen L.;
2) verdriesslich, mürrisch sein:
ne+kuo darīt, īgsti cik gribi LP. V, 319. īgdams atteicis VII, 272;
3) vor Schmerz, Gram jammern:
vai prasīsi kumeļam? kuo īgsti vēl! LP. V, 239;
4) verdriesslich, mürrisch erwidern:
"kas nu par citu lietu", īga Liene MWM. X, 674. [Wohl zu īkstēt, indzēt, ingzdù "плачусь, горюю", inzgi "тоскливо кричу", ingis "ein Faulpelz", aksl. jędza "Krankheit", poln. dial. jędzic się "sich ärgern ", ae inca "Schmerz, Widerwille" u. a., s. Trautmann Wrtb. 70, Berneker Wrtb. I, 269, Zupitza Germ. Gutt. 161, Būga РФВ. LXX, 106 f. und Aist. Stud. 172, Fick Wrtb. III 4 , 28.]
Avots: ME I, 834, 835
ķērceklis
ķērceklis,
1) ein Schreier, Kreischer;
2) ein Mensch, der etwas verdirbt, auch ein Streit- süchtiger
Bers. Zu ķḕrkt.
Avots: ME II, 375
1) ein Schreier, Kreischer;
2) ein Mensch, der etwas verdirbt, auch ein Streit- süchtiger
Bers. Zu ķḕrkt.
Avots: ME II, 375
maitāt
màitât, -ãju, tr.,
1) veraasen, verhunzen,verderben:
Sprw. labs laba nemaitā. rūsa maitā dzelzi, slinkums cilvē̦ku. tē̦vs veselību jau bij maitājis Neik. ne balsiņu vien maitāja, maitā visu augumiņu BW. 437;
2) verderben, vernichten, töten:
znuotiņ, luopu nemaitā! BW. 26726. lācis atbild:"nemaitā vis mani!" töte mich nicht! LP. VI, 559. [grēcinieku maitāt St., einen armen Sünder hinrichten];
3) verfinstern:
burvji maitājuši sauli, mēnesi LP. VII, 598; V, 17. kad mēness vai saule aptumšuojas, tad tur bija vainīgas raganas, kas šuos debess spīdekļus aprija vai maitāja Plüd. Refl. -tiês,
1) verderben:
kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Luopk. III, 76;
2) sich schweren leiblichen Schaden verursachen;
prātā maitāties, irrsinnig werden;
3) sich verfinstern:
saule, mēness maitājas U. màitâtãjs, wer verdirbt, vernichtet. [Li. máitoti "verderben" ist nach Büga KZ. LII, 291 dem Le. entnommen. Wohl eine Ableitung von màita "Aas" (s. dies), wozu auch li. maitinti "zu Tode treiben", sodass die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99, Trautmann germ. Lautges. 53 und Apr. Spr. 348, Berneker Wrtb. II, 54, Fick Wrtb. III4, 320, Wiedemann BB. XXVIII, 42, Bezzenberger Γέρας 211, Holthausen IF. XXXIX, 68 wohl zu entfallen haben.]
Avots: ME II, 552
1) veraasen, verhunzen,verderben:
Sprw. labs laba nemaitā. rūsa maitā dzelzi, slinkums cilvē̦ku. tē̦vs veselību jau bij maitājis Neik. ne balsiņu vien maitāja, maitā visu augumiņu BW. 437;
2) verderben, vernichten, töten:
znuotiņ, luopu nemaitā! BW. 26726. lācis atbild:"nemaitā vis mani!" töte mich nicht! LP. VI, 559. [grēcinieku maitāt St., einen armen Sünder hinrichten];
3) verfinstern:
burvji maitājuši sauli, mēnesi LP. VII, 598; V, 17. kad mēness vai saule aptumšuojas, tad tur bija vainīgas raganas, kas šuos debess spīdekļus aprija vai maitāja Plüd. Refl. -tiês,
1) verderben:
kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Luopk. III, 76;
2) sich schweren leiblichen Schaden verursachen;
prātā maitāties, irrsinnig werden;
3) sich verfinstern:
saule, mēness maitājas U. màitâtãjs, wer verdirbt, vernichtet. [Li. máitoti "verderben" ist nach Büga KZ. LII, 291 dem Le. entnommen. Wohl eine Ableitung von màita "Aas" (s. dies), wozu auch li. maitinti "zu Tode treiben", sodass die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99, Trautmann germ. Lautges. 53 und Apr. Spr. 348, Berneker Wrtb. II, 54, Fick Wrtb. III4, 320, Wiedemann BB. XXVIII, 42, Bezzenberger Γέρας 211, Holthausen IF. XXXIX, 68 wohl zu entfallen haben.]
Avots: ME II, 552
posteklis
puõsteklis, jem., der alles zerstrirt od. verdirbt Vank., Schibbenhof, Vīt., Palzmar, puostîtãjs: tur re̦dzami puostekļi un nekārtība Latv.; in N.-Peb, dafür auch puostaklis: pùosteklis 2 "izpuostīta vieta" Oppek., Schwanb., Sessw., Odsen.
Avots: ME III, 459
Avots: ME III, 459
sākt
sâkt: prs. sâcu - auch Auleja, Marienhausen, Zvirgzdine, prs. sâkstu. Auleja, prt. sâcu Marienhausen, Oknist, Višķi, Zvirgzdine,
1): apgudruodami, kuo pirmā sāktā darīt Ciema spīg. 194. sāka grimt, sākuot ļuoti ātri, bet tad lē̦nāk Jauns. Raksti V, 149. Refl. -tiês, ‡
2) = stâtiês I Pilda: meitiņa sācas pi darba Pas. V, 330; ‡
3) = sektiês (?): sāc, māsiņa, tu dziesmiņu, tev sācēs, tev veicēs; es būtum iesākuse, aiz valuodu nevarēju Tdz. 36024. Subst. sâcẽjs: dziesmu sācējiņa BW. piel. 2 2922. Vgl. noch li. šoksime dirbtų Šlapelis (unter iššvē̦sti) und Fraenkel IF. IL 203 f.
Avots: EH XVI, 470
1): apgudruodami, kuo pirmā sāktā darīt Ciema spīg. 194. sāka grimt, sākuot ļuoti ātri, bet tad lē̦nāk Jauns. Raksti V, 149. Refl. -tiês, ‡
2) = stâtiês I Pilda: meitiņa sācas pi darba Pas. V, 330; ‡
3) = sektiês (?): sāc, māsiņa, tu dziesmiņu, tev sācēs, tev veicēs; es būtum iesākuse, aiz valuodu nevarēju Tdz. 36024. Subst. sâcẽjs: dziesmu sācējiņa BW. piel. 2 2922. Vgl. noch li. šoksime dirbtų Šlapelis (unter iššvē̦sti) und Fraenkel IF. IL 203 f.
Avots: EH XVI, 470
žīds
žĩds, demin. žĩdiņš, der Jude: kur neir grieķeris jeb žīds Glück Koloss. 3, 11. Sprw.: žīds pēc naudas kâ ve̦lns pēc dvēseles Br. s. v. p. 118. ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas! RKr. VI, 858. bē̦g kâ žīds nuo krusta 860. pazuda kâ žīds pa Miķeļiem (verschwand plötzlich spurlos) 863. prasa kâ žīds ceļu zinādams 864. smuks kâ žīda bilde 856. stiprs kâ žīda šnabis 857. dzīvuo kâ žīdi pa tumsu Grünh. rauš naudu ar dakšiņām lādītē kâ žīdu kruodzinieki savās svētdienās Kaudz. M. 46. pieķēruos kâ pie žīda ratiem, sagt einer, der eine begonnene Arbeit, die leicht verdirbt, nicht beenden kann Frauenb. tik vājš kâ žīda ķēve (von einem sehr mageren Tier gesagt) ebenda. - žīda bārda, thymus serpyllum Walk; žīdu leitis, Schimpfname für einen ungeschickten Menschen Frauenb.; žīda vīveles, scherzhafte Bezeichnung für eine nicht ernst zu nehmende Krankheit: tev uznāca žīda vīveles, drīz būs arī klāt vācieša krampji! Frauenb. Nebst. li. žỹdas aus r. жидъ.
Avots: ME IV, 813
Avots: ME IV, 813